Turpinājums6. Sarmati, roksalāni
un citi ieceļotāji
Otra Sibīrijas mīkla skar etnosus, kuri ap mūsu ēras sākumu (± 300 g.) izvietojās Sibīrijā, vēlāk ienāca Eiropā. Starp tiem bija ugri, ungāri, sāmi, neskaitāmas sīkas etniskās kopības. Par viņiem nav vienota viedokļa, nav pārliecinošu ziņu, lai spriestu par viņu izcelsmi, izņemot sarmatus, kas patiesībā bija parfieši, un roksalānus.
Parfieši bija pusnomadu lopkopju un zemkopju cilšu apvienība, kura dzīvoja tagadējās Irānas teritorijas ziemeļa daļā pēc ariešu kopienu iznīcināšanas, bija irāņu senči, bet 250. g p. m. ē. tie atbrīvojās no grieķu varas, iekaroja Irānas rieteņa provinces, izveidoja Parfijas karalisti pēc tam, kad Maķedonijas Aleksandra karaspēks sagrāva Persiju.
Kādus 25 - 30 gadus vēlāk Persijas impērija atjaunojās. Persijas imperatora karaspēks 224. - 226. g. p. m. ē. sagrāva Parfijas karalisti. Tā sadalījās. Atsevišķas ciltis aizklīda meklēt patvērumu. Tās tad arī sauca par sarmatiem (350), bet patiesībā viņi bija arieši, kurus tagad sauc par kurdiem.
Horastānā parfiešu kņaziste tomēr saglabājās. Divpadsmit gadus vēlāk Persijas imperators Antiohs III sagrāva arī to, parfiešus izdzina no Mīdijas (Horasānas), sakāva helēņus Baktrijā, nodibināja savu milzīgo vergturu impēriju, ietverot tajā vai pusi Priekšāzijas, kas veicināja parfiešu cilšu vēl straujāku bēgšanu no dzimtenes. Starp tām bija arī nākamie somugri un protokrievi. Viņi atrada patvērumu Sibīrijā starp baltu ciltīm neaizņemtajās vietās, kādu Sibīrijā bija daudz.
Sibīrijas sarmati esot bijuši lieli karotāji, labi bruņoti un pielietojuši jaunu taktiku, kura tiem nodrošinājusi ātrus panākumus. Viņu armijas pamatā esot bijuši smagi bruņoti jātnieki ātros zirgos, kuri devušies pa priekšu ģimenēm un milzīgajiem lopu bariem, kā rakstīts krievu valodā izdotajās padomju laika grāmatās, ja tām var ticēt.
Sarmatu jātnieki esot ģērbušies bronzas un zelta zvīņu, gredzenu ķēžu vai ķēdīšu pinumu bruņās. Valkājuši smailas metāla bruņu cepures ar virsdegunes aizsargu. Segliem piestiprinājuši šķēpus. Šķēpi, iesieti ķēdēs, vilkušies pa zemi aiz zirga. Šādi bruņotie jātnieki devušies uzbrukumā pēc vienota signāla, saukdami "Sarr - sarr” un "Mat - mat - mat!" - tā esot radies etnonīms sarmati (350).
Šafaržīks uzskatīja sarmatus par parfiešu cilti, parfiešus - par indoeiropiešu un negrioīdu jaukteņiem, kuri dalījušies īsto parfu milzīgajā ciltī, tiem pieslējušajos deros un husos jeb kurdos. Parfi esot bijuši Persijas valdošā jeb valdnieku cilts, kura dzīvojusi Horosānā un Parfā (Parfijā). Deri un husi esot dzīvojuši Dienvidu (Indijas) okeāna jūru piekrastēs, kādā Sūziānas jeb Sogdiānas valstī, ļoti senos laikos, bet pirms tūkstoš gadiem esot iebrukuši kušītu valstī, kura esot pastāvējusi Persijas jūraslīča piekrastē, pēc tam sajaukušies ar deriem un parfiem, no kā radusies persiešu husu cilts (350). Tātad tie bija arieši.
Sarmatus vaigā esot redzējis Sicīlijas Diodors. Tie bijuši gaišmataini cilvēki, ļaunas dabas, atriebīgi, spītīgi, bet pret draugiem izturējušies sirsnīgi un devīgi, nēsājuši garus matus un bārdas, gaišu, izšuvumiem izrotātu, platu, brīvu apģērbu, kuru valkājuši tik ilgi, kamēr tas galīgi noplīsis, bet no skrandām vēl šuvuši apģērbus bērniem, no bērnu apģērbiem - apavus. Ķermenis bijis viscaur tetovēts raibu raibiem rakstiem, svētām zīmēm, zvēru attēliem. Klejojuši pakaļ lopu bariem. Kājniekos nepratuši ne iet, ne karot, bet zirgā kļuvuši neuzveicami. Vēlāk viņš atzina, ka viņiem esot bijuši iekopti tīrumi un labiekārtoti ciemati, kamēr gani bija nomadi, lai gan lopus turēja netālu no ciematiem. Te tev nu bija nomadi!
Sarmatiem esot bijusi sava rakstība, bet paši aizvien palikuši mežoņi, zvērējuši zobenam, slēguši asins brālību, iegriežot miesā un sūcot viens otra asinis. Pielūdzot uguni. Ziedojot dieviem zirgus. Mirušos apglabājot kā pagadās (365), bet apbedījumu atrakumi liecina par senās baltu tradīcijas ievērošanu - guldīja uz sāniem ar galvu pret austreni, kapā iekaisīts sarkans okers, atrastas augu paliekas (tur pat). Kam nu lai tic - drošāk ir ticēt arheologiem.
Sarmati Sicīlijas hronista Diodora laikos esot dzīvojuši gar Tanaisas (Donas) upi, sadalījušies vairāk nekā 10 ciltīs, kurām viņš pieskaitīja arī burtus un sindus, hazārus un alānus, sāmus un ugrus, tambovus un valagus, masagetus, dakus, isedonus un vēl veselu birumu citu, sengrieķu rakstos minētu cilšu. No jauna ienākušās ciltis viņš izvietoja gar Tanaisas (Donas) upi visā tās garumā (349), bet tas jau bija mūsu ēras sākumā.
Arheoloģiskie un antropoloģiskie pētījumi neuzrādīja Diodora minētās etniskās izmaiņas šajā apgabalā līdz par mūsu ēras sākumam, izņemot atsevišķas vietas Hazārijā (viņpus Volgas) un Tanaisas (Donas) upes lejtecē, kur apbedījumos bija parādījusies neliela platgalvaino galvaskausu (koef. 76 - 79) sērija, kas "neizgāja no vienveidīgo eiropeīdu mezocefalitātes un citiem metriskajiem nosacījumiem" (110).
M.Rostovcevs, kuru uzskata par zinošāko sarmatu un skitu kultūras jautājumos, sarmatu pirmdzimteni saskatīja Ķīnas un Vidusāzijas saskarsmes vietās, piemēram, tai pašā Septiņupē, kur, kā jau labi ir zināms, dzīvoja protoķīniešu ciltis. Sarmati esot ieradušies ariešu kopienās ar saviem milzīgajiem lopu bariem un sagrāvuši tās, kam par cēloni bijuši Ķīnas impērijas tīkojumi un huņnu cilšu padzīšana no Ķīnas. Sindijā sarmati esot ieradušies ne agrāk par 210. g. p. m. ē. kā daudzu atšķirīgu cilšu apvienība viena vai vairāku despotisku tirānu vadībā kopā ar lopu bariem. Tā kā viņi bijuši nomadi, tad, izņemot apbedījumus, nekādas sarmatu pieminekļu koncentrācijas vietas nav atklātas (347;348)
Roksalāni savu vārdu esot dabūjuši no latīņu vārda Roxolani, kad viņi 2. gs m. ē. ienāca Mezijā un uzbruka Romas impērijai, bet piespiesti atkāpties, ciešot zaudējumus (365). Ap 2. gs m. ē. esot izveidojusies cilšu militārā apvienība, kuras centrs esot atradies Azovas jūras piekrastē. Šī apvienība esot pastāvējusi līdz 2. gs beigām mūsu ērā, kopā ar citām ciltīm karojusi pret Bosporas un Ponta valsti, Diafonta komandēto Pontas ķēniņa Mitridāta armiju, bet 1. gs sākumā atkarojuši sev sindu teritorijas starp Donas un Dņestras upēm, kur ganījuši savus lopus, dzīvojuši pārvadājamās jurtās, cēluši nocietinātas pilsētiņas, kurās dzīvojuši ziemas sezonās, kopuši zemi, sējuši labību.
Vārda roksalāni pamatā ir saliktenis no rox ‘liktenis’ un vārda alāni (‘liktenīgie alāni’, ‘atkal alāni’), jo viņi piederēja pie alānu cilšu kopības, par ko liecina viņu aktīvā sadarbība ar baltu ciltīm karos pret Grieķijas tīkojumiem Melnās jūras piekrastē un vēlāk arī pret Romas impēriju kopā ar tā sauktajiem ķeltiem un baltajiem huņņiem. Taču viņi nebija albāni, bet gan ariešu tautas paliekas - emigranti. Lai kā tas arī nebija, uzbrukumi bija romiešiem liktenīgi, - vienmēr sakāve.
Roksalāni pazuda no Eiropas un Sibīrijas kopš 4. gs m. ē., kad viņus pakļāva huņņi un iznīcināja vai izšķaidīja starp citām tautām. Vēstures rakstos maz aprakstīti arābu nomadu lopkopju iebrukumi Irānā un alānu novados, bet no pieminējumiem izriet, ka roksalāni bija viens no tiem spēkiem, kas dzina sev pa priekšu šumērus, etiopus un citas Tuvo un Vidējo Austrumu ciltis, tā kā no jauna radušos cilšu izcelsmi nemaz nav iespējams noskaidrot, jo katrs, kas jutās atšķirīgs, gribēja dzīvot šķirti un radīt savu tautu un jaunu tēvzemi. Tas, kā redzams ir izdevies vienīgi kurdiem ─ patiesībā ariešu pēctečiem.
Usuni bija īsteno ķīniešu pamata cilts piederīgie, kurus no dzimtenes izdzina maza auguma negroīdas izcelsmes ķīnieši, kas asimilēja usunus. Aizbēgušie usuni apmetās Septiņupē, dzīvoja blakus erjiem kopš 10. gs p. m. ē., bet pēc pāris simt gadiem izzuda, izšķīzdami citos etnosos (350).
Antropologi atzīst usunu līdzību sarmatiem. Usunu galvaskausi bijuši bumbierveidīgi, plakanīgi, brahicefāli. Tādi galvaskausi ir bijuši arī tiem sarmatiem, kuri ieceļojuši Kazahijā un vēlāk, huņņu iebrukuma laikā, ienākuši Priekškaukāzā un Eiropā. Tāpēc tika izteiktas hipotēzes par dažu sarmatu cilšu izcelsmi no usuniem. Tad jau būs noticis tā, ka sarmatu vārdu kā modes vārdu piedēvēja katram.
Kā teikts ķīniešu hronikās, Septiņupē, kur dzīvoja usuni, esot bijusi Čigučajas pilsēta - usunu galvaspilsēta, kura esot appludināta. Plūdu dēļ cilvēki aizbēguši uz citām vietām dzīvot. Šajās hronikās usunus (u-sū-nū) uzskatīja par pašu senāko ķīniešu senču ziemeļa atzaru, kurš cēlies no ķīniešu ciltstēva otrās, mongoliskās izcelsmes sievas. Nonākuši baltu un āriešu apgabalā, tie papildus esot sajaukušies ar baltiem, radot vairākas varietātes (350). Taču usuni palika savā dzimtenē, kaut arī sajaukušies. Viņi nebija sarmati, kā rakstīja daži padomju vadošie zinātnieki, arī antropoloģiski, kā pierādīja Debecs, bija atšķirīgi.
''Savromati - paši senākie austrumu Pieazovas zemju iedzīvotāji'',- rakstīja K.Smirnovs: - ''kuri izvietojušies pa lielākai daļai austrumos no Donas - Tanaisas. Par to liecina gan senrakstu avoti, gan arheoloģiskie dati. Apstiprinādams to cilšu virknes autohtono izcelsmi, kuras iegāja sauromatu apvienībā (jo savromati patiešām bija plaša cilšu grupa, kura saistīta politiskā savienībā), es piekrītu un dalos M.I.Rostovceva uzskatos par autohtonas izcelsmes savromatu kodola pastāvēšanu Pieazovā, kur tos antīkie autori sauca par savromatiem, lai apzīmētu vienā vārdā ciltis, kuras dzīvoja gar Tanaisu, Meotīdas piekrasti un tālāk pret saullēktu pusi, - Rieteņa Sibīrijā, kā arī Pievolgas stepēs... Sauromati un sarmati - atšķirīgas tautas, šo tautu kultūrā nebija kopības” (325).
Tam var piebilst Herodota aprakstīto secību, kādā hiperborieši (pret Ziemeli no Grieķijas dzivojušās tautas) sniedza tālākai nodošanai citām kaimiņu ciltīm salmos ietītās dāvanas Delosas salas Apolona templim, pieminēdams savromatus: ''Dāvanas, ietītas kviešu salmos, kuras atnes hiperborieši, nokļūst skitos, no skitiem kaimiņos dzīvojošajos sauromatos, sauromati tās nodod tālāk dākiem, un tā, nepārtraukti nododot cits citam, dāvanas ceļo tālāk līdz pat Adrijas jūrai, Delosas salai...'' (123).
M.Rostovcevs uzskatīja sauromatus par Melnās jūras ziemeļa piekrastes iedzīvotājiem, kuri ienākuši no Sibīrijas kaut kad 1. g. tk sākumā p. m. ē. un dzīvojuši blakus vēl senākajām meotu un sindu ciltīm, iejukuši Donas un Sindas lejas piekrastu senākajās ciltīs, ienesdami platgalvainus galvaskausus austrumbaltu apbedījumos, t. i, sauromati bijuši sibīri, kas paguvuši daļēji sajaukties ar svešajiem ienācējiem. Taču nekādā gadījumā tie vēl nebija somugri, jo runāja ide valodā. Viņu ienākšanas cēlonis bija nomadu spiediens tās pašas Ķīnas impērijas teritoriālo tīkojumu dēļ. Tā kā viņi bija radinieki meotu un citu seno iedzīvotāju ciltīm gan etniski, gan pēc kultūras, paražām un tikumiem, tad nav atrasti nekādi savdabīgi savromatu pieminekļi. Pierakstīt tiem Kurgānu un Katakombu senkultūru nevar, jo tā bija kopīga visām Austreņa Eiropas senajām ciltīm, arī sauromatiem (325).
Apbrīnojamā kārtā tā sauktajā "sarmatu laikā" Melnās jūras piekrastē atšķirīgi cilvēki nav dzīvojuši - atšķirīgi galvaskausi nav atrasti, atšķirīgi pieminekļi nav atrasti (110).