5. V.Tretjakova atziņas
V.Tretjakovs (63) rakstīja par Aizvolgas un Sibīrijas, Priekškaukāza, Kazahijas, Kalnu Šorijas, Austrumeiropas un Eiropas senkultūru apbrīnojamo vienveidību, izteicās par vienotu ģenētisko sākumu šo senkultūru ciltīm, kuru materiālo kultūru raksturojot šādas kopīgas pazīmes:
z krama bultu uzgaļu Svidru formas un krama darbarīku kalšanas, asināšanas un slīpēšanas tehnoloģijas vienveidība, vienveidīgi noapaļoto asmeņu gala kasīkļi, krama plāksnīšu naži, kaula sirpji ar krama asmenīšu ielikumiem, turklāt laivas cirvji atrasti Rieteņa Sibīrijas pieminekļos līdz pat Omskai. Epipaleolitā, mezolitā un neolītā visi lietoja diska veida nuklejus, no kuriem atskaldīja attiecīgo krama darbarīku sagataves, kuras ieguva ķīļveida formas, pēc tam tika placinātas, dorsāli retušētas. Blakus šīm senlietām atrada kaula un raga darbarīkus, žebērkļus, gludekļus, kaula antropomorfās un zoomorfās figūriņas kā Lādogas pusē;
z visās purvu, ezeru un upju apmetnēs bija pāļu mītnes, bet pārējās vietās − puspagraba četrstūrainās mītnes ar māla klonu un pavārdu klona vidū, kurās bija vai nu stāvbaļķu balsti vai arī sienas darinātas no stāvbaļķiem. Jumti pa lielākai daļai vienpusēji un divpusēji slīpi, ar kāršu spārēm, kuru gali iestiprināti zemē tā, ka veidojās liela pažobele. Jumti pārklāti, atkarībā no vietējiem apstākļiem, ar niedrēm, velēnām, lubām, bērza tāsīm, garkuļu salmiem;
z katrā lielākā apmetnē vai tuvu izvietotu apmetņu grupā bija attiecīgā laika amatnieku darbnīca: kopš paleolīta − akmeņkaļu, neolītā − podnieku, neolīta beigās un bronzas laikmetā − daiļamatnieku, audēju, metāla lējēju un kalēju darbnīcas, pie kam atrastas aukliņas keramikas lauskas, Baltijas dzintars, vienveidīgas saktas, kakla un delmu riņķi;
z viņiem bija akmeņu krāvumu svētvietas, observatorijas, kā arī dobjie svētkalni, vienveidīgas apbedīšanas tradīcijas. Agri sākuši kopt zemi un turēt mājlopus (govis, aitas, zirgus, cūkas). Nav konstatētas nomadu lopkopības pazīmes. Blakus šīm pamata nozarēm pastāvēja zvejniecība, medniecība, vākšana, biškopība;
z vienveidīgas rotas, vienveidīgi ģeometriskie ornamenti un zīmes, vienveidīgas antropomorfās un zoomorfās figūriņas, kuras darināja no akmens, krama, māla, metāla, kaula un raga, izrotāja ar vienveidīgiem rakstiem;
z agra savstarpējās maiņas tirdzniecības un upju kuģniecības sākšanās. Kaspijas jūras piekrastēs un upēs pastāvēja kuģniecība, par ko liecina ne tikai minētās senlietas, kuras bija iegūstamas tikai Alpos un Grieķijā vai Baltijas jūras piekrastē, bet arī Kaspijas jūras ziemeļa piekrastē atrastās ozola laivu un kuģu fosilijas;
z Austreņa Eiropas māla trauku izgatavošanas tehnoloģijas un rotāšanas paņēmienu pakāpenisko etapu caurstrāvojums visā norādītajā areālā. Tā tas esot bijis līdz 10. gs p. m. ē., kad pēc Šumēras, Pelasgijas un Hattijas sagraušanas sākās svešinieku ekspansija Sibīrijā.
Rieteņa Sibīriju šīs pārmaiņas sasniedza daudz vēlāk. Tad arī sākās sibīru ieceļojumi Eiropā, saradās svešās ciltis, par kurām jau ir rakstītas ziņas. No Sibīrijas Eiropā ieceļojušos baltus seno grieķu rakstu zinātāji (Strabons, Herodots, Ptolamajs Vidējais u. c.) sauca par sbri. Eiropā viņi cīnījās pret grieķu valdnieku un Romas impērijas tīkojumiem kopā ar citām brīvajām ciltīm. Taču viņi nonāca verdzībā gan Romā, gan Konstantinopolē. Kāds vīkingu konungs atbrīvoja srbi no verdzības Bizantijā un nometināja tagadējā Dienvidslāvijā, kur viņu sajauktie un samaisītie pēcnācēji tagad ir pazīstami ar serbu vārdu. Tātad Krievijas, jo sevišķi padomju Krievijas, impērijas ideologi cenšas šos nosaukt par brāļu tautu tikai tāpēc vien, ka srbi, kā jau bijušo Bizantijas vergu pēcnācēji, bija grieķu kristietības piekritēji, kamēr krievi, kopš Vladimīras kņazistes laikiem pieslējās citai sektai, kuru pareizāk būtu saukt par vergu taisnības reliģiju, nevis pareizticību.
Ja runājam par serbiem, tad viņi ir jāuzskata par Bizantijas impērijas liekajiem cilvēkiem, kurus 838. g. m. ē. atbrīvoja no verdzības vīkingi un savos laupīšanas braucienos izvietoja tagadējās Dienvidslāvijas teritorijā. Postpadomiskās Krievijas impērijas tagadējie ideologi viņus dēvē par krievu tautas brāļiem, kad no krievu etniskās tautas ir palikušas pāri tikai sajauktas un samaisītas lauskas. Serbiem ar krieviem ir tikai viena kopīga iezīme - piederība Bizantijas kristiešu konfesijai, bet patiesībā krievu kņazi novērsās no tās un izveidoja 12. gs savu sektu, kuru, tieši tulkojot, būtu jāsauc par vergu taisnības ticību. Paliek otra kopība - slovēņi un serbi bija militārie vergi un dienēja kopīgam valdniekam, kaut gan tajā laikā srbi uzskatīja slovēņus par cilvēka necienīgām būtnēm, jo slovēņi nezināja, kas bija viņu senči un sauca sevi šai vārdā, nezinādami, ka tas latīņu valodā nozīmēja vergi. Arī Tretjakovs rakstīja, ka krievu senčiem nav bijušas etniskas saites ar serbiem, kas sevi uzskatījuši par augstāk attīstītu tautu (63)