4. Citi unikāli Sibīrijas
baltu pieminekļi
Pavisam nesen Jeņisejas kreisās piekrastes Mainas apmetnē atklāja unikālu arheoloģisko pieminekli - epipaleolīta apmetni, kura radusies 11. - 10. g. tk p. m. ē. Atklājumu ierosināja nejauši atklāta reālistiska sievietes māla figūriņa, kurai bija trīs pupi un vairākas acis, kāpēc domā, ka tā bijusi Mātes kulta senlieta.
Mainas apmetnē atklāja divkāršu kultūrslāni. Apakšējais bija veidojies pirms apledojuma, pārklājies ar biezu un sterilu sanesu kārtu, bet augšējais slānis bija sācis veidoties 10520. g. p. m. ē. un turpinājies līdz pat mūsu ērai. Augšējā kārtā atrada nodedzinātu koka celtņu paliekas - a
Vienā no izmēģinājuma izrakumu šahtām uzdūrās cietam akmens slānim. Kad bedri paplašināja un rūpīgi attīrīja, tad izrādījās, ka tā bija krama darbarīku noliktava, kura bija nogulējusi zemē 12 tk gadu. Priekšmeti bija salikti rūpīgi un cieši viens pie otra vairākās kārtās. Tie varēja būt ietīti zvērādā un apsaitēti, jo kā gan citādi būtu saglabājušies ciešā paketē tik ilgi. Paketē atradās marmora lakta ar izdilušu bedrīti, krama makrolitiskie dūres cirvji vienā kārtā, kalti, smaiļi, kasīkļi, nukleji un no tiem atskaldītas plāksnes, nažu un zāģu sagataves. Kad darbarīku slēptuves vietā atrakumus turpināja, atklājās akmeņkaļu darbnīca, vietas, no kurām ieguva kramu un kvarcītu, mītnes paliekas, ko iezīmēja pelnu kaudze un četrstūrī izvietotās organiskās vielas. Pelnu kaudze liecināja par ilgstošu uguns uzturēšanu četrstūrainajā virszemes mītnē.
Tur pat blakus bija atkritumu bedre. Tajā atrada briežu, lāču, stirnu, sumbru, vilku un citu nu jau nenosakāmu dzīvnieku kaulus, lielas zivju zvīņu kaudzes.
Līdz šim uzskatīja, ka zvejniecība Sibīrijā ir sākusies tikai neolīta sākumā, bet šis atklājums liecināja par zvejniecību kopš epipaleolita. Tātad seno māla figūriņu bija salipinājuši akmeņkaļi, kuri bija epipaleolita mednieki un zvejnieki.
Rieteņa Sibīrijas baltu (sengr. srbi) etnoģenēzes centri tika atklāti Jekaterinburgas un Čeļabinskas apgabalā, kur kopš 11050. g. p. m. ē. ir pastāvējušās Augšņeivas un Šigarskas apmetnes, no kurām sākta Sibīrijas apgūšana.
Šigarskas apmetnē bija pāļu būve purvā. Kūdras slāņos bija saglabājušies 20 - 30 cm gari apdegušu stāvbaļķu gali. Stāvbaļķi izvietoti tuvās rindās, kā šaha dēlīša laukumos.
Tur atrada tādas pašas senlietas, kā Mainas apmetnē, tostarp no zaļganā Ūralu krama kaltus Svidru uzgaļus bultām, makrolitiskos dūres cirvjus, kas darināti Lielā Lāča manierē, asu skaldāmo asmeni, kurš bija labi retušēts, vēl dažu guļbaļķu paliekas, kas varēja būt platformas baļķi, no šīfera izgatavotus lapiņas formas bultu galus, kaula sirpjus ar krama nazīšiem, kuri bija nostiprināti ar māliem, kam piejauktas asinis, raga veserus un kasīkļus, kaula žebērkļus ar atzobēm un rotājumu, kaula putnu bultas. Šie atradumi neatšķīrās no Donas piekrastes un Lādogas apmetņu senlietām.
Vēlāk Šigarskas purvā atrada pāļu apmetnes, kurās esot lietojuši māla traukus. Tos esot izgatavojuši, salipinot no māla masas piciņām pakāpenisku trauka ķermeni, ko esot nolīdzinājuši ar slapjām plaukstām. Māla masai esot bijis piejaukti kapāti zāles stiebri vai piemaisīts šamots un talks. Talks piešķīris traukam taukainu spīdumu un lielāku virsmas gludumu.
Omskas apkaimē kādas baltu cilts kopienas Raganas bija atstājušas apliecinājumus par zemkopības un lopkopības pastāvēšanu kopš neolita vidus, jo būrušās un noteikušas kalendāro laiku augstos, mākslīgi uzbērtos, apaļīgos, 7 - 12 m augstos svētkalnos, kuros atrada rupju keramiku ar māla masā iestrēgušiem miežu un rudzu graudiem, apdegušus mājlopu kaulus.
Gerhauers 1927. g. atklāja Omsakas apgabalā piecas kopienas, kuru 6. g. tk p. m. ē. celtajos ciematos bijušas stāvbaļķu puspagraba mājas, bet atkritumu bedrēs atrada suņa, kazas, zirga un mājas cūkas kaulus. Dažos āra ugunskuros bija upurēti zirgi. Savā publikācijā Gerbauers minēja, ka zirgu kauli ugunskuru vietās tika atrasti mākslīgi uzbērtos pakalnos, zem kuriem nebija apbedījumu, bija tikai akmens krāvumi starp melnzemes un smilšu kārtām, kādas apakšzemes celtnes paliekas, kā arī milzīgs dobakmens pašā kalna galā.
Blakus Omskas svētkalnam tika atklātas vairākas cilvēku apmetnes. Tajās atrada piestas ciedru riekstu eļļas iegūšanai, bērza tāšu somas un grozus pārtikas rezervju glabāšanai, šķiļakmeņus, akmens dzirnas, akmens kapļus, koka saknes ralus, kuros bija iestiprināti krama asmeņi, ar bišu vasku aplipušus satrenējušu koku paliekas, grebtas ozola vienkoča laivas paliekas, krama darbarīkus, zivju zvīņas, rupju māla trauku lauskas, māla rūtas, riekstu čaumalas.
Pret saullēktu no Omskas baltu cilšu apmetņu tīkls esot palicis arvien retāks, bet Barabinskas sāļo purvu apvidū neesot atrasta neviena senā apmetne. Tātad Omskas apkārtnes novadi un novadi aiz Omskas bija reti apdzīvoti.
Altajā, Kalnu Šorijā, Kazahijā, Rieteņa Sibirijā gar Obas upi un tās pietekām, stepēs, kur vien kādi virszemes ūdeņi saulē spīguļoja, tika atrastas ciematu tipa apmetnes - līdz 10 un vairāk mītnes katrā, kaut gan ciemati bijuši milzīgos atstatumos cits no cita, visai reti bijuši gadījumi, kad blakus, taču vienas upes vai ezera piekrastēs atradušies vairāk par 2 - 3 ciematiem.
Tālākais biezi apdzīvotais novads ir bijis Krasnojarskas un Minusinskas gals. Tur atkārtojusies viena un tā pati Austreņa Eiropas senkultūra visās izpausmēs, ieskaitot apbedījumus un cilvēku antropoloģisko tipu, svētkalnus, svētbirzis, pāļu apmetnes, traukus, dzīvesveidu. Visur bijušas zemkopju kopienas. Tātad tie nebija nomadi.
K.Saļņikovs aprēķināja, ka sibīri jeb srbi apdzīvoja vairāk par 500000 km2 lielu platību, rēķinot tikai mītņu aizņemtos laukumus vien. Tāpēc faktiskā saimnieciski apgūtā platība varēja būt vismaz desmit, divdesmit vai pat vēl vairākas reizes lielāka. No viņa pētījumiem izriet, ka sibīru jeb srbiešu apmetnes bijušas izkaisītas samērā reti, pa lielam gabalam prom citas no citas, upju un ezeru piekrastēs. Katras kopienas ciematā vidēji bijušas 7 - 10 puspagraba vai pagraba taisnstūra formas mītnes ar stāvbaļķu sienām, divpusēji slīpiem un vienpusēji slīpiem jumtiem, kurus noklāja ar kārtīm, zariem, niedrēm vai garkuļu salmiem biezā kārtā, atstājot vienīgi aiztaisāmu lūku jumtā dūmu un sutas izlaišanai. Vienas dzimtas kopienas ciematā dzīvoja 45 - 70 cilvēki. Minusinskas novadā dzīvoja pāri par 12000 cilvēku. Tātad visā Sibīrijā varēja būt tur pat vai puse, trīs ceturtdaļas miljona baltu cilšu piederīgo. Milzīgajiem Sibīrijas plašumiem tas nebija liels skaits, taču apliecina milzīgi plašo baltu cilšu izplatību un viņu areāla neaptveramo plašumu.
Mežu un taigas zonā, tāpat kā Austreņa Eiropā, apdzīvotība bija retāka. Stepēs ganīja lopu barus un tam mērķim ierīkoja pagaidu apmetnes, bet upju un ezeru piekrastēs bija ierīkotas pastāvīgās apmetnes un tajās nodarbojās ar zemkopību, medībām un zvejniecību. Lopus turējuši ciematu nomalē celtās šķūņa veida kūtīs, kurās varēja izvietot ne vairāk par 20 liellopiem. Katrā ciematā bijušas 2 - 3 kūtis, tātad turēti 40 - 60 liellopi - tā ir bijusi piemājas lopkopība.
Metālu laikmetā klejotāju Sibīrijā vēl nebija. Bronzas senlietas - lemeši, kapļi, naži, cirvji, rotas lietas Sibīrijas apmetnēs parādījās pēc 2100. g. p. m. ē. un nāca no Ūralu kalnu, Vidusāzijas, Kalnu Šorijas un Kazahijas metalurģijas centriem, tā kā sibīriem jeb srbiem patiesībā bija pašiem sava metalurģijas dabiskā bāze.