3. Kazahijas atklājēji
Kazahijā atklāja vairākas mezolita sākuma un neolīta apmetnes, kurās bija māla trauki ar bedrīšu un ķemmīšu rakstiem, kādi ap 7500. g. p. m. ē. esot parādījušies bolgu un burtu galos, Sindas piekrastē un Baltijā. Aptuveni 7200. g. p. m. ē. tādi paši māla trauki esot radušies Volgas un Donas upju starptelpā, bet 6900. g. p. m. ē. tie esot lietojuši Aizvolgas vidusteces novados. Taču Kalmikijā un Priekšējā Kaukāzā, kā arī Ziemeļa Kazahijā tāda paša veida trauki esot radušies laikā starp 6400. un 6100. g. p. m. ē., Čeļabinskas apgabala pieminekļos tie esot izplatījušies gandrīz vienlaicīgi ar Volgas un Donas starptelpas cilšu taisītajiem bedrīšu un ķemmīšu podiem un bļodām, proti, ap 5800. g. p. m. ē. vai simts gadu turp vai šurp.
Starp šīm apmetnēm atklāja dažas epipaleolita un mezolita apmetnes, kuru krama inventārs esot bijis līdzīgs Donas un Augšvolgas mezolita apmetņu krama inventāram. Vēlāk ap tām esot izveidojušās arvien jaunas apmetnes, kurās esot redzama senkultūru patstāvīga attīstība bez jebkādām ārējām ietekmēm (183).
Neolīta vidus laika apmetņu kultūrslāņos atrada mājlopu kaulus un labības graudus. Tātad tie nebija klejojošie lopkopji, kā domāja pirms tam (E.Šnaidšteins, 1976. g.). Tātad M.Gimbutienes minētie indoeiropieši nevarēja ielauzties Eiropā no Sibīrijas, jo tam pretēji − eiropieši ielauzās Sibīrijā ļoti agri − epipaleolita beigās un turpmākos laikmetos. Tā, piemēram, G.Burovs secināja, ka, sākot no Dņestras upes un Baltijas jūras piekrastes, līdz pat Čeļabinskai, kā arī Dienvidu Ūralos, Aizvolgā, Donas un Volgas starptelpā, Rieteņa Sibīrijā, Priekšējā Kaukāzā, Kalmikijā, Kalnu Šorijā un Kazahijā līdz huņnu iebrukumam dzīvojušas tikai vienveidīgu senkultūru ciltis, kas sākušas izplatīties no Dņepras pret saullēktiem ar aizkavēšanos par kādiem 250 − 500 gadiem, salīdzinot ar saulrietu virzienu. Šos secinājumus G.Burovs nav atsaucis vai mainījis, tos nav apgāzis neviens cits zinātnieks. Tie sakrita arī ar pagājuša gadu simteņa zinātnieku V.Tretjakova (63), V.Bitnera (89), kā arī ar G Debeca (110), A.Brjusova (170) un J.Krasnova (220) secinājumiem, kuri tika pamatoti ar neatkarīgiem pētījumiem.
Šāda vienveidība senkultūrās pēc E.Černiha un G.Ždanoviča domām esot pastāvējusi Ziemeļa Kazahijā, Kalnu Šorijā un Altajā līdz 5. gs p. m. ē., kad tur esot sākuši celt pirmos nocietinājumus. Tās esot bijušas koka pilis ar koka namiņiem apkārt, ko cēluši augstos upju krastu straujos līkumos, kur ietecējusi kāda cita upe. Brīvajā pusē izrakuši 3 − 5 m platu un 3 − 2 m dziļu grāvi, ciemata pusē uzcēluši dubultu žogu.
Ciematos mītnes esot bijušas kā četrstūraini puspagrabi ar stāvbaļķu sienām. Mājiņās esot bijis māla klons, akmens krāvuma pavārdi kā pirts krāsnis. Nocietināto ciematu tuvumā esot bijušas plašas kapsētas, kurās guldīti cilvēki pēc senās baltu paražas. Skeletiem bijušas vardarbīgas nāves pazīmes. Lielais vairums miroņu galvaskausu esot bijuši mezocefāli, izņemot nelielus kapulaukus, kuros guldīti brahicefālā tipa cilvēki. Tātad nu gan bija ielauzušies svešinieki un pastrādājuši varas darbus.