2. Viņpus Jilgas
Epipaleolitā un mezolitā novados viņpus Jilgas (tagad - Volgas) ieceļoja Māras, Burta un Apja ģinšu ciltis, dzīdami pēdas lielajiem zāles ēdājiem - sumbriem, briežiem, stepes zirgiem. Par to liecina daudzi arheoloģiskie atklājumi. Taču nevar apgalvot, ka Sibīrijā viņi būtu dzīvojuši pilnīgi savrup no erjiem - Vidusāzijas ariešiem, jo pieminekļi bija stipri līdzīgi kā vieniem, tā arī otriem. Taču sākumā viņi tiešām nāca cauri novadiem viņpus Jilgas (Volgas) upes un pāri Ūralu kalniem.
Nekādu pierādījumu tam, ka sibīri būtu autohtonas ciltis, kas nākušas no vēlā paleolita pieminekļiem Jakutijā, nav, jo Jakutijā 14. g. tk p. m. ē. pastāvējušais piemineklis bija klāts ar biezu ūdens sanešu kārtu, 3 tk gadu laikā pēc tam neviens cilvēks Sibīrijā nav dzīvojis, vismaz nav atrasts neviens protobaltu vai aziātu atstāts arheoloģiskais piemineklis. Toties baltu ieceļošanai no Eiropas ir pietiekami daudz pierādījumu.
Arheoloģisko pieminekļu virknes stiepjas no Jilgas piekrastes līdz Jeņisejas upes kreisajam krastam. Šie pieminekļi bija radušies laikā no 11. līdz 6. g. tk p. m. ē. Vienveidīgi pieminekļi aiziet līdz Minusinskas apgabalam. Saikne ar Afganistānas un Turkmēnijas erjiem nav redzama līdz pat bronzas laikmetam, jo erju pieminekļi līdz pat bronzas laikmeta beigām ir tiekušies pret dienvidiem un nekādi nav sajaucami ar baltu vai mongoloīdu pieminekļiem, jo atšķiras ar savu īpatnību, sevišķi jau ar keramikas ornamentiem un ciematu apbūvi.
G.Burovs 1976. g. atklāja trīs neolita un bronzas laikmeta cilvēku apmetnes Uļjanovskas pilsētas apkārtnē, Lugovajas dzelzceļa stacijas tuvumā, kur Svijagas upe traucas uz Volgu no Urālu kalnu dienvidu nogāzēm. Kad tās bija izpētītas, Lebjažas upes piekrastē atklāja vēl trīs apmetnes, no kurām divas nācās atzīt par epipaleolīta pieminekļiem. Jo tālāk pret saullēktu, jo vairāk epipaleolita un mezolita sākuma apmetņu atklāja Aizvolgā: Lielčērē divas, Mušiņas (kr. Muheņka) upes piekrastē trīs apmetnes - viena epipaleolita, otra mezolita sākuma, trešā - mezolita beigu, neolīta un bronzas laikmeta apmetne; netālu no Dimitrovgradas atklāja vēl trīs apmetnes, no kurām 2 bija mezolita, viena - bronzas laikmeta apmetne.
G.Burovs atklāja arī kapulaukus, kurus izpētīja antropologs G.Debecs, kas atklāja “vienīgi nediferencējamus vienveidīgo eiropeīdu galvaskausu ar cefalitātes koeficientu 72,2 - 73” (110). Vēlāk šī atziņa tika pārbaudīta vēl vairākas reizes, bet pārbaudēs nekas jauns netika atklāts par vienveidīgo eiropeīdu ieceļošanu Sibīrijā, ko pirmais izteica Debecs (45).
N.Jerjomins atklāja 254 mezolita un neolīta apmetņu grupas Volgogradas piepilsētas teritorijā un apgabalā, 5 mezolita apmetnes Carīcinas pļavā, 6 neolita apmetnes mākslinieka Repina viensētas apkārtnē, 4 neolita un bronzas laikmeta apmetnes Orlovas upītes piekrastēs, 3 neolīta un bronzas laikmeta apmetnes Kačuļinas ciemata apkārtnē, no kurām vienu atzina par 11. g. tk beigās p. m. ē. radušos senvietu, 7 mezolita, neolīta un bronzas laikmetus aptverošas apmetnes kņaza Ladoškina sādžas apkaimē − duramie šķēpi, neapdedzinātu un rupji salipinātu māla trauku lauskas, pēc kurām varēja izsekot podnieku mākslas pakāpeniskai izaugsmei līdz Andronovas senkultūras keramikas līmenim.
Septiņdesmitajos gados tika izpētīti vēl citi novadi starp Jilgas un Donas upēm, starp Jilgas un Okas upēm, Ziemeļa Kazahstānā, meklējot agrās Andronovas senkultūras cilšu pēdas ceļā uz Minusinskas novadu vai pretējā virzienā. Atrada mezolita un neolita mītņu vietas - ugunskuru paliekas un zvēru kaulus, minētā tipa krama uzgaļus, kasīkļus un dažus Ūralu krama arhaiskus nuklejus, kā arī neolita puspagraba namiņus ar stāvbaļķu sienām, māla klonu, ar akmens krāvuma pavārdu vidū, divpusēji slīpu lubu, kriju, tāšu vai niedru jumtu. Neolita mītņu vietās bija izkaisītas māla trauku lauskas, kuras tika atzītas par burtu, un bolgu trauku suķēm.
Atklājās vēl viena patiesība: Aizvolgā kopš neolīta sākuma bija attīstīta lopkopība, jo meža zvēru kaulu skaits nepārsniedza 60 %, pārējie - govju, zirgu, mājas cūku, aitu, kazu un suņu kauli kā burtu galā; vienā neolita mītnē atrada bedri, kurā bija salikti podi ar tagad jau pārogļotiem labības graudiem.
E.Šnaidštains pierādīja, ka epipaleolitā, mezolitā un neolita sākumā ainava Aizvolgā un Pievolgā bija citāda, nekā tagad. Tur ir bijuši lieli lapu koku meži, nevis kailas stepes tūkstošiem kilometru garām un platām joslām, ka Kalmikijas teritorija ir kļuvusi pieejama cilvēkiem tikai neolita beigās (pēc 6000. g p. m. ē.), jo gandrīz visu Kalmikiju klāja Kaspijas jūras Volgas līča ūdens, kura klajumi aizgāja līdz Baškīrijai. Aptuveni 7000. g. p. m. ē. ūdeņi sāka noplakt. Tāpēc epipaleolita pieminekļi Lejas Pievolgā netika atrasti. Apstākļu maiņa ir notikusi neolita vidū, kad Kalmikijā, Baškīrijā, Okas piekrastēs ienāca pirmās burtu, sindu un daļēji arī bolgu zvejnieku, zemkopju un lopkopju ciltis, kad sākās Priekškaukāza apgūšana no ziemeļa puses. Sindīkas sindi tajā laikā pret ziemeli netiecās, - tie tiecās uz Āziju. Tātad Sibīrijā varēja ieceļot tikai bolgu un burtu ciltis, jo citu ieceļot spējīgo vienkārši nebija.