7. Dzīvesveids, sabiedrība
un tradīcijas
Par eiru, skotu un piktu dzīvesveidu, sabiedrību un galvenajām tradīcijām ir saglabājušās ziņas senos tiesību dokumentos, sāgās un eposā “Boevulfs”.
Dzīvesveidu noteica viņu sabiedrības struktūra, kura, atšķirībā no citām baltu ciltīm, kopš dzelzs laikmeta sākuma (5. gs p. m. ē.) bija patrilineāra, bet tradīciju noteicēji bija druīdi jeb druīdes, kā šajā salu valstībā sauca priesterus un Raganas, kuras mita ozolu birzīs, kālab vārda druīds izcelsmi saista ar senvārdu *druīs ‘ozols’.
Sabiedrība senajā Ziemeļa salu valstībā esot dalījusies brīvajos un nebrīvajos.
Brīvie cilvēki, atšķirībā no citām baltu ciltīm, dzīvoja patriarhālās dzimtās jeb finās, kurās valdīja vecākais tēvs jeb flahs. Finā iegāja flaha dēli, meitas, vectēva un vecvectēva dēlu, mazdēlu un mazmazdēlu ģimeņu locekļi, kuri skaitīja savu izcelsmi vai nu pēc mātes, teiksim ciltsmātes Danas, jeb vecvectēva Līra.
Kādas senas dzimtas pēcnācēju flahu augstākā savienība bija cilts jeb septs.
Septas locekļiem bija kopīgs sencis (māte vai tēvs), kura vārdu nesa šī septa, attiecīgi pievienojot vārdus Mak (Mac), kas nozīmēja pirmseņča dēls, pēc kura skaitīja kādas konkrētas septas sākumu, jeb vārdam pievienoja O’, tad tas nozīmēja, ka jaunā septa bija cēlusies no tāda un tāda flaka mazdēla, pēc kura kāda cita septa rēķināja savu sākumu.
Bieži vien Mak un O’ septas jeb daudzas radniecīgas finas apvienojās, izveidodamas vienas izcelsmes lielas ciltis, kuras sauca par klaniem. Katram klanam bija sava pastāvīgā teritorija, par kuru tas rūpējās, ieskaitot aizstāvēšanu kara gadījumā pret citiem klaniem vai kādiem svešiem iebrucējiem. Klans zināmā mēra jau bija valstisks veidojums ar vēlētu kolektīvo pārvaldi un aizsardzības funkcijām.
Bieži vien vienas izcelsmes klani apvienojās novados jeb riāgos. Tā, piemēram, senajā Īrijā bija četri riāgi: Olstera, Konahta, Manstera un Lenstera, bet pārējās salās pavisam bija 186 riāgi, gan lielāki, gan pavisam mazi. Mazākās salās bija katrā savs riāgs. Riāgu pārvaldīja druīdu izcelsmes vēlēts ķēniņš vai ķēniņiene. Bieži vien kāda riāga ķēniņš vai ķēniņiene apvienoja vairākus riāgus lielās savienībās, kuras sauca par ardriāgiem jeb ‘virsķēniņa valstīm’.
Ardriāga virsķēniņus ievēlēja riāgu ķēniņu un druīdu kopsapulce uz noteiktu laiku. Ja virsķēniņš zaudēja karu vai rīkojās varmācīgi, tas tika atcelts no amata, tika ievēlēts cits virsķēniņš vai virsķēniņiene.
Katram ķēniņam, dzīvam esot, adriāga ķēniņu un druīdu sapulce ievēlēja pēcteci, kurš pildīja tādu kā prezidenta lomu galmā. To sauca par tanistu. Ķēniņš zvērēja, stāvēdams ar abām kājām uz svētakmeņa, tanists - ar vienu kāju.
Visbiežāk par tanistu ievēlēja karā izcēlušos un varonīgus vai citādi slavenus kļuvušus vecākos ķēniņa dēlus. Dažos ardriāgos pastāvēja paraža par troņa mantiniekiem ievēlēt vēl nedzimušus ķēniņa dēlus, piespiežot ķēniņu agri apprecēties, lai ķēniņiene paspētu dzemdēt vairākus dēlus. Ja piedzima meitas, ķēniņam piešķīra tiesības izvēlēties otru sievu, kas dzemdētu dēlu. Šajos gadījumos tika iecelti pagaidu tanisti, kas ķēniņa nāves gadījumā kalpoja par ķēniņu tik ilgi, kamēr paaugās un tika iesvētīts vīru kārtā īstais tanists jeb troņa mantinieks.
Ķēniņiem un dižķēniņiem piederēja neierobežota vara rīcībai, bet viņam nepiederēja gala vārds, jo varu ierobežoja un rīcību kontrolēja, ķēniņus uz kaut kādu jaunu vai aizmirstu pasākumu mudināja tautas vēlētu pārstāvju padome, kurā iegāja flahi, nebrīvās tautas daļas, amatniecības un druīdu pārstāvji, vai tautas sanākšanās.
Nebrīvie sabiedrības locekļi bija kara gūstekņi un ieceļotāji, kuri nepiederēja nevienai finai. Viņus uzskatīja par cilvēkiem, kuriem bija "putna dzīve", tos sauca par fidiriem. Viņiem neatlika nekas cits, kā kļūt par kalpiem vai algotņiem apsardzē, kaut gan sākumā viņiem apsargu pienākumus neuzticēja līdz tam laikam, kamēr ķēniņi nesāka nolīgt algotņus (aptuveni 3. gs p. m. ē.).
Tā kā aramzeme, ganības un izmantojamie meži, zvejas un ūdens ņemšanas vietas bija septa īpašums, tad fidiri bija spiesti meklēt neapdzīvotas salas vai kādu septiem nepiederošu teritoriju, kur apmesties uz patstāvīgu dzīvi. Ja tas izdevās, tad fidiri izveidoja paši savu finu un riāgu, kļuva neatkarīgi un senās sabiedrības pilntiesīgi locekļi, kas vairs nerēķinājās ar citiem riāgiem vai ardriāgiem. Ir zināmi gadījumi, kad vienas etniskas izcelsmes jauni fidīri tika pieņemti kādā senāko fidiru finā, kurā saprecējās un kļuva par likumīgiem tautas locekļiem.
Par šīm un citām seno Ziemeļa jūru salu iedzīvotāju attiecībām bija saglabājušās rakstītas ziņas eiru (seno īru) tiesību traktātā jeb Lielajā Grāmatā "Šenhus Mor", kurā, starp citu bija teikts, ka septs savu zemi sadalīja starp finām, finas starp - ģimenēm, ka nevienam nebija tiesību iegūto zemi nodot kādam citam jeb pārdot, slēpt, atdot kā izpirkšanas maksu par izdarīto noziegumu, ka sievietēm nebija tiesību uz zemi, bet tām piederēja ģimenes mitekļi un saimniecības ēkas, viss ģimenes mājas īpašums, izņemot darba lopus, ralus (arklus), kapļus un citus zemes apstrādes rīkus, kas atradās tēva pārziņā. Sieva pārgāja vīra dzimtā un zaudēja savas tēva dzimtas vārdu. Vīram vajadzēja maksāt par līgavu izpirkšanas maksu, kas it bieži bijusi tik liela, ka puisis nav spējis līgavu izpirkt, bijis spiests to zagt, apprecēt tēvam un mātei nezinot, lai pēc tam bēgtu prom no dzimtajām un svētajām vietām ar sievu uz kādu jaunu, neapdzīvotu vietu un sākt dzīvi, dzimtu no gala. Tā radās Mak un O’ finas, kurās vairs nezināja sava senča un vectēva dzimtas vārdu, kālab radās pazīstamie uzvārdi ar šīm piesaukām.
"Šenhus Mor" bija pats vecākais rakstītais tiesību dokuments pasaulē, kas sākumā bija sastādīts tā sauktajā punktu un svītriņu slepenrakstā - pašu izgudrojumā.
Druīdi bija tautas dvēsele, mutvārdu un rakstīto sāgu, dainu un dziesmu autori, zintnieki, ārsti, kalendāra pārzinātāji, citiem vārdiem sakot, zinātnieki.
Druīdisma galvenais centrs atradās Stonhendžas observatorijā, galvenais svētums - ozols, kurā iespēris zibens un auga āmuļi. Āmuļus uzskatīja par universālu ārstniecības līdzekli, kas ir tuvu realitātei, jo tas satur antiseptiskas un savelkošas vielas, kāpēc šis augs jau senos laikos tika lietots tādā mēra, ka kļuva par saudzējamu reliktu.
Druīdam bija savi audzēkņi un audzēknes. Tie mainījās kā tagad skolēni. Viņiem no paaudzes paaudzē mutvārdos tika nodotas samērā plašas zināšanas astronomijā, medicīnā, botānikā, zooloģijā, cilvēku un dzīvnieku fizioloģijā, mineraloģijā. Druīdu mācība nepiederēja tikai Ziemeļa jūru salu druīdiem un viņu audzināmajiem vien - tajā dalījās visas Eiropas druīdi, Raganas un Krīvi. Tāpēc uzskata, ka starp lielajām observatorijām un citām galvenajām svētvietām ir pastāvējuši regulāri sakari, pieredzes un zināšanu apmaiņa, kālab, neraugoties uz kulta kalpotāju nosaukumu dažādību, dabas reliģija Eiropas baltu ciltīs bija vienveidīga. Ir saglabājušās ziņas īru sāgās par to, ka druīdi braukuši uz Pelasgiju pēc padoma (579).
Salu druīdi ik gadu Sameina (Samheina) jeb Ziemas svētkos, pēc tagadējā Eiropas kalendāra 1. novembrī, esot pulcējušies Stonhendžas observatorijā, lai atzīmētu Jauna gada iesākšanos un apspriestu savas mācības problēmas, dalītos pieredzē. Pēc atgriešanās savās svētvietās druīdi rīkoja visas tautas Jaunā gada iesākšanas svinības ar rituāliem, dejām, dziesmām, ugunskuriem, mielastu.
Bardi bija druīdu palīgi, kas pārzināja un glabāja tautas mutvārdu, vēlāk arī rakstīto folkloru - dziesmas, dejas, teikas, pasakas un vēstures nostāstus, mīklas, sakāmvārdus, parunas, ticējumus, uzstādamies tautas svētkos un pulcēšanās vietās.
Bardi veidoja otru vadošo sabiedrības slāni aiz druīdiem, samērā noslēgtu, tautas mīlētu un sargātu klanu, kurā zināšanas nodeva no paaudzes paaudzē.
Bardi gadu tūkstošiem un simtiem ilgi bija tautas mutvārdu kultūras tradīciju pārzinātāji un glabātāji. Viņi apdziedāja gan ļoti tālas senatnes, gan attiecīgā laika vēstures notikumus, dziedāja par tautas varoņiem un viņu drosmi. Tāpēc nav brīnums, ka viņi kopš Romas kolonizācijas laika tika vajāti un fiziski iznīcināti, jo tie uzturēja savas tautas pašapziņu. Pēc tam šo nelietību turpināja kristiešu fanātiķi, dedzinādami šos cilvēkus sārtos kā burvjus un raganas līdz ar druīdiem.
Bardi pavasara atmodas svētkos vai vasaras saulgriežos rīkoja pulcēšanos gan salu, gan visas Eiropas mērogā līdzīgi druīdiem. Bardus izskaust neizdevās. Cik zināms no hronikām, pēdēja bardu sanāksme ir notikusi Triperārijā 17. gs beigās m. ē. Pēc tam viņu vārds netika vairs daudzināts.
Bardu rakstiskie sacerējumi ir sāgas, kuras sāktas rakstīt kopš 5. gs p. m. ē., pārrakstītas, atjaunotas un papildinātas 10. gadu simtenī un vēlākos gados.
Kristietību sāka ieviest kopš 4. - 5. gs m. ē., kad druīdu funkcijas mēģināja pārņemt kristītie garīdznieki, jo citādi senās salu tautas neesot bijušas pārliecināmas par Kristus mācības svētīgumu, jo nekādi neesot spējuši izprast Trīssavienību, kam patiesi ir divdomīgs un nedabisks raksturs.
Viens no pirmajiem kristiešu mācības izplatītājiem bija Svētais Patriks (373. - 463. g. m. ē.), kuru uzskata par Īrijas svēto aizbildni. Patriks bija patiesa vēsturiska persona.
Svētais Patriks sākumā bija nodokļu vācējs kādā skotu adriāga ķēniņa galmā. Izmantodams savu sabiedrisko stāvokli, būdams Romā studējis teoloģiju un patiess entuziasts, Patriks sācis izplatīt Kristus mācību Skotijā.
Kādā sirojumā gar jūras piekrasti viņš nokļuva Olsteras adriāga karaļa karaspēka ielenkumā, tika sagūstīts un nosūtīts kā gūsteknis uz Īriju, kur bija spiests dzīvot kā nebrīvais sabiedrības loceklis fuidirs. Izmantodams fuidiram doto "putna brīvību", Patriks turpināja sludināt Kristus mācību un svētīja savus piekritējus.
Pēc kāda laika Patrikam izdevās izbēgt no gūsta un verga stāvokļa. Viņš atgriezās Skotijā, kur viņam bija jau savas nelielas kristiešu draudzes.
Pēc daudziem gadiem, sirmā vecumā, Patriks esot atgriezies Īrijā, savu agrāko piekritēju aicināts par Kristus mācības sludinātāju. Taču Īrijā atkal un atkal viņš sastapās ar neizpratni jautājumā par Trīssavienību. Kā stāsta kāda sāga, Patriks esot ņēmis palīgā āboliņa lapu, kurā tiešām ir saskatāma treju lapiņu savienība vienā lapā. Kopš tā laika āboliņa lapa esot kļuvusi par Īrijas ģerboņa sastāvdaļu.
Reizē ar kristietību, blakus druīdu un bardu skolām, radās klosteru skolas, kurās mācības notika latīņu valodā un kurās tika pamatīgi apgūta grieķu valoda, kam pretī senās zināšanas daudzajās nozarēs tika izskaustas. Mācības ilga 7 gadus un, bez abām minētajām valodām, ietvēra latīņu valodā mācītu ģeogrāfiju, teoloģiju, baznīcas filozofiju un matemātiku. Mācību valodas dēļ klosteru skolas kļuva par šaurām, nelielām nākamās kristīgās garīdzniecības skolām, kādēļ nekādi nespēja konkurēt ar druīdu un bardu skolām, jo tajās audzēkņu skaits nebija ierobežots.
Tā vai citādi, taču 9. gs Īrijas klosteru skolas kļuva par plaši pazīstamām zēnu skolām, kurās mācījās ne tikai īru zēni, bet arī no daudzām Eiropas viduslaiku valstiņām un valstīm atsūtīti jaunekļi. Tādējādi Īrija, blakus Bizantijai un Romai, kļuva par izglītības centru Eiropā, kurā sāka sevi parādīt pasaulē pirmie filozofi, mācīti ārsti, dabas zinātnieki un matemātiķi. Arī druīdu un bardu pūles nebija veltīgas, jo sāncensība lika Īrijas kristiešiem pārņemt daudz zināšanu astronomijā, astroloģijā, botānikā, zooloģijā, ģeogrāfijā, mākslā un kulta formā no druīdiem. Dzima jaunas patiesības. Patrika baznīcas mācībās tādējādi iegāja druīdu mācīto zinātņu pamati, kas nepatika Romas pāvestiem, vēlāk arī protestantiem, kāpēc īru katoļi bija spiesti cīnīties par savu pastāvēšanu un cīnās vēl tagad.
Joans Skots Eriugens (810. - 877. g. m. e.) bija pirmais, visā Eiropā atzīts eiru izcelsmes filozofs, kas ilgus gadus pavadīja un strādāja franku karaļa Kārļa Plikgalvja galmā, kur sarakstīja vairākus darbus filozofijā, no kuriem visplašāko atzinību un popularitāti guva apcerējums "Areopagītīkus", kam bija svarīga loma Rietumeiropas filozofijas attīstībā līdz pat renesanses periodam.
Joana Skota Eriugena filozofijas pamatā bija teorija un pierādījumi no vēstures par brīvas izvēles nepieciešamību, par autoritātes nestādīšanu augstāk par prātu. Viņš uzskatīja, ka filozofija un reliģija ir sinonīmi, ka reliģiskie raksti ir jāpakļauj prāta analīzei, nevis jāpieņem kā nesaprotamas dogmas.
Īrija un Skotija, pateicoties Svētā Patrika pūlēm, viņa klosteriem, klosteru skolu, druīdu un bardu skolu savstarpējai konkurencei, saglabāja patstāvību līdz mūsu ēras 9. gs, nenonāca Romas pāvesta svēto karojošo ordeņu interešu sfērā. Tā kā kristietība netika uzspiesta varmācīgi, Svētā Patrika attīstītā kristiešu reliģija sasniedza ļoti augstu zinātniskās domas un kultūras līmeni, tā ļāva Īrijai nostāties blakus Bizantijas un Romas kristiešiem kā patiesības vārda skola, jo īru kristietības mācībā tika ņemtas vērā druīdu tūkstošgadīgās zināšanas.
Kopš 9. gs sākās vīkingu kustības un anglosakšu pastāvīgi iebrukumi, skotu, īru un ķeltu pakļaušana, jaunu svešinieku ieplūšana, kari, kuri beidzās ar badu un infekcijas slimību epidēmijām. Tāpēc par baltu ciltīm vairs nevar runāt.
Un tomēr īri un skoti saglabāja baltu ciltīm piemitušo etnisko, kultūras un valodas savdabību līdzīgi norvēģiem, islandiešiem, lietuviešiem un latviešiem.
No bardu literārā mantojuma ir saglabājusies tikai nenozīmīga daļa - daži desmiti 8. un 9. gs pārrakstīti sāgu teksti, par kuru autentiskumu ir jāšaubās, jo tajos ir jūtami pārveidojumi kristiešu gaumē, kālab, piemēram, nav saglabājušās druīdu senās mācības par dieviem, dievišķajiem spēkiem, astronomijas un dabas zinātņu traktāti, kuri bija pretrunā ar kristiešu mācībām. Otrs gadsimtu spaidu radīts zaudējums ir senās skotu un īru valodas, kuras vairs neizdodas restaurēt, kaut gan salu Īrijā un Skotijā līdz pat 19. gs seno īru valodā vēl esot runājuši 600000 cilvēku.
Īsu laiku Īrija atguva neatkarību 11. gs dižķēniņa Briāna Beirebima vadībā. Izšķīrēja kauja notika 1014. g. pie Klontarfas. Taču normaņu vīkingu konungs Bruadērs, ienācis dižķēniņa teltī kā draugs un sabiedrotais, bet, palicis vienatnē, nogalināja Briānu Beirebimu. Pēc brīža Bruadērs iznāca no telts un lepni sauca: "Lai visiem top zināms, ka ķēniņu Brianu nogalināja Bruadērs !" Prieki nebija ilgi. Īri sagrāba un nogalināja Bruaderu, sakāva vīkingus, sadedzināja viņu kuģus. Taču ne jau visi vīkingi tika nokauti - citus saņēma gūstā. Tie palika Īrijā un asimilējās īros. Pēc tam vīkingu iebrukumi Īrijā mazinājās, toties pastiprinājās kaimiņu salās.
Īrija baudīja brīvību līdz 1155. g., kad Īrijā iebruka angelsakšu (Anglijas) karaļa Henrija II Plantageneta karaspēks, jo viņš bija dabūjis rakstisku atļauju iekarot Īriju no Romas pāvesta Adriāna IV, kurš pēc izcelsmes bija anglis un kura īstais uzvārds bija Džonsons, lai ieviestu īsti kristīgas paražas, pakļautu Romai līdz tam patstāvīgās Īrijas baznīcas un klosterus un liktu īriem maksāt nodevas Romas pāvestam. Henrija Otrā Plantageneta armijas virspavēlnieks bija saksis Strongbovs, kurš pēc pirmās uzvaras pār īriem nolēma iekarot visu Īriju.
Taču šos plānus izjauca Kenterberijas bīskaps Tomass Bekets, likdams pārtraukt karu un atgriezties Britānijā. Karš tiešām tika pārtraukts, karaspēks atgriezās Britānijā, bet karalis, pamatodams savu rīcību ar pāvesta izdoto pilnvaru, lika nogalināt Tomasu Beketu. Tā Romas pāvesti parādīja savu neiecietību un mantas kāri pretēji pašu sludinātajiem baušļiem.
Tad Henrijs II sapulcināja lielu karaspēku - 240 kuģu lielu floti, 400 jātnieku un 800 kājnieku, 1172. g. iebruka Īrijā. Kopš tā laika līdz pat 14. gs notika nepārtraukti kari starp anglosakšiem, anglonormaņiem un īriem, kuri beidzās ar mainītām uzvarām un sakāvēm līdz Īrija nonāca anglosakšu karaļu pakļautībā. Ar to beidzās pēdējā Ziemeļa salu valstības baltu bastiona pastāvēšana, izņemot vienīgi Islandes salu, jo tik tālu Ziemeļa valstībā līst nevienam romāniskajam valdniekam negribējās.