2.20. ps

8. Ston­heņ­dža

Nu jau tik daudz es­mu pie­mi­nē­jis Ston­heņ­džu kā vie­nu no bal­tu aiz­vēs­tu­res spil­gtā­ka­jiem brī­nu­miem un me­ga­li­tis­ko būv­ju vi­siz­sme­ļo­šā­ka­jiem pie­mē­riem, ka ne­maz ne­drīk­stu ne­sniegt ie­ska­tu zi­ņās par Ston­hen­džas ob­ser­va­to­ri­ju kā il­gu lai­ku past­āvē­ju­šu Ei­ro­pas bal­tu dru­īdu, Krī­vu un Ra­ga­nu re­gu­lā­ru pul­cē­ša­nās vie­tu pie­re­dzes ap­mai­ņai, kas iz­vēr­sās fol­klo­ras fes­ti­vā­los, de­ju un dzies­mu svēt­kos, Za­ļo sa­lu tau­tu ma­ni­fes­tā­ci­jās, svi­nī­gās iz­rā­dēs ar vi­sai sa­rež­ģī­tiem ri­tu­āliem, ar lie­la skai­ta iz­pil­dī­tā­ju pie­da­lī­ša­nos. Ne­maz ne­bū­tu par ļau­nu kaut ko tā­du ska­tīt mūs­die­nās.

Ston­heņ­džas se­no ob­ser­va­to­ri­ju at­klā­ja Bri­tu sa­lā. Kaut gan tas nav vie­nī­gais tā­da vei­da se­nat­nes pie­mi­nek­lis, tas bi­ja sa­gla­bā­jies ne­bo­jāts vi­sil­gāk un tā­pēc ir vis­la­bāk iz­pē­tīts, kā­lab tā ap­rak­stu var iz­man­tot pā­rē­jo zi­nā­mo ob­ser­va­to­ri­ju rak­stu­ro­ša­nai, jo nav, pie­mē­ram, zi­nāms, kā pa­tie­sī­bā iz­ska­tī­jās Čon­ga­ra, Rā­mo­ve.

Ob­ser­va­to­ri­jas, ak­me­ņu ka­len­dā­rus cē­la kla­jās vie­tās ( uz­kal­nos pie paš­iem ūde­ņiem, pur­viem, tā­dās vie­tās, kur sa­sto­pas ze­mes un Vi­su­ma ener­ģi­jas. Tā­du vie­tu uz Ze­mes nav  tik daudz, kā va­rē­tu lik­ties. Tā­pēc lie­lā­ko sak­rā­lo cen­tru iz­vē­li un bū­vē­ša­nu va­dī­ja kāds augst­ākais pries­te­ris no Čon­ga­ras vai Ston­hen­džas. Starp šiem cen­triem var no­vilkt lī­ni­jas, ku­ru ga­rums ir vie­nāds ar at­tā­lu­mu starp re­gu­lā­ra seš­stū­ra vir­sot­nes pun­ktiem, ja šo seš­stū­ri no­sa­cī­ti ie­vil­ktu Ze­mes di­amet­rā­lā šķē­lu­ma plak­nē. Šīs plak­nes sa­vu­kārt ir kvad­rā­tis­ki no­bī­dī­tas tā­dā at­tā­lu­mā, kas ir vie­nāds ar at­tā­lu­mu starp šo Ze­mes di­amet­rā­la­jos šķē­lu­mos no­sa­cī­ti mē­ro­gā ie­vil­ktu re­gu­lā­ru seš­stū­ru vie­na no­sau­ku­ma pun­ktiem.

Ta­gad ir zi­nāms, ka Ze­mes ko­do­lam nav re­gu­lā­ra for­ma. Tā­dēļ tas Kos­mo­sa ķer­me­ņu ie­dar­bī­bas dēļ no­teik­tās vie­tās, kas sa­krīt ar mi­nē­tā kār­tī­bā Ze­mes di­amet­rā no­sa­cī­ti vil­kto šķē­lu­mu re­gu­lā­ro seš­stū­ru vir­sot­nēm, pie­si­tas Ze­mes ga­ro­zai, ka ša­jās vie­tās ir at­ro­da­mi di­man­ti. Šo di­man­tu mek­lē­ša­nas me­to­di no­tei­ca ja­ku­tu zi­nāt­nie­ki un pla­ši iz­man­to at­klā­ju­mu vie­tu no­teik­ša­nai. Tā­pēc vi­sai ne­sen ja­ku­tu zi­nāt­nie­ki da­rī­ja mums zi­nā­mu, ka tā­da vie­ta at­ro­das arī Lat­vi­jā, ka vi­ņi bū­tu ar mie­ru uz­sākt ko­pī­gus zi­nāt­nis­kos pē­tī­ju­mus ša­jā sa­ka­rī­bā.

Ne­būs lie­ki teikts, ka ta­jās vie­tās, ku­rās “sa­sto­pas Vi­su­ma un Ze­mes ener­ģi­jas”, ti­ka cel­ti se­nie krom­le­hi. Kā vi­ņi to no­tei­ca, nav zi­nāms. Ta­ču sen­grie­ķu tei­kās ti­ka mi­nē­ti Ze­va iz­re­dzē­tie, ku­rus sau­ca par Apo­lo­na jeb Ze­va ap­mā­ta­jiem, kas stai­gā­ju­ši pa vi­su Ei­ro­pu, mek­lē­da­mi un no­rā­dī­da­mi vie­tas, ku­rās ce­ļa­mi Ze­va, Apo­lo­na un ci­ti tem­pļi, ob­ser­va­to­ri­jas, krom­le­hi. Tā­das cen­trā­lās ob­ser­va­to­ri­jas ir at­klā­tas Bri­tu sa­las Sol­sbe­ri­jas pro­vin­cē (Ston­heņ­dža). Fran­ci­jā, De­lo­sas sa­lā (Pe­las­gi­ja), Tro­jā, Ka­rē­li­jā (Pēg­rē­ma), Baš­kī­ri­jā, Tom­skas ap­kai­mē, Mi­nu­sin­skas gu­ber­ņā, Kri­mā, gan­drīz vai vi­sās ta­jās vie­tās, kas ta­gad ir at­zī­tas par pie­mē­ro­tām ob­ser­va­to­ri­ju cel­ša­nai un ku­rās ir ie­spē­ja­mas di­man­tu at­rad­nes.

Sol­sbe­ri­jas ''pur­vai­nais ap­ga­bals ir ļo­ti re­ti ap­dzī­vots.. Sau­lai­nās aina­vas no­va­ka­ra de­bess pa­ma­lē mel­no­ja tī­re­ļa iz­liek­tā drū­mā lī­ni­ja, ko šur tur pār­trau­ca bai­gu pa­kal­nu ro­bo­tās lī­ni­jas… Mū­su priekš­ā iz­plē­tās mil­zī­gais tī­re­ļa lī­dze­nums, ko šur tur pār­trau­ca no klin­šu blu­ķiem sa­krau­ti kap­ak­me­ņi un gra­nī­ta sta­bi. Salts vējš, kas trau­cās no tu­rie­nes, li­ka mums no­dre­bēt…

Pēk­šņi mū­su ska­tam pa­vē­rās dzi­ļam kau­sam līdz­īga ie­pla­ka ar pa­ze­miem ozo­liem un balt­eg­lēm, ko vi­ņu ga­ra­jā mū­žā val­do­šie vē­ji bi­ja vi­sā­di iz­lo­cī­ju­ši un iz­krop­ļo­ju­ši... Šau­ra, ar zā­li aizau­gu­si ta­ci­ņa at­da­lī­jās no ce­ļa un līk­lo­ču aiz­vi­jās pār­i tī­re­lim. Pa la­bi pa­cē­lās stāvs, ar ak­mens blu­ķiem no­kai­sīts kalns. Mums pie­vēr­sta­jā no­gā­zē bi­ja tum­ša klints, kur vi­sās plai­sās un ie­do­bu­mos kup­li ce­ro­ja pa­par­des un ka­ze­nā­ji. Vi­su stā­vo no­gā­zi se­dza vie­nā­di pe­lē­ku ak­mens blu­ķu div­des­mit lo­ki.

Līdz­ko no­kļūs­tu tī­re­lī, tā jū­tu, ka mūs­die­nu An­gli­ja pa­liek kaut kur tā­lu aiz mu­gu­ras, un man vi­sap­kārt re­dza­mais ir ti­kai aiz­vēs­tu­ris­ko cil­vē­ku mi­tek­ļu un dar­bī­bas pē­das. Lai kur eju, vi­sur man acu priekš­ā šī iz­zu­du­sī ģints, te ir tās mā­jok­ļi, te ka­pe­nes, te mil­zu klints blu­ķi, kas acīm re­dzot ir stā­vē­ju­ši pie ie­ejas svēt­nī­cās. Rau­go­ties uz kal­nu no­gā­zēm, kur ar pri­mi­tī­viem dar­ba rī­kiem ir uz­cel­tas pe­lē­kās ak­mens bū­das, es aiz­mir­stu, kā­dā gad­sim­tā dzī­vo­ju, un, ja pēk­šņi pa zem­ajām bū­das dur­vīm iz­līs­tu zvēr­ādās tēr­pu­sies pin­kai­na būt­ne un ie­lik­tu lo­kā bul­tu ar kra­ma uz­ga­li, es ti­kai jus­tu, ka šis ra­dī­jums te vai­rāk ie­de­ras, ne­kā es. Vis­dī­vai­nā­kais ir tas, ka ļau­dis tik bie­zi ir ap­dzī­vo­ju­ši ne­aug­lī­go no­va­du. Ne­es­mu ar­he­ologs, bet man šķiet, ka tā nav bi­ju­si ka­rei­vī­ga, bet gan va­jā­ta cilts, ja spies­ta ap­mie­ri­nā­ties ar to, no kā at­tei­ku­šies ci­ti..'' (50).

Ko­na­na Do­ila pie­mi­nē­tās ak­mens cel­tnes bi­ja Ston­hen­džas ob­ser­va­to­ri­ja, kas ti­ka uz­cel­ta lai­kā no 2000. līdz 1600. g. p. m. ē. trīs pa­ņē­mie­nos jeb cik­los. Kat­rā cik­lā uz­cel­to pie­mi­nek­ļa da­ļu zi­nāt­nie­ki no­sau­ca at­tie­cī­gi par Ston­heņ­džu I, Ston­heņ­džu II, Ston­heņ­džu II­I.

Ston­heņ­dža I bi­ja vis­ve­cā­kā mo­nu­men­ta da­ļa.

Mo­no­men­tu ap­tvē­ra 1,5 ( 2 m dziļš un 3 ─ 4 m plats grā­vis, kas sa­mē­rā pre­cī­zā ap­lī ap­jo­za pie­mi­nek­li. Grāv­ja ap­joz­tās te­ri­to­ri­jas di­ametrs bi­ja 100 m. No grāv­ja ņē­ma iz­ej­ma­te­ri­ālus. Grā­vi pēc iz­tuk­šo­ša­nas pie­bē­ra ar žil­bi­no­ši bal­tu mal­ta kaļķ­ak­mens smil­ti un pu­tek­ļiem kā augš­mi­nē­tās li­do­jo­ša put­na kon­tū­ras kal­nā.

No grāv­ja va­sa­ras saul­grie­žu un sau­llēk­tu pun­ktus no­tei­ca pēc kā­das pret ho­ri­zon­tu mel­nē­jo­šas klints sie­nas ie­do­bi, ku­rai kat­rā pus­ē bi­ja pa sir­mam ozo­lam., Grā­vī bi­ja at­stā­tas ne­iz­rak­tas ie­ejas pie­mi­nek­lī no sau­llēk­tu un sau­lrie­tu pus­es. Grāv­ja iekš­pu­sē at­ra­dās 1,5 ─ 2 m augsts un ap­mē­ram tik pat plats dam­bis jeb val­nis. Dam­bja ie­ejas ga­lā vēl iz­ra­ka pus­lo­kā iz­vie­to­tu ot­ru, maz­liet sek­lā­ku un maz­liet šau­rā­ku grā­vi, ku­ru pie­bē­ra ar tā­du pa­šu mir­dzo­ši bal­tu smil­šu pil­dī­ju­mu.

Sau­llēk­tu pun­kta vir­zie­nā bi­ja iz­rak­ti di­vi pa­ra­lē­li grāv­ji ar bal­to smil­šu pil­dī­ju­mu, ku­ru ār­pu­sē, ap 4 m no tiem, bi­ja ozo­lu ale­ja. Pa­šā ale­jas ga­lā uz­stā­dī­ja men­hi­ru ar ro­bu vi­dū. Ja ska­tī­jās no grāv­ja ie­ro­be­žo­tā ap­ļa cen­tra, tad men­hi­ra ro­bā va­rē­ja sa­ska­tīt pa­rā­dā­mies sau­les dis­ka aug­šē­jo ma­li­ņu virs ho­ri­zon­ta līdz brī­dim, kad sau­les pa­cē­lums pie­auga līdz 1/2 no re­dza­mā di­amet­ra va­sa­ras saul­grie­žu rī­tā. Tas il­ga ne vai­rāk par 5 ─ 7 mi­nū­tēm. Tā­pēc bi­ja va­ja­dzī­ga prak­se, lai pēc šīs pa­rā­dī­bas no­teik­tu Jā­ņu die­nas sā­ku­mu, kad vi­su no­va­du Jā­ņi jā­ja zir­gos uz Pēr­ko­na tem­pli, lai aiz­de­dzi­nā­tu lā­pas, ar ku­rām ie­degt pir­mo jāņ­ugu­ni no­va­da svēt­nī­cā, lai no tās aiz­nes­tu jāņ­ugu­ni vi­sos Za­ļo sa­lu no­va­dos. Jā­ņi jau sa­jā­ja va­ka­rā, līk­smo­ja, de­jo­ja, dai­no­ja, klau­sī­jās bar­du sā­gas, gai­dī­da­mi ve­cā­kā dru­īda sig­nā­lu (kal­na ga­lā ie­ku­ri­nā­tā pirm­ās jāņ­uguns dū­mu grīs­tes). Pēc tam sig­nā­li tā­da pa­šā vei­dā ti­ka pār­rai­dī­ti no vie­na augst­āka pa­kal­na uz ot­ru, bet tos jau ie­de­dzi­nā­ja no­va­du Jā­ņi, jo ne jau ku­ra kat­ra uguns bi­ja de­rī­ga ─ ti­kai tā, kas ņem­ta no svē­tā ko­ka, ku­ru aiz­de­dzis zi­bens. Ja tā­du vie­tu bi­ja vai­rāk, tad jāņ­ugu­ņu iz­pla­tī­ša­na stip­ri vien­kār­šo­jās. Pēc tā pa­ša Ko­na­na Do­ila zi­ņām dien­vi­du An­gli­jā un Īri­jā, se­viš­ķi Sol­sbe­ri­jā, pēr­kons ie­spe­rot kā­dā sau­sā ko­kā vai ēkā kat­ru va­sa­ru, jo pēr­ko­na ne­gai­si esot bie­ži. Vai tad kāds brī­nums bū­tu, ja sen­či tā­das vie­tas uz­ska­tī­ja par svē­tām, tur­klāt pēr­ko­na ne­gai­su tra­ko­ša­nas vie­tas sa­kri­ta ar ap­vi­diem, ku­ros “sa­sto­pas Kos­mo­sa un Ze­mes ener­ģi­jas”.

Tā­tad mi­nē­tais, 35 T sma­gais un ap 10 m augst­ais men­hirs bi­ja va­sa­ras saul­grie­žu sau­llēk­ta pun­kta no­teik­ša­nas vi­zie­ris.

Uz dam­bja bi­ja uz­stā­dī­ti vēl ci­ti vi­zier­men­hi­ri, lai iz­se­ko­tu pēc tiem sau­les gai­tai ga­da lai­kā, no ap­ļa cen­tra no­teik­tu pa­va­sa­ra, va­sa­ras, ru­dens un zie­mas saul­grie­žu, kat­ra mē­ness ka­len­dā­ra mē­ne­ša pirm­ās sa­vai­tes pir­mas die­nas rī­ta sau­llēk­tu un sau­lrie­tu, Sau­les mei­tas un Mē­ness dē­lu pa­rā­dī­ša­nās pun­ktu, Ze­mes mag­nē­tis­ko po­lu vir­zie­nu no­teik­ša­nai. Tā bi­ja sa­rež­ģī­ta men­hi­ru sis­tē­ma, ku­rā men­hi­ri at­šķī­rās pēc ak­mens krā­sas ─ sar­ka­nī­gie sau­llēk­tu pun­ktiem, tum­šā­kie sau­lrie­tu pun­ktiem, zaļ­ga­nie at­kal ci­tai va­ja­dzī­bai, kā arī pēc lie­lu­ma un for­mas. Virs dam­bja bi­ja sa­lik­ti lo­kā ļo­ti gai­ši, zem­i ak­mens blu­ķi, kas kal­po­ja mē­ness fā­žu no­teik­ša­nai.

 Ston­hen­džas I kom­plek­sā ie­til­pa trīs uguns ap­be­dī­ju­mi ap­ļa cen­trā. Tie ir iz­da­rī­ti ovā­las for­mas bed­rēs. Bed­res di­be­nu ie­kai­sī­ja ar bal­tu kaļ­ķi, vir­sū li­ka zie­dus. Virs zie­diem ie­kai­sī­ja sar­ka­nu mi­ne­rā­lo krās­vie­lu. Pel­nus un ne­sa­de­gu­šos kau­lu ga­ba­lus no­bē­ra virs sar­ka­nā kai­sī­ju­ma. Tad ka­pā iz­vei­do­ja slēg­tu tel­pu no čet­riem ak­mens men­hi­riem kā dil­tu dol­me­nu, kam gries­tus vei­do­ja pla­ta vien­ga­ba­la ak­mens plāk­sne, ku­rā bi­ja ie­gra­vē­tas ģeo­met­ris­kas zī­mes ( trīs­stū­rī­ši, ap­lī­ši, sku­ji­ņas, ju­mī­ši, līk­lo­či, pri­mi­tīvs Mā­ras koks un Uguns krusts, tā­tad Vi­su­ma sim­bo­li un at­stā­ta šau­ra ala ie­ejai. Šo zīm­ju klāsts bi­ja ba­gā­tā­kās, ne­kā Čon­ga­ras ap­be­dī­ju­mos. Zīm­ju skaits va­rē­ja no­rā­dīt ap­be­dī­ša­nas lai­ku pēc kā­das ne­zi­nā­mas at­skai­tes sis­tē­mas, mi­ru­šā vār­du vēl ne­zi­nā­mā sen­rak­stā, zo­di­aka zī­mi dzim­ša­nas vai mir­ša­nas lai­kā. Bla­kus pie­mi­nek­lim eso­ša­jā ka­pu­lau­kā bi­ja līdz­īgi ap­be­dī­ju­mi ─ gan ske­let­ka­pi, gan ugun­ska­pi, ku­ros mi­ru­ša­jiem līdz­i de­vu­ši ce­ļa­mai­zi mā­la trau­kā, vi­ņa svēt­ku ap­ģēr­bu, kā­du bul­tu, cir­vi, šķē­pu, zo­be­nu, dun­ci, vai­ro­gu, pat aitu cēr­pa­mās šķē­res vai ci­tu dar­ba­rī­ku. Kaps un ģin­de­nis bi­ja orien­tēts sau­llēk­tu vir­zie­nā. Tiek uz­ska­tīts, ka ša­jos krāš­ņa­jos ka­pos ti­ka ap­be­dī­ti Dru­īdi, Krī­vi, Ra­ga­nas, virs­ķē­ni­ņi un ci­tas pla­ši pa­zīs­ta­mas per­so­nī­bas, arī no ci­tiem bal­tu ap­ga­ba­liem, par ko lie­ci­nā­ja lie­lā sen­lie­tu da­žā­dī­ba un sti­lis­tis­kās at­šķi­rī­bas. Vie­nā ap­be­dī­ju­mā tie­šām at­ra­da no me­teo­rī­tu sa­rež­ģī­ta sa­stā­va, ļo­ti cie­ta, ne­rū­so­ša me­tā­la kal­tu ab­pu­sē­ji grie­zī­gu, tais­nu, kal­mes la­pas for­mas zo­be­nu, kas ti­cis kalts me­tā­lu laik­me­ta sā­ku­mā. Zo­be­nam ir bi­jis vien­kāršs ra­ga spals, bet krāš­ņi in­krus­tēts ar dzel­te­no dzin­ta­ru un sud­ra­bu noteiktā rakstā.

Ston­heņ­džas II fā­ze sā­kās 1750. g. p. m. ē. Tā­tad pie­mi­nek­ļa cel­tnie­cī­bu tur­pi­nā­ja jaun­ākas pa­audzes, ku­ras at­stā­ju­šas vi­su tā, kā bi­ja Ston­heņ­džā I, kā arī pa­pil­di­nā­ju­šas pie­mi­nek­li ar jaun­iem ele­men­tiem, ar tā sau­ktās bi­ķe­ru jeb zvan­kau­su sen­kul­tū­ras pie­mi­nek­ļiem ( gal­ve­nā kār­tā­tā ar mā­la trau­kiem, kā­dus ne­tai­sī­ja vie­tē­jie pod­nie­ki, tā kā tas ir kār­tē­jais ap­stip­ri­nā­jums sa­ka­riem starp dru­īdiem Ei­ro­pā (191).

Ap­ļa cen­trā, ku­rā at­ra­dās trīs mi­nē­tie ap­be­dī­ju­mi, ti­ka uz­celts krom­lehs no 82 zil­ga­nu ak­me­ņu tri­li­tiem, ku­ros men­hi­ri lik­ti ar 1,8 m at­star­pēm sau­les gal­ve­no pun­ktu vir­zie­nos, bet tiem pre­tī uz dam­bja ti­ka no­vie­to­ti vi­zie­ru men­hi­ri, skai­tā 24, kat­ra ga­da mē­ne­ša sau­les asu ga­los pa pār­iem pre­tē­jās dam­bja pus­ēs. Pēc tam iz­vei­do­ja vi­zie­ru pār­se­gu­mu tā, ka iz­vei­do­jās sa­rež­ģī­ta tri­li­tu bū­ve, caur ku­ras at­vē­ru­miem bi­ja re­dza­mi at­tie­cī­gie sau­llēk­tu pun­kti pēc Ston­hen­džas I lai­kā iz­vie­to­ta­jiem vi­zier­men­hi­riem kat­ras ale­jas ga­lā. Pa­pil­dus iz­vei­do­ja jaun­as ozo­lu stā­dī­ju­mu ale­jas, kat­ras ale­jas ga­lā no­vie­to­ja vi­zier­men­hi­ru. Par vi­zie­ri kal­po­ja gro­pe, kas iz­kal­ta men­hi­ra bie­zu­mā un la­bi sa­ska­tā­ma no tri­li­tu bū­ves cen­tra. Tā­tad pie­mi­nek­lis kļu­va sa­rež­ģī­tāks.

 

 

82. at­tēls. Ston­hen­džas ob­ser­va­to­ri­jas dru­pas ─

m. ē. 19. gs zī­mē­ju­ma ko­pi­ja (89).

 

Ap­ļa krom­le­hā, pre­tī kat­rai saul­grie­žu sau­llēk­ta ale­jai bi­ja at­stā­ta pa­šau­ra ie­eja cen­tra dol­me­nā, t. i., al­tā­rī ( slēg­tā tel­pā ar trim mi­nē­ta­jiem ap­be­dī­ju­miem). Tel­pā bi­ja ie­kār­to­ti ak­mens sē­dek­ļi kul­ta kal­po­tā­jiem. Ta­gad gal­ve­nā ie­ejas ale­ja bi­ja pa­pil­di­nā­ta ar piec­iem tri­li­tiem, no­vie­to­tiem vai­rā­ku met­ru at­tā­lu­mā viens no ot­ra rin­dā.

Ston­heņ­dža II­I sā­kās ap­tu­ve­ni 1650. g. p. m. ē., t.i., pēc 100 ga­diem. Ša­jā cik­lā al­tā­rī ti­ka uz­stā­dī­ti piec­i jaun­i tri­li­ti. Tie ti­ka no­vie­to­ti tā, lai pries­te­ris jeb bram­ma­nis (ka­len­dā­ra pār­zi­nā­tājs ob­ser­va­to­ri­jā) va­rē­tu at­ras­ties zem pār­se­gu­ma un no ār­pu­ses ne­bū­tu re­dzams, bet pa­šam bū­tu ie­spē­jams pār­ska­tīt vi­su ap­kār­tni. Di­vi tri­li­ti rā­dī­ja jau pie­mi­nē­tos va­sa­ras saul­grie­žu pun­ktus, ot­ri di­vi ─ jaun­ā mē­ness lēk­tus un rie­tus, piekt­ais ─ no­slē­dza va­sa­ras saul­grie­žu asi pret rie­te­ni. Tam pre­tī bi­ja iz­vei­do­ta jaun­a ale­ja ar vi­zier­men­hi­ru ga­lā. Šo tri­li­tu men­hi­ri no­vie­to­ti tā, ka pa­li­ka ti­kai 30 ( 35 cm pla­tas vi­zē­ša­nas un no­vē­ro­ša­nas sprau­gas.

Ru­nā­jot par de­be­su pus­ēm, bal­tu cil­tīs ne­kad ne­no­rā­dī­ja tie­šos, mag­nē­tis­ko po­lu vir­zie­nus, bet no­rā­dī­ja ar 23^o no­vir­zi vien­mēr sau­les gai­tas vir­zie­nā. Pa­ma­tā bi­ja va­sa­ras saul­grie­žu sau­llēk­ta punkts, kas ne­kad ne­sa­krīt ar zie­me­ļa un dien­vi­du mag­nē­tis­kās me­ri­di­āna per­pen­di­ku­lā­ro aus­tru­mu vir­zie­nu, ir no­vir­zīts pret dien­vi­diem, un sau­lrie­ta punkts, kas sa­vu­kārt ir ne­daudz no­vir­zīts pret zie­me­li. Šos virzienus sim­bo­lis­ki ap­zī­mē­ja ar krus­tu, kas bal­tu sim­bo­li­kā ne­kad ne­bi­ja ver­ti­kāls, jo kat­ru no­vir­zi no da­bas uz­ska­tī­ja par cil­vē­kiem ne­lab­vē­lī­gu pa­rā­dī­bu un sau­ca par žid­ru, kā ti­ka dē­vēts arī ver­ti­kā­lais krusts un iz­ma­tots vie­nī­gi bur­ša­nas da­rī­ša­nās, jo tā šķērs­koks no­griež ce­ļu uz augš­u, pre­tī pil­nī­bai un at­tīs­tī­bai, bet kas at­tīs­tī­bā sa­sniedz ko augst­āku, tam liedz sais­tī­bu ar tiem, kas ir zem­āki. Bla­kus tam krom­lehs pa­lī­dzē­ja no­teikt arī sau­lstāv­ju, zie­mas saul­grie­žu asu, mē­ness stā­vok­ļu asu vir­zie­nus, žid­ris­ku pa­rā­dī­bu vir­zie­nus de­be­su vel­vē, ku­rus ņē­ma vē­rā pa­re­ģo­ša­nā.

Ston­hen­džas II­I lai­kā dam­bī ti­ka iz­rak­tas 54 Or­bi bed­res, ku­ras pie­pil­dī­ja ar krī­tu līdz aug­šai. Tās kal­po­ja mē­ness cik­lu iz­pē­tei ga­da ga­ru­mā un bi­ja la­bi sa­ska­tā­mas krēs­lā, ja ska­tī­jās no cen­tra dol­me­na jum­ta, kas at­ra­dās sa­vus 2,5 ─ 3 m augst­āk par 1,5 ─ 2 m augst­o dam­bi. Pa­pil­dus bi­ja uz­stā­dī­ti zaļ­ga­na ak­me­ņa blu­ķi iekš­pus dam­bja, kas pa­re­dzē­ti gal­ve­nā zo­di­aka (auna) kus­tī­bas pē­tī­ša­nai. kurš val­da 3600 ga­dus.

Rei­zē ar as­tro­no­mi­ju un as­tro­lo­ģi­ju, sau­les, mē­ness, zvaig­žņu, zvaig­znā­ju un žid­ru stā­vok­ļu un no­vir­žu vir­zie­nu pēt­nie­cī­bai ra­dās jē­dziens par lai­ka zī­mēm, lai­ka viļ­ņiem un ap­ļiem, par ku­ru iz­pē­tes dzi­ļu­mu var rast priekš­sta­tu, ja ap­lū­ko kā­dā pla­šā­kā te­ri­to­ri­jā iz­vie­to­to ak­mens svēt­vie­tu sav­star­pē­jo stā­vok­li. Tā­da iz­pē­te pa­gai­dām ir ti­kai en­tu­zi­as­tu pār­zi­ņā.

Tāds bi­ja Zie­me­ļa Za­ļo sa­lu vis­se­nā­ko ie­dzī­vo­tā­ju sa­īsi­nāts lik­teņ­stāsts aiz­vēs­tu­ris­ka­jos lai­kos.