Turpinājums6. Zemkopju dzimtu kopienas
Dzimtas zemes īpašumu sauca par odāli. Tajā ietilpa aramzeme, kalnu ganības, meži, medību un zvejas vietas, kuras nebija izvietotas kompakti.
Īpašums piederēja tam, kurš to bija pirmais apguvis un prata aizstāvēt pret citu dzimtu tīkojumiem, vai atņēma kaimiņam, noturot zemes gabalu savā īpašumā pret kaimiņa tīkojumiem un apsaimniekojot. Pretējā gadījuma dzimta zaudēja savu zemes īpašumu.
Tā radās pirmie īpašuma noteikumi, kurus pieņēma savstarpēji vienojoties katrā ciltī. Tam nolūkam sasauca dzimtu vecāko sapulces, kuras sauca par tingiem. Tings izsprieda īpašuma tiesības, izšķīra strīdus, noteica sodus.
Zeme piederēja dzimtai kolektīvā īpašumā. Rīkotājs bija dzimtas tēvs vai māte. Pārējie dzimtas locekļi strādāja druvā, pļavā, rijā un maltuvē, kopa, ganīja lopus, slauca govis un ķēves, sagatavoja malku ziemai, veica visus pārējos darbus kopu saimniecībā liels vai mazs.
Pastāvēja arī jūras zvejnieku kopienu ciemati jūras piekrastēs, kuru savdabība pastāvēja līdz pat 20. gs un to pārņēma līvi u. c. tautas.
Arī priesteri nebija izņēmuma cilvēki. Tie pa lielākai daļai bija dzimtas vadītāji, tingu sasaucēji, tinga vēlēti virsaiši.
Ap 5. gs m. ē. izveidojās jaunas, lielākas dzimtu apvienības, kurās ietilpa vienas cilts piederīgie. Tās sauca par folkiem (fylke “tautiene’). Jēdziens fylke nozīmēja ne tikai 'tauta, tautiene kā dzīves vietu kopums', bet arī 'karaspēks'. Trendu dzimtas folkā bija pat savs tiesību kodekss un vēlēta tiesa, ko kopā sauca par Trendalāgu.
Katram folkam un tingam bija savi dzelzs kausētāji, lējēji, kalēji, akmens kalēji, podnieki. No dzelzs izkala vārāmos katlus, lemešus, kapļus, sirpjus, izkaptis, zirgu pakavus, koka mucu un spaiņu, ratu riteņu stīpas, apaušu un vērzeļu detaļas, ragavu slieču apkalumus, ieročus un rotas lietas - krelles, saktas, piekariņus un piespraudes.
Aramzemes nebija daudz, bet tās tīkotāju un patstāvības gribētāju saradās arvien vairāk, kas izsauca nepieciešamību katrai dzimtai aizsargāt savu zemes īpašumu, nepieciešamību bruņoti pretoties svešas mantas tīkotājiem. Tāpēc sāka kalt zobenus, bultu un šķēpu uzgaļus, vairogu umbonus, stieples gredzenu bruņu kreklus, bruņu cepures. It bieži kļuva bruņotu vīru kautiņi starp dzimtu kopienām un zemes tīkotājiem, - katrai kopienai bija jau savi 10 - 20 bruņoti sargi. Pēc zemes tīkoja bezzemnieki, dzimtu jaunākie dēli, kuri nevēlējās kalpot vecākajam brālim. Tāpēc radās liekie cilvēki, kuri devās jaunu zemju meklējumos.
Tas bija gotu laiks. No dzimtu kopienām atkritušie jaunie cilvēki veselām ģimenēm devās pāri Baltijas jūrai un apmetās Eiropas vidienē, nonāca pat Melnās jūras piekrastē. Tā bija vīkingu laikam tuva kustība, kuras rezultātā radās austreņa gotu un rieteņa gotu ciltis. Vismaz tā rakstīja daži zinātnieki.
Dzimtu ģerboņi radās no tā, ka katras kopienas rotkaļi izdomāja savu stilizēta zvēra, pūķa, čūskas vai putna zīmi un ornamentu, kas kļuva par attiecīgās dzimtas simbolu - ģerboni. Tos parasti veidoja kā apaļas vai ovālas monētas, lietoja kā zīmogus, piederības zīmes un amuletus.
Dažreiz šim mērķim izmantoja Romas monētas, kurās imperatora attēlu pārveidoja par vienacainā dieva Odina attēlu, kuram bija kupla bārda, stāvus saslieti mati, putna knābis deguna vietā, tam klāt kazas vai auna attēls, attiecīgas rūnu rakstu zīmes un ornamenti, pēc kā varēja atšķirt ģerboņa piederību. Ir izteiktas domas, ka Odina ģerboņi esot bijuši druīdu piederības zīme. Šajās medaļās iekala rūnas. Kādā medaļā bija iekalts: ''Hjalds izkala šo zelta rūnu Sekvimundāmam'' vai ''Šo rotu izkala herulis Vīgārs'' (249).