WB01617_.gif (238 bytes)  Turpinājums

1. Sāga par Ziemeļa meitu

       valstības atklāšanu

Ziemeļnieku teika par Danas mazdēlu un mazmeitu stāsta, kā brālis un māsa nonāca balti putojošas Ziemeļa jūras krastā, kur tālāko ceļu un ceļu atpakaļ aizsprostoja ledus kalni. Te apstājās arī ziemeļbriežu bari, kas tā vien tiecās pret ziemeli, brizdami pāri dziļa sniega un ledus laukiem, līdz nonāca šai ielejā, no kuras nebija ceļa ne pret ziemeli, ne austreni, ne rieteni, ne arī atpakaļ pret dienvidu vēju, kas šai vietā nemaz nepūta. Taču šajā ielejā zeme bija brīva no ledus un sniega, bet pret ziemeli, kur vien skaties, zaigoja milzīgi ledus kalni, kuru galotnes pazuda debesu zilgmē. Māsa ar brāli nosprieda, ka tā Ziemeļa pils būšot tur, tais kalnu galos virs pelēkajiem mākoņiem, kas laiku pa laikam visu nokaisīja baltu ar sniega pūkām.

Te, ielejā, pulcējās milzīgi ziemeļbriežu bari, kas auroja un slēpās šaurās ielejās starp klinšu grēdām, kurās no ledus kalna lejup drāzās putojošas un dzirkstošas upju un strautu straumes, krizdamas jūrā ar dobju dunu. Kur atsedzās zeme, ziedēja baltas un dzeltenas puķes, nogāzes klāja koki un krūmi, šur tur spoguļojās kāda ezera acs. Pāri laidās kaijas un ūdensputni. Ūdenī plunčojās neskaitāmi zivju bari un roņi. Jūras govis un lauvas gozējās skopajā Ziemeļa saulē uz ledus gabaliem. Strautu malās un purvainajos ezeros dēja un perēja pīles, zosis un gulbji, kuru olas bija makten gardas. Kūmos varēja salasīt lazdu riekstus un čiekuru sēklas.

Tā kā ceļa nebija ne turp, ne atpakaļ, pārtikas pietika, tad brālis un māsa nolēma palikt šajā zemē uz visiem laikiem, skaistuma un ūdeņu, ziemeļbriežu un putnu dziesmu ieskautajā zemē, kuru tie nosauca par skanošo, dziesmoto zemi Skandzu.

Tā nu Svīdra mazmeitas Danas bērni palika Skandzā un iesāka jaunu cilti - prūšu un sveju radinieku ziemeļnieku jeb normaņu cilti.

Brālis nu esot apprecējis māsu, kas tam dāvājusi daudz dēlu un meitu, visus tik līdzīgus kā putna bērnus, ka ne atšķirt, ne pazīt katru bērnu barā. Jaunā ģimene esot nodzīvojusi garu un grūtu mūžu, taču bērnus esot saglabājusi, pārtikusi vienīgi no ziemeļbriežu gaļas, zivīm, roņiem un citiem jūras zvēriem, kas iemaldījušies ledainajā jūras ūdenī un gozējušies uz ledus gabaliem, nemaz nebīdamies no nepazīstamajiem, uz plostiem sēdošajiem cilvēkiem, kālab medības vienmēr esot bijušas veiksmīgas. Bērni un sievietes pa to laiku meklējuši un vākuši ūdensputnu olas un pārnesuši mājās ar kaula bultām nomedītus ūdensputnus. Tā aizritējis gads aiz gada, paaudze nomainījusi paaudzi, sala pamazām paplašinājusies līdz kādu dienu salu no ledus kalna atdalījusi plata straume. Tā arī nekur vairs neesot varējuši aiziet. Tas esot nācis par labu medniekiem, jo arī zvēru bari bijuši iesprostoti salā kā laidarā.

Ziemeļa meitu valstība ir apdziedāta Tūrēna sāgā:

“Mednieku klaigas kalnu kraujās,

Briežu auri klinšu gravā,

Kaiju brēcieni pār bangoto jūru,

Strauju upju brāzmainā dārdoņa -

Tāda mana senču zeme”.