4. Vācas gals senrakstos
K.Tacits rakstīja, ka Romas impērijas laikos "ģermāņi nelieto skaldītus akmeņus un ķieģeļus. Tie izmanto neaptēstus baļķus, nepiegriezdami vērību skaistumam un ārējam izskatam. Viņi apziež stāvus saslietu baļķu sienas ar lipīgu zemes masu, uzvelk vienkāršus rotājumus.
Tie apdzīvo arī apakšzemes alas, ko tie sauc par pagrabiem, pārklādami virspusi ar biezu mēslu kārtu; tajās dzīvo ziemās un glabā savus uzkrājumus, jo tādā apakšzemē ziemā nesalst, vasarā - nesakarst; kad ierodas ienaidnieki, tie noposta visu ārā redzamo tā, ka tad, ja apakšzemē noslēptie un noraktie uzkrājumi nav iepriekš zināmi vai nejauši uzmeklēti ar kādu iepriekšēju nolūku, paliek neievēroti.."(43), bet citā apcerējumā viņš piebilda, ka "viņi klāj savu mājokļu jumtus ar niedrēm un tās kalpo ilgstoši" (233).
Romieši par Vācas gala varoņiem ir izteikuši ne tikai naidīgas frāzes kā par briesmīgākajiem ienaidniekiem, bet teikuši arī kādu prātīgāku vārdu.
K.Tacits minēja batavu virsaišus (Genus Batavi cum regibus) Hārvaldi un Valdemāru, kuri vadījuši karā daudzas ciltis, kuras dzīvojušas gar upēm līdz Mare Balticum (Baltijas jūras) jeb Ocean Alba (Baltā okeāna) piekrastei, parādījuši necerētu prasmi gan karojot pret romiešiem, gan apvienojot ciltis, gan arī pārsteidzot ar drosmi visus, kas viņus redzējuši vai sastapuši, ar neparastu spēku, bezbailību, taisnīgumu, kaut gan citādi esot bijuši līdzīgi visiem pārējiem dzeltenmatainajiem barbariem Hiperborejā, bet kaujās tie parādījuši pārāk lielu stūrgalvību un pratuši sarīkot pārsteigumus, radīt lielus zaudējumus romiešiem, pat romiešu izlases vienībām, kuras pieveikuši ar viltu un romiešiem nepazīstamu kaujas taktiku, pēkšņi uzbrūkot, nogalinot pretiniekus, savācot ieročus, pārtiku, pajūgus, zirgus, atkal nozūdot drumos, lai naktīs, kad romieši vismazāk gaidījuši uzbrukumu, iznīcinātu leģiona vīrus miegā, bet kad leģionāri atguvušies un gatavojušies kaujai, Hārvalda un Valdemāra vīri esot jau sen nozuduši nepārredzamajos drumos (233).
Valdemārs bija vēsturiska persona. Viņa vadītais Vācas un Rieteņa gala cilšu karaspēks esot vairākkārtīgi sakāvis Romas legāta Juliāna armijas izlases vienības Gallijā un Reinas upes piekrastē.
Kad kāds svejs, deičs vai kādas citas cilts sabiedrotais tika saņemts romiešu gūstā, tad šis vīrs, pratināts ar mērķi iegūt ziņas par Valdemāra armiju un jautāts, kur šī armija atrodas, lepni atbildējis "Im allen Orten man !", t.i., 'jebkurā vietā', no kā rietumvāciešu ciltis esot ieguvušas palamu alemāni uz visiem laikiem, kaut gan īstenie alemāni bija Mentas teitāmi, kas dzīvoja Reinas augštecē un bija lielā mērā lojāli pret Romu (240).
Viešā Māte Veleda Romas senrakstos tika pieminēta gan ar labu, gan ļaunu vārdu par pilnīgi neticamām izdarībām un paredzējumiem, kas piepildījušies, kas ar zināšanām un drosmi esot iedzinusi romiešos cieņu (43).
Romas imperatori sagūstīto Velēdu mēģināja piesaistīt galmam kā gaišreģi, bet no tā nekas nesanāca - Velēda palika uzticīga savām deiču ciltīm. Pat pakļauta nežēlīgai spīdzināšanai, Velēda neatklāja romiešiem pilnīgi neko par dečiem vai no savām zināšanām, par deiču valstīm un karavadoņiem, nolādēdama Romu un paredzēdama tās bojāeju pēc simt gadiem (240).
Velēdas lāsts piepildījās, bet deiči un sveji, kā viņa paredzēja, tika pakļauti vardarbībai, pārvērsti ģermāņos, kaut gan tas nenotika tik asiņaini kā Umbrijā, Rieteņa galā, Ibērijā, kā Sembrijā un Austrumeiropā.
Vai vandaļiem bija kas kopīgs ar deičiem, - jāšaubās gan, jo nav arheoloģisko pierādījumu un pārliecinošu ziņu senajos rakstos, ka būtu bijis tāds patstāvīgs etnoss - tas bija lamuvārds, iesauka nozīmē ‘postītāji, grāvēji’, jo Vācas gala karavīri tā sauktajā ķeltu un gallu karā, iekarojuši Romu, sevišķi nikni postīja un iznīcināja visu, kas bija romisks, arī ļoti daudzus mākslas darbus. Šo lamu vārdu lietoja kopā ar vārdu barbari ‘ikviens cittautietis’, bet cittautieši tika uzskatīti par necilvēkiem, potenciālajiem vergiem, rupjiem, nekulturāliem, mežonīgiem un cietsirdīgiem cilvēkiem, turklāt par barbariem tika dēvētas visas baltu tautas. Šis uzskats par senbaltiem ir izplatīts vēl tagad, kaut gan īstenie vandāļi un barbari bija paši iekarotāji, jo nākuši no vergiem un jūras laupītājiem, kas izmantoja un piesavinājās senbaltu kultūras bagātības.
Jūlijs Cezārs rakstīja, ka "Moza (Mozele) iztek no Vogēzu kalniem lingeonu (‘runātīgo’) teritorijā un ieplūst Rēnā (Reinā) caur savu vienīgo deltu, kuru sauc par Vanālu vai Vandālu un kura veido Batāvas salu, gar kuru Rēna 80000 soļu garumā (120 km) veido divas deltas un ieplūst Baltajā Okeānā (Baltijas jūrā)... Tuvodamās Okeānam, tās straume aptek vairākas salas, kuras apdzīvo mežonīgas gaišmatainu un ārējā izskatā vienveidīgu barbaru tautas; dažas no tām, tā daži domā, pārtiekot no zivīm un putnu olām, kuru tur patiešām ir ļoti daudz. Pēc dzīvesvietas tos tad arī sauc par vandaļiem..."(230).
Plīnijs Vecākais rakstīja, ka "labākā prece, ko var iegūt Batavijā no vandaļiem, ir zosu spalvas un pūkas, kuras mūsu tirgotāji iepērk daudzumā" (232)
K.Tacits rakstīja, ka batavi esot apdzīvojuši plašus apgabalus abpus Rēnai un piederot pie visniknākās ģermāņu tautas, kura uzbrūkot Romai. Bet tos visniknākos batavus, kuri dzīvojot Vandālas, Vandas jeb Vanālas upes baseinā, romieši saucot par vandaļiem, tādējādi atzīdamies, ka viņam lielas skaidrības par Vācas gala ciltīm to ārējās vienveidības pēc nebija, jo citā vietā savā Ģermānijas aprakstā viņš minēja vandaļus Dāķijā (43), kuru moderno un politizēto vēsturnieku aprindas, kas dziedāja slavas dziesmas Romas impērijai, uztvēra kā vandaļu cilts dzimteni (88). Vārds batāvi, acīm redzot, ir nācis no salikuma balts (ide *bha-) + *tāta 'baltais tētiņš', kā sauca vadoņus, jo tam atbilst ide *bheuth- 'būt modram, raudzīties, uzmanīt, uzraudzīt' (K.Karulis).
Kādā citā darbā K. Tacits rakstīja par lieliskajiem vandaļu, batavu un citu ģermāņu jātniekiem, par sievietēm, kas protot jāt un kauties kā vīrieši, pie kam viņas visas esot burves un raganas vai vismaz daudz ko sajēdzot tajās lietās un piekopjot tās. "Ar to un pēkšņumu, veiklību un spēku vandaļi jeb batāvi pārsteidz romiešus, kuri šos domāja sastapt kā pēdējos nejēgas un neprašas; taču zemes lietās un lopu kopšanā, veiklībā un mākā ātri nozust un atkal parādīties no pavisam negaidītas puses, visnegaidītākajā un nepiemērotākajā brīdi tie pārspēj pat romiešu izlases izlūkus un pieredzējušos karotājus. Tā kā romieši tos nespēja atšķirt, tad tos visus , kas karoja ar Romas leģioniem, sāka saukt par vandaļiem, jo viņi visus romiešu priekšstatus par barbariem apgriež ačgārni, sastopami visur…
Visvairāk romiešus pārsteidza ģermāņu, to pašu vandaļu, kurus romieši uzskata par pēdējiem barbariem** un pretekļiem, laipnā apiešanās ar vergiem, kurus tur līdzīgus ģimenes locekļiem, neatļauj vienīgi bez atļaujas aiziet, precēties, tiem nedot zemi, ar ko rāda augstāku morāli par romiešiem" (238).
________________________________
** Vārds barbars ir cēlies no grieķu valodas vārda barbaros, kurā tas nozīmēja 'ikviens cittautietis, cilvēks, kas runā svešā valodā', bet romieši to pārņēma citā nozīmē, proti, 'nekulturāls, mežonīgs, nežēlīgs cilvēks', - palama baltu cilšu piederīgajiem. Romieši rīkojās kā lapsas ar nepieejamām vīnogām Krilova fabulā: ja nav Romas vergi vai pilsoņi, ir tikai neiegūstami potenciālie vergi, tad tie ir barbari.