5. Etniskās izmaiņas
Vācas galā
Pēc K.Tacita ziņām Vācas gala karotāji it bieži uzbruka romiešu un teitoņu muižām un pilīm Gallijā un Ģermānijā, atbrīvodami daudz svešzemju vergu, kuri iejuka starp deičiem un asimilējās tajos, radīdami citāda antropoloģiskā tipa cilvēkus.
Ap 5. gs m. ē. tīringu galā iekundzējās brahicefālie, tumsnējie sakši, kuriem bija melni sprogaini mati. Viņi radīja savu hercogisti Vācas rieteņa galā abpus Elbas upei, vardarbīgi ieviesdami Romas feodālo Gallijas tipa saimniekošanas sistēmu un uzspiezdami Romas katoļu ticību. Karos pret Romas impēriju piedalījās rūti, melnie huņņi un sarmati, kuri palika Vācas galā uz pastāvīgu dzīvi kā otrs brahicefālais substrāts, kā arī rūti ar saviem brūnajiem matiem un gaišmatainie alāni, kuri patiesībā redzamas izmaiņas neienesa.
Pēc Romas impērijas krišanas Vācas galā ieklīda bijušo svešzemju vergu dzimtas, kuras apmetās pie upēm un sajaucās ar deičiem. Tā radās kļūdains uzskats par senslāvu cilšu izplatību Vācas galā. Dažos rakstos tās tika nosauktas pat par Vācas gala pamata ciltīm. Šie uzskati ir kategoriski jānoraida, kaut gan tā bija patiesība, ka šīs dzimtas asimilējās deiču ciltīs un pilnīgi zaudēja jebkuras etniskās atšķirības, izņemot to, ka vāciešos iegāja pat brahicefāli cilvēki, ka deiči zaudēja savu sākotnējo izskatu, kļuva par jaukta antropoloģiskā tipa cilvēkiem.
Franku imperatora Kārļa Lielā valdīšanas laikā viss Vācas gals tika pakļauts franku impērijai, kurā galvenais vārds piederēja alemaniem, teitoņiem, sakšiem un frankiem, kas vardarbīgi nodibināja savas feodālās muižas un padarīja deičus, kā arī ieceļotājus par dzimtļaudīm, kuru stāvoklis neatšķīrās no Romas impērijas sklāvēnu dzīves, uzspieda kristietību, rīkoja raganu un burvju medības.
Tādējādi vācieši nav uzskatāmi par ģenētiski tīriem "ariešiem", kaut gan ir saglabājuši baltu garu gan valodā, gan kultūrā, bet, runājot par Vācas gala aizvēsturi, ir jāņem vērā, ka vidiene un ziemeļa gals bija ļoti reti apdzīvoti, jo teritorijas mežainība un purvainība pārsniedza 60 % teritorijas. Tāpēc deičiem bija daudz dialektu un zemju − šis zemju un novadnieku princips ir saglabājies vēl tagad, taču antropoloģiskā vienveidība ir izzudusi, valoda radusies no jauna uz sveju un prūšu ide, teitoņu, sakšu un citu sīko svešo tautu substrātu valodu un dialektu bāzes. Tātad vācu valoda vairs nav uzskatāma par vecāko ide valodu, kādas ir lietuviešu un latviešu valodas, hitleriešu idejas neatbilda patiesībai, kaut gan starp pārējām tagadējās Eiropas tautām vācieši valodas un tradīciju ziņā ir saglabājuši daudz seno baltu valodas un kultūras elementu, tā kā uz ģermānismiem latviešu valodā jālūkojas kritiskāk.