2. Pāreja uz vietsēžu
dzīves veidu
B.Titovs aprakstā par zemkopības un piemājas lopkopības attīstību Eiropā rakstīja, ka vietsēžu kopienas esot izplatījušās Vācas galā no Alpu kalnu puses kopš 4. g. tk p. m. ē., ka lopkopība un primitīvā kapļa zemkopība sāka izplatīties gar Reinas upi uz leju, bet Reinas lejtecē pakāpeniski nogriezās uz Elbas augšteci. Šī pāreja ieilga 1 - 2 tk g. - jo vairāk pret ziemeli, jo gausāka bija (497).
Ja apskata kartē bronzas laikmeta senkultūru novadu izvietojumu, tad var izdalīt sveju galu starp Oderas, Vezeras un Reinas upēm, tagadējās Šlēzvigas, Holšteinas, Meklenburgas, Pomerānijas zemēs, kur bija izplatīta Poladas senkultūra, deiču galu tagadējās Brandenburgas, Silēzijas rieteņa un Saksonijas zemēs, tīringu un svēbu galu tagadējās Vestfālenas, Hesenes, Tīringas, Elzasas, Bādenes, Virtembergas un Bavārijas zemēs, kur bija izplatīta Zvanveida kausu senkultūra.
Pieminekļu vietas tīringu, svēbu, deiču un sveju galos nebija ne kompaktas, ne arī plašas, bija izmētātas upju un ezeru piekrastēs, vietu vietām starp plašiem drumiem, veidojot nākamo Vācas gala feodālo zemju nelielos centrus, ko atdalīja plaši lāču mežu masīvi.
Vietām bija nolīsti līdumi, bet iedzīvotāju Vācas galā arvien vēl bija maz. Tie nodevās medīšanai, zivju zvejai, putnu olu, riekstu, graudzāļu sēklu un meža bišu medus un vaska vākšanai. Ciltis spēja vienīgi pašas sevi atražot, dzimstība bija niecīga, kas sāka palielināties tikai reizē ar mājlopu audzēšanu un zemkopību
K.Tacits (Publius Cornelius Tacitus, 58. - 117. g. m. ē.) rakstīja par briesmīgajiem Hercinas drumiem Ģermānijā, kā viņš sauca Vācas galu, kuros ātri un droši noslēpās Vācas gala cilšu partizāni pēc sekmīga uzbrukuma Romas leģioniem, lai atkal uzbruktu pavisam negaidītā laikā citās vietās (43).
Drumiem bagātais Hercinas novads stiepās no Baltijas jūras piekrastes ziemeļa galā līdz Īstas (Donavas) piekrastes meža stepēm Vācas dienvidu galā, kur sākās umbru zemes, tad no Oderas upes vidusteces kreisā krasta saullēktu galā, kur robežas saplūda ar Prūsiju un Sembriju, līdz Reinas upes labajam krastam, bet aiz Reinas upes pret rieteni, izņemot normaņu apdzīvoto Dāniju, sākās Rieteņa gala cilšu nosacītās teritorijas.
80. attēls. Deiču vīrietis un sieviete nacionālajos tērpos
Tīringi bija pirmie, kas sāka pakāpeniski atteikties no medībām, skraidīšanas pakaļ zvēru bariem, sāka nodoties lopkopībai un zemes kopšanai jau aptuveni 5600. g. tk p. m. ē. Reinas un Tīras augšteces apgabalos, pārmantodami šo māku no umbru zemkopjiem. Reizē ar zemkopību izplatījās auklas keramika un retas sudraba un bronzas senlietas (rotas, arklu lemeši, cirvji). Cilts nosaukums, acīm redzot, nāca no Tīras upes nosaukuma, kuras krastos viņi dzīvoja.
Lāču gala (Berlīnes**) deiči sāka vietsēžu dzīves veidu 1000 gadus vidienes, Elbas piekrastes deiči 1500 gadus, sveji 2000 gadus pēc tīringiem (497).
Deiču mednieki un zvejnieki izturējās pret zemkopību neuzticīgi, kaut gan bija pieradinājuši un izaudzējuši sumbru govslopus, atveduši kazas un aitas no Umbrijas, turējuši zirgus, mājas cūkas, pieradinātas zosis un pīles, suņus un svītraini tumšos Eiropas savvaļas kaķus. Tas bija laiks, kad strauji attīstījās pelasgu un umbru tirdzniecības sakari, parādījās pirmie bronzas naži, lemeši, rotas, bultu gali, kad šur un tur dalienās sāka kaplēt zemi un audzēt no Pelasgijas ievestos graudaugus pārtikas dažādošanai (54).
Ziemeļa gala deiči (sveji, svīdri) pārņēma zemes kopšanas pieredzi, sāka līdumus līst, ierīkot tīrumus pirmajiem sējumiem un ganības mājlopiem mežainās pļavās un upju palienās tikai pēc 2500. g. p. m. ē. Šo laiku sauc par Viduseiropas vēlo neolitu, jo Vācas gala ciltis, izņemot tīringus, vēl nepazina metāla darba rīkus, bet māla traukus visā Vācas galā sāka lietot gandrīz vienā laikā - ap 5. - 4. g. tk p. m. ē., turklāt šie trauki bija ļoti līdzīgi traukiem Sembrijā un Prūsijā.
Tātad neolits Vācas galā sākās 5. g. tk p. m. ē., kad tīringi, deiči un sveji vēl aizvien vēl pārtika no medīšanas, vāca Zemes, Ūdens un Meža Māšu dāvanas, kaut gan dzīvoja stacionārās apmetnēs un turēja govis, zirgus, aitas, kazas, cūkas, zosis, pīles, tātad piemājas saimniecībā jau nodevās samērā intensīvai lopkopībai. Vai tie bija ievestie mājlopi jeb pašu izaudzēti, nevar gan pateikt (191).
Vācas gala senkapi un svētvietas būtiski neatšķīrās no citu baltu cilšu pieminekļiem, pārdzīvoja tādus pašus modes laikus kā citur.
Vācas galā ir atklāti 2000 dažādu laiku apbedījumi. Pirmos atklāja I.Gaisbergs fon Lincs 1848. g., tad Fr.Simons 1851. g., Ed.Zakens 1868. g., A.Maiers 1885. g. un M.Hohens 1889.gadā. Gandrīz visi bija uzkalniņu ugunskapi. Taču sākumā esot bijuši uzkalniņu skeletkapi, kuros mirušie guldīti labi zināmajā veidā ar sarkanās minerālās krāsas iekaisījumiem.
Mirušos guldīja un pelnu urnas ievietoja garenās bedrēs, kas tika orientētas saullēktu virzienā. Bedri aizbēra, aplika ar akmeņiem, lai mironis neceltos augšā un nemaisītos dzīvajiem pa vidu, virsū uzbēra pauguru. Daži no tiem sasniedza 5 m augstumu. Tie bija svētkalni, ap kuriem izvietoja kalendāra akmeņus, kas iezīmēja gada griežus.
Šim nolūkam bedri izraka plašāku un pārveidoja par bunkuru ar ozolkoka jumolu, virs tā uzbēra līdz 5 m augstu pauguru, atstājot ieeju. Ap pauguru salika megalitus saulgriežu asu un mēnešu sākumu pirmās savaites pirmas dienas rīta saullēktu un saulrietu virzienos. Tā radās Vācas gala kalendāra svētkalni, kuri bija arī kapličas. Ir zināmi apbedījumi dolmenos, virs kuriem uzlika lielu galdakmeni. Galdakmeņi kalpoja rituālu vajadzībām. Šādi apbedījumi parasti tika atrasti purvu un ezeru piekrastu pauguros, no kuriem paveras mežiem neaizaugusi ainava.
Cik kapulauku, tik apdzīvoto vietu. Tātad tīringu galā bija vismaz 18 savstarpēji attālinātas apdzīvotās vietas.
Viņiem bija arī svētbirzis un svētie koki. Par tiem var atrast ziņas bijušā Vācas gala katoļu draudžu ganu atstātajos rakstos. Pats svētākais koks bija kadiķis. Stāstā par milzīgo svēto kadiķi kāds vīrs gribējis šo koku nocirst, lai izgatavotu darbarīkus. Kadiķis sācis lūgties, lai to nedarot, jo tad Vācas galu piemeklēšot liela nelaime, lai cērtot jebkuru citu koku mežā. Ja paklausīšot, tad kļūšot laimīgs un bagāts. Tā arī esot noticis: kad kāds esot svēto kadiķi nocirtis, esot sākušās visādas Romas impērijas izraisītas ķezas un svešinieku ieceļojumi.
Katram Vācas gala novadam esot bijis savs svētais jeb totēmiskais koks, savs svētais dzīvnieks, bet visās ciltīs esot dominējis svētais ozols un lāča totēms, kas liek domāt, ka arī Vācas galā ir bijušas totēmiskās ciltis.
=============================
** vācu das Bär 'lācis (no ide *tlātis), die Bärin 'lāciene, lāču māte'.