8. Sabiedrība
Akmeņu kalšana, metalurģija un metālu kalšana, podniecība, tirdzniecība, juvelieru māksla, celtniecība, glezniecība, tēlniecība, dārzniecība, biškopība, zemkopība, lopu izkopšana kopš mezolita, kuģošana, zintniecība, rakstu māksla kļuva par pelasgu ģimeņu un dzimtu specialitātēm un sabiedrības noslāņošanās pamatu klanos, jo amats bija mantojams un glabāts dzimtā.
Mantošanas tiesības tāpat kā bērnu piederību dzimtas klanam vai totēmam, noteica pēc mātes. Māte vadīja savu ģimeni, kurā tēvam piederēja gādnieka, ģimenes sarga un lopkopja pienākumi.
Pelasgu sabiedrība bija matrilineāra, egalitāra ar demokrātisku pārvaldi, ko raksturoja vēlētu ķēniņu, virsaišu un raganu padome (89;123).
Reizē ar zemkopību un kuģniecību, maiņas tirdzniecību Pelasgijā tika ievēlēti ķēniņi. Pirmie vēlētie ķēniņi bija Kiklādu salu Republikā, tad Mikēnās, Krētā, citās Vidusjūras salās, Trojā, Anatolijas pussalas piekrastēs kolonijās. Pati lielākā ķēniņvalsts bija Poseidonija. Ķēniņam tika uzticēti valsts aizsardzības vadīšanas pienākumi. Ja ķēniņš iesāka karu un zaudēja, viņu aizraidīja un ievēlēja spējīgāku valdnieku. Pārvaldes sistēma bija līdzīga pārvaldes sistēmām Hattijā, Umbrijā, Prūsijā (324).
Karavīru kārta radās reizē ar valsts un aizsardzības funkciju parādīšanos Šumēras radīto lieko cilvēku dēļ 3000. - 2300. g. p. m. ē., jo šie liekie cilvēki - aizbēgušie vergi, bet pēc kārtējā kara vergu iegūšanas vai virsvadības nomainīšanās dēļ atlaistie algotņi kļuva par jūras pirātiem. Tāpēc tirdzniecības kuģus pavadīja bruņotas karavīru vienības, radās nocietinājumi un augšminētās aizsardzības būves.
Par pelasgu bruņotajiem spēkiem nav saglabājušās ziņas.
Par pelasgu loka šāvējiem ir saglabājušās austreņa puses tautu teikas un nostāsti, kurās pelasgu loka šāvēji ir salīdzināti ar pūķiem, kuri met ugunīgas šautras, tālab ar viņiem nekaroja un no tiem bēga kā no nelabajiem, jo no viņu bultām neesot glābiņa arī jūrā un tās lidojot tai pāri kā putni.