9. Māksla, rakstība un zinātne
Mākslas vēsturē ir pazīstami šādi labi izpētīti mākslas attīstības posmi Pelasgijā: Egejas jeb Kikladu Republikas (arī agrā Mīnoja, Poseidomijas) mākslas periods, kas atklāja mākslas vēstures periodizāciju (ap 4500. - 2200. g. p. m. ē.); Krētas māksla (ap 2500. - 1200. g. p. m. ē.), kura pastāvēja līdz Santorinas vulkāna sprādzienam un helēniskās mākslas pirmsākumiem; Mikēnu māksla (ap 2000. - 1100. g. p. m. ē.), kura pastāvēja līdz pirmajai Mikēnu pilētas sagraušanai.
Brozas laikmetā izdalījās lietišķās mākslas meistari, kamēr mutvārdu, rakstu un deju māksla, sporta pasākumu, svētku, svinību un rituālu organizēšana un vadīšana kļuva par priesteru interešu sfēru. Rakstības A un B izgudroja pelasgu priesterienes.
Dokumentāri pierādītas tautas universitātes pastāvēja Dēlas Pērkona templī un Mātes Latas templī Trojā, kur tas bija iekārtots kādā alā Trojas ezera krastā, kas sengrieķu teikā par Sinbada klejojumiem tika minēta kā gorgonu (sievietes, kam mati ir kā čūskas sapīti bizēs) mājvieta. Tajās mācījās jaunekļi un jaunavas no citām baltu ciltīm, heti un arieši tā saukto druīdu vadībā.
Tas bija lauksaimniecības attīstības sākumā, kad sāka celt kalendāra kalnus, sākās pirmie soļi astronomijā, sāka veidot tautas izglītošanas sistēmu, priesteru kastu, kurā bija dažādu zināšanu nozaru speciālisti - amatnieki, it bieži podnieki, kalēji, bitenieki, rakstu zinātāji un sastādītāji, būrējas un pareģes, ārsti un ārstes, aptieķnieki un aptieķnieces, ārstniecības augu pazinēji, kultūraugu selekcionāri, veterinārijas zintnieki un citi. Šajā tautas izglītošanas sistēmā noteicošā loma piederēja vecākajai Raganai, jo arī Pelasgijā pastāvēja totēmiskās ciltis ar sava totēma kulta kalpotājām vai kalpotājiem, bet vecākās Latas tempļa Raganas vai Dēlas Pērkona tempļa priesteri bija starp tiem bija vadoņi un vadones. Tā saradās visādas daudzināmās būtnes, svētais īves koks un svētā dzēse, tā saucamie dievi un dievietes, kas kļuva par sengrieķu mitoloģijas tēliem, sengrieķu mitoloģija iegūdami jaunas iezīmes, - cildinātiem, nievātiem, kaut gan vairums sengrieķu dievu bija viņu pašu ciltstēvi, izņemot Mīnoju, Atēnu, Poseidonu, Eiropu un vēl dažus pelasgu varoņus.