7. Pāļu būves ezeros un upēs
Plinijs Vecākais [pilnā vārdā Gajus Plinius Secundus (Major), 23. - 79. g. m. ē.] pats savām acīm esot skatījis pāļu mītnes Grieķijā un savā "Dabas vēsturē" rakstīja, ka tās celtas ''uz ievērojami augstiem pāļiem, kas iedzīti ezera vai upes dibenā, uz kuriem likti cieši saistītu, tēstu baļķu pārsegumi. No krasta veda pašauri tēstu baļķu tilti. Cēla tā.
Sākumā visa ģimene dzina pāļus upes vai ezera dibenā, stāvēdami laivās, seklākās vietās brizdami ūdenī līdz krūtīm. Ja ezera dibens bija mīksts, tad pāļus dzina gruntī tieši, ja akmeņains - tos nostiprināja ar akmens krāvumiem ezerā. Vēlāk nolēma, lai katrs jaunlaulātais atnes un iedzen papildus pāļus un uzceļ papildus ēku. Daudzsievība un daudzvīrība tajos laikos šajās zemēs tika pieļauta brīvi, lai tikai būtu vairāk bērnu. Tāpēc būves iznāca plašas kā pilsētas.
Ēkas cēla uz baļķu pārsegumiem ar izejām ezera pusē.
Lai bērni neiekristu ūdenī, tos piesēja striķī aiz kājas pie pāļiem, kuri bija gari un veidoja arī ēku karkasus.
Viņi baroja iejūga zirgus un citus mājlopus ar zivīm siena vietā; zivis ēda arī paši, jo varēja sazvejot lielā daudzumā - pietika nolaist grozu caur atveri grīdā tur pat durvju priekšā, lai to paceltu pilnu ar lielām zivīm. Lopus turēja ezera vai upes piekrastēs celtās būdās, kuras sauca par kūtīm. Tur bija zirgi, govis, aitas, kazas un cūkas, arī pīles, zosis" (123).