6. Arhitektūra un pilsētu
būvniecība
Kopš 7. g. tk p. m. ē. pelasgi cēla ciklopiskas 2 - 3 stāvu celtnes, tempļus, aizsardzības būves un pilsētas no tēstiem, pieslīpētiem akmeņu bluķiem, nelietojot saistvielas, veidoja akmens un skulptūru dārzus ar augļu koku stādījumiem.
Tīrinta bija pelasgu jūras osta, kura vēlāk tika pārbūvēta par ciklopisku akmens cietoksni starp nepieejamām klintīm. Ap cietoksni uzcēla baltu tēsto akmens bluķu sienu 2 - 3 m augstumā. Aiz žoga atradās tādu pašu tēstu un pieslīpētu akmeņu celtnes, daļēji izmantojot apbūvei klintis.
Ēkām bija vairāki stāvi. Katrs stāvs bija dolmens virs dolmena - griesti un jumts turējās uz krāšņām četrstūrainām un apaļām marmora, krāsainu akmeņu kolonām. Sienas bija apmestas ar kādu vēl nenoskaidrotu māla masu. Apmetumā tika izveidotas mozaīkas - sadzīves, medību, dārzu un druvu novākšanas, mielastu un svinību daudzkrāsainas, atturīgos toņos ieturētas ainas. Tās bija apbrīnojami reālistiskas, stilā tīras un vienveidīgas.
Pilij blakus bija zirgu staļļi, podnieku, akmeņkaļu, metāla lējēju un kalēju, koka apstrādātāju, audēju un citu amatnieku darbnīcas, kurās tapa vēl tagad apbrīnotie trauki, rotas, visādas kulta figūriņas, bronzas un marmora skulptūras un bareljefi ar zelta, sudraba, un dzeltenā Baltijas jūras dzintara, gliemežnīcu, dažādu krāsaino dārgakmeņu un vulkāniskā stikla rotājumiem, kuri bija pat grīdās iestrādāti kā daudzkrāsainas, zaigojošas mozaīkas.
Pilij bija velves, koniski izvirzīti, ovāli un stūraini griesti, kuri turējās bez balstiem. Kolonas bija rotājums un amfilādes daļa. Siltumam jau kopš 4. g. tk p. m. ē. būvēja kamīnam līdzīgas krāsnis ar dūmvadu, kurš izlaists caur atveri jumtā. Apakšējo stāvu kamīnu dūmvadi bija salikti no minētā veida akmens bluķiem un gāja cauri augšējiem stāviem, kuros tiem pievienoja augšstāvu kamīnu dūmus.
Pils zālēs pulcējās cilšu sirmgalvji un sirmgalves, priesteri un virsaiši, lai apspriestu kādu visus skarošu problēmu, ievēlētu ķēniņu, pieņemtu likumus, kurus savās tāfelītēs fiksēja izglītoti zintnieki A un B rakstībā (191).
Mikēnu jūras osta bija cietoksnis mežonīgā aizā starp Korintas un Argolīdas šaurajiem jūras līčiem. Pa sauszemi cietoksnī varēja iekļūt vienīgi pa šauru un bīstamu taciņu, kas veda gar Havas upes piekrastes stāvo klinšu sienu korēm. Upē bija krāces un augsti ūdenskritumi, noteces, noplūdes pāri akmens bluķiem, zem kuriem ūdens bija izgrauzis 3 - 5 m dziļas dzelmes. Hava ieplūda jūraslīcī, traukdamās no divu trīs metru augstas noteces galvu reibinošā ātrumā. Tāpēc par kuģošanu Havā nebija ne domiņas.
Mikēnu jūras cietoksni no divām pusēm tādējādi sargāja augstas klintis, kurās bija iekaltas istabas, noliktavas un kapenes. Arī no šīm klintīm cietoksnī nevarēja iekļūt, jo tolaik taču nebija gaisa satiksmes līdzekļu un tālšāvēju lielgabalu.
No jūras puses cietoksni sargāja labirintam līdzīga, divus metrus augsta minēto bluķu aizsargsiena. Upe izplūda caur šo žogu, bet minētais ūdenskritums atradās cietokšņa teritorijā, deva valgmi un dzeramo ūdeni.
Mikēnu pils bija labirints, kurā nezinātājs nevarēja ienākt, bet ienācis būtu nomaldījies daudzajos strupceļos un nezinātu no tiem izkļūt. Šī pils tad arī atstāja nākamām paaudzēm priekšstatu par labirintu kā aizsardzības būves sastāvdaļu.
Piestātnē stāvēja desmitiem pelasgu ātrgaitas kuģu. Katru jūras braucēju, kas vēlējās pilī ienākt, aizturēja sardze. Ja tas nāca draudzīgos nolūkos vai kā tirgotājs, tad tika ielaists pilī, bet katru iebrucēju tūdaļ padarīja par upuri ziedošanas sārtā, kurš kurējās labirinta centrālajā laukumā, pils priekšā. Pilī vajadzēja zināt, kā iekļūt cauri labirintam un apakšzemes ejām ar visādiem citādiem šķēršļiem.
Jūras vārtu pusē atradās divi torņi, no kuriem bija pārskatāma visa upes ieleja, cietokšņa sauszemes un jūras pieejas.
Pils un labirinta mūros bija neskaitāmas nišas, kurās līdzās varēja apmainīties divi gājēji, bet nišas kā tādas kalpoja saimnieciskām vajadzībām, kritušo varoņu un citu nelaiķu apbedīšanai.
Apbedījumus pils nišās arī atrada. Tiem klāt bija bagātīgas senlietu piedevas. Apbedītie bija mezocefālās rases, tātad baltu rases piederīgie. Apbedījumu nišā varēja iekļūt pa zemu, ļoti krāšņi apdarinātu alu. Ieeju nišā un mirušo mieru sargāja izteiksmīgi antropomorfi tēli ar abiniekiem raksturīgām iezīmēm. Tie norāda uz seno ticējumu par nelaiķa miesas atdošanu Mūžības jeb Zemes mātei. Tātad šis pats cietoksnis ir saglabājis arī pelasgu garīgās pasaules elementus.
Vienās nišās bija krāšņi skeletu kapi, kuros mirušais guldīts pēc pazīstamās paražas, kamēr citās (bronzas laikmetā) atrada tikai nelaiķu pelnu kaudzītes. Tās bija izvietotas uz visām horizontālajām virsmām.
Pēc tam pelnus sāka bērt urnās, kurām bija vāki vai arī tās pārsedza ar bļodu kā sembru galā. Podi ar pelniem stāvēja cits citam blakus un cits citam virsū, kaudzēm.
Kādā nišā atrada ļoti bagātīgu skeleta kapu un tam blakus mirušo pelnu urnas bez piedevām. Tāpēc Šlīmans teica, ka tur esot apbedīts kāds karalis kopā ar saviem neskaitāmajiem kalpotājiem, kas nebūs gan tiesa, jo tie bija dažādos laikos un laikmetos izdarīti apbedījumi, kuros līdzīgi ariešiem kaulus sastūma kaudzē, lai atbrīvotu vietu jaunam apbedījumam, jo citādi pietrūktu vietas (191).
Mikēnu pilsētcietoksnis atradās Argolīdas kalnā, 278 m virs jūras līmeņa. Varenas pieslīpētu, nesamūrētu akmens bluķu (2,5 x 1 x 0,5 m un lielāku), 6 - 10 m biezas un līdz 18 m augstas sienas, kurās bija iekšējās ejas un kameras, apjoza 30000 m2 plašo pilsētu, kurā varēja iekļūt tikai cauri kolonu arkai, - vakarā aizvērtiem un no rīta atvērtiem vārtiem gandrīz sešstūrainās pilsētas dienvidaustreņa pusē. Tie bija literatūrā pieminētie Lauvu vārti, kuru nosaukums radies no tam, ka vārtu velves augšējā skulpturālajā veidojumā bija divi sēdoši lauvas, kuriem blakus stāvēja bruņotu sargu reālistiskas skulptūras. Tādējādi heraldiskie lauvas Eiropas un citu tautu arhitektūrā nāca no Mikēnām.
Pilsētas pakalnu apjoza grāvji un upes, kuru satecē tā bija uzcelta.
Tīrintas pavalsts cietokšņpilsēta (polise) atradās kādus 15 km aiz Mikēnām pret dienvidiem. Tīrinta, tāpat kā Mikēnas, atradās klinšainā pakalnā, upju satecē, bija celta pēc Mikēnu priekšrakstiem no pieslīpētiem akmens bluķiem.
Pašā augstākajā vietā, izmantojot dabīgo reljefu un klintāju, bija uzcelta varena pils, kuras galvenā telpa bija plašs megarons - zāle ar velves griestiem un daudzām skulptūrām, freskām, akmens soliem ap kādu altāri - paaugstinājumu. Šlīmans domāja, ka tā bijusi telpa vai nu starpnovadu ķēniņu un kopienu vecāko sanāksmēm jeb kulta norisēm, varēja būt svinīgai pieņemšanai, viesībām.
Zemkopju ciemati pēc plānojuma atgādināja mūsdienu ciematu plānojuma stilu: ap akmens plātnēm bruģētām ieliņām izdalīja palielus zemes gabalus, kuros atradās dzimtu saimniecības ēkas - kūts, pirts, klēts, āra nojumes un slieteņi, puspagraba dzīvojamās mājas ar akmens pamatiem un koka virsbūvi vai arī pilnīgi no akmeņu bluķiem saliktas puspagraba un virszemes celtnes.
Ap zemes īpašumu bija 1,0 - 1,5 m augsts akmeņu krāvuma žogs, kas atdalīja katru saimniecību no koplietošanas teritorijas, kura 100 - 200 m platām joslām stiepās starp ģimeņu saimniecībām.
Ciematus cēla dabīgi šķēršļotās vietas pie upēm un ezeriem.
Tīrintā, kā arī kontinentālajā un salu Pelazgijā kopumā, bija izplatīti terramaru tipa nocietinātie ciematiņi, kuros iegāja 5 - 6 dzimtu zemes gabali ar ēkām. Tiem apkārt izraka 5 - 6 m platu grāvi, uzbēra valni, virs kura uzcēla stāvbaļķu žogu un sakrāva akmeņus, kurus ripināja pretī iebrucējiem.
Ciematus cēla upju satecēs. Ziemeļa Pelasgijā un Illīrijā (tagadējā Maķedonijā un Bulgārijā) ir atklātas zemkopju apmetnes ezeru salās, daudz pāļu ciematu.
Ciematos bija apstādījumi, augļu dārzi un bišu dravas. Vasaras sezonās mājlopus turēja kalnu ganībās, kur bija ierīkotas ganu būdas, pat svētās vietas, Raganu un Zalkšu kalendāra kalniņi, bet ziemas periodā - katra ģimene savus lopiņus sadzina kūtīs.
Klētis cēla uz akmens pamatiem no guļbaļķiem, bet kūtis atgādināja sindu Baugaines dzīvojamās mājas. Blakus ģimeņu saimniecības ēkām bija rijas, kas liecina par kolektīvu lauku kopšanu.
Kopumā pelasgu lauku ciemati neatšķīrās no Umbrijas lauku ciematiem.