3. Zemkopība un
piemājas lopkopība
Nea Nikomedijas apmetnē Klarks un Rodēns atrada 2000 pārakmeņotu kultūras kviešu, miežu, lēcu, zirņu graudu, kuri šai vietā bija nonākuši ap 7980. g. p. m. ē., bet 25000 kaulu paliekas rādīja, ka Neas Nikomedijas pelasgi kopuši mājas aitas un kazas vismaz kopš 9. g. tk p. m. ē., tas ir, kopš mezolita sākuma (40).
Lai izaudzētu kultūras kviešus, kuru izplatības savvaļas areāls bija Āzija, vajadzēja paiet vairākiem simtiem gadu, ja ne tūkstošiem. Tāpēc Klarks izteicās, ka zemkopības sākums būtu jāmeklē Trojas apmetnē, kaut gan tik agru liecību zemkopības un piemājas lopkopības pastāvēšanai Trojā nebija, bet nekas zem un blakus šīs pilsētas drupām taču nav pētīts (80).
Tikpat kā nepazīstamais mūsdienu krievu zinātnieks V.Titovs rakstīja tā: "nesenie pētījumi pierādīja, ka Dienvidaustrumu Eiropā attīstīta zemkopība pastāvēja jau 8. g .tk beigās p. m. ē. ēras; kaut gan Eiropā savvaļas kvieši, mieži, prosa un zirņi neauga, tie kļuva par Eiropas zemkopju galvenajiem kultūraugiem. Toties Anatolijā tie auga savvaļā, bet tur pirmā, pilnīgi pierādītā ražojošās zemkopība kopiena Čatal Huikā133 radās tikai 6. g. tk sākumā p. m. ē. kā pelasgu kolonija, kurā audzēja kultūras kviešus, prosu, miežus un zirņus. Tam vēl jāpieskaita vismaz 200 - 300 gadu ilgs izkopšanas un apgūšanas laiks, lai no divkanšu savvaļas kviešiem izaugtu četrkanšu kvieši. Tāpēc Āzijā lauksaimniecības sākumi, ja vien izkoptās kviešu šķirnes nebija ievestas no Dienvidaustreņa Eiropas, varēja sākties ne agrāk par 6. g. tk vidu p. m. ē., kālab uzskats par graudkopības sākumiem Āzijā būtu jāpārskata, ja vien nepieņemsim, ka eiropieši ieveda savvaļas kviešus un miežus no Āzijas, izaudzēja par kultūraugiem un tad atdeva Āzijas ciltīm atpakaļ kā jau gatavus, lauksaimniecībai noderīgus kultūraugus, palīdzēdami tos ieviest, iekopt, mēslot, apūdeņot un atūdeņot tīrumus Āzijā, Ēģiptē un Šumērā" (498).
Fesālijas un Maķedonijas mogulus atklāja Grieķijas un Vācijas arheologi 1956. gadā. Moguli bija ļoti senu, biezu kultūrslāņu, senu ciematu un pilsētu drupu radīti uzkalni, kuros pastāvīgi izara kādas senlietas. Tas arī pamudināja veikt nopietnus pētījumus.
Mogulu kultūrslāņu biezums pārsniedza 15 - 20 m. Apakšējos kultūrslāņos bija vāji saglabājušos ciematu drupas, kurās atrada parupjus krama un obsidiāna darbarīkus, kapļus, jau pieminētos sirpjus, piestas, kā arī divkanšu un četrkanšu kviešu graudus, govju, zirgu, aitu, kazu, mājas cūku un suņu kaulus, bet mājas aitu kaulu daudzums vietām sasniedza pat 85 % no mājlopu kaulu kopskaita kā ariešu kopienās. Kad izdarīja pirmos laika mērījumus, tad izrādījās, ka šie senie zemkopības un piemājas lopkopības ciemati bija pastāvējuši kopš 8. g. tk p. m. ē., ka tajā laikā sumbru un zirgu pieradināšana bija tikko sākusies, ka kviešus varēja iegūt vienīgi Mazāzijā. Tad atcerējās Nea Nikomedijas apmetni un seno apmetni viņpus Dardaneļiem, kur izauga Trojas pilsēta, atcerējās agros jūras kuģniecības sākumus Kikladu salu kopienās, no kā radās tāda pati atbilde, kādu sniedza jau V.Titovs (497).
Tādējādi zemkopības un piemājas lopkopības sākuma vieta, no kuras sākās šo nozaru izplatība āriešu kopienās Āzijā un baltu kopienās Eiropā, ir jāmeklē nevis Āzijā, bet nu jau visu aizmirstajā Pelasgijā, kaut gan kvieši aug brīvā dabā tikai Āzijā. Tātad pelasgi apguva kviešu un kultūras miežu audzēšanu un šo pieredzi atdeva atpakaļ ariešiem, kā arī pārējām Eiropas baltu ciltīm daudz agrāk, nekā domāja līdz šim.