Turpinājums1. Rūta ģints pieminekļi
Rūtu etniskās vēstures epipaleolita un mezolita sākuma pieminekļi tika atklāti Krimā, kuri pastāvēja līdz tā sauktā mazā apledojuma laikam 11. g. tk. p. m. ē., kad notika kardināla floras un faunas nomaiņa, Baltijas jūras ieplakā bija sākusies Joldijas jūras pirmā fāzē, kad virszemes ūdeņi noplaka un ieņēma mūsu dienām tuvu stāvokli, kad dabā pēc klimatiskās katastrofas cēloņi un pretcēloņi pretmetu cīņā meklēja jaunu dinamisko līdzsvaru, kad klimats bija nepastāvīgs, mainīgs, un tam piemērojās gan flora, gan fauna, bet cilvēki bija spiesti samierināties ar jauniem, neierastiem, iztikas līdzekļiem.
Pirmais asiņainais kautiņš, par kuru vēstīja savādi apbedījumi Vasiļjevkas kapu laukā, Sindas Lejas krāču un Bērzu salas apvidū, sniedza atbildi jautājumam, kur un kā izzuda rūti. Tie bija masu kapi ar baltiem un rūtiem netipiskiem apbedījumiem. Apbedīšana notikusi vienlaikus 44 - 50 kapu kalniņos aptuveni starp 9. un 8. g. tk p. m. ē. Tika atsegtas 44 apbedījumu bedres ar skeletiem. Pārējās bedres bija iznīcinājusi no jauna izveidojusies grava, skeletus aiznesusi straume, tā kā apbedījumu, acīm redzot, bija vēl vairāk (148).
Visi apbedījumi izdarīti ovālās, austrumu virzienā orientētās bedrēs. Nelaiķi guldīti uz sāniem, kā to darīja vēl Sungirā pirms apledojuma. Arī sarkanā krāsa nebija aizmirsta. Taču tur bija guldīti vīrieši pašos spēka gados, kuriem bija sadragāti galvaskausi, bet ribu starpās, mugurkaulā iestrēguši rūtu garie, zīmuļa veida bultu krama uzgaļi. Kapulaukā bija izdalīti trīs, pēc tradīcijām atšķirīgi apbedījumi.
Pirmajā un otrajā apbedījumu grupā miroņus guldīja bedrēs uz sāna, ar galvu pret saullēktiem, pievilktiem ceļgaliem. Iekaisīta sarkanā minerālā krāsa. Katrā bedrē guldīts viens nelaiķis. Tie visi bija vīrieši spēka gados ar acīm redzamām vardarbīgas nāves pazīmēm. Abējās grupās bija arī pāru un grupu apbedījumi - vīrs un sieva, brāļi un pretinieki, vīrs un sieva ar vienu vai diviem bērniem. Pārī guldītie vīrieši piederēja pie atšķirīgām varietātēm: rūts un lets, sinds un rūts, kas norāda, ka tie bija apbedīti kopā vai nu kā cīņu biedri vai pretinieki, jo abi bija sakropļoti. Garlavainis guldīts kā pienākas, bet pretinieks iesviests bedrē kā suns - ar seju uz leju, atmestām rokām, nesaliektiem ceļgaliem, krāsa nav uzkaisīta. Platsejaiņu galvaskausi bija pārsisti, bet garģīmjiem ribu starpā bija iestrēdzis zīmuļa veida bultas uzgalis. Tātad rūti nogalināja letus un sindus ar bultu, bet letu un sindu bāleliņi un māsēniņas nosita rūtus ar vāli vai kapli, kālab tiem bija sadragāti galvaskausi, bet abus pretiniekus, kā jau minēju, guldīja vienā kapā ne leti, bet sindi.
Otrās apbedījumu grupas atšķirīgā iezīme - apbedīti klasiski mezocefāli vīrieši vecumā no 15 vai 18 gadiem. Tādi galvaskausi bija sindiem, atšķirībā no lejiešu garajiem ģīmjiem. Apbedījumu raksturs bija tāds pats kā pirmajā apbedījumu grupā, bet nebija sieviešu un bērnu skeletu, kas norāda, ka viņu apmetnes neatradās blakus, ka kautiņš noticis medību laikā.
Trešā tipa apbedījumi - bedres ar šā un tā samestiem diviem, trim, četriem un vairākiem platsejainās un platgalvainās varietātes mezocefāļiem vienā bedrē (45). Tātad tie bija uzbrucēji: abu rūtu varietāšu vīrieši, sakauti, padzīti, bet kritušos sindi un leti šā tā sametuši bedrēs. Šajā karā bija uzvarējuši leti un sindi, kuri savējos apbedījuši, ievērojot tradīcijas, bet kritušos rūtus sametuši bedrēs kā suņus.
Sindaures dienvidrieteņa stepēs ap 7. - 6. g. tk vidū p. m. ē. parādījās platgalvainās mezocefālās varietātes cilvēki, kādi bija tikai Krimas rūtu dienvidu piekrastes iedzīvotāji, bet Leta Sindas krāču apmetnes bija beigušas pastāvēt, kas lika domāt, ka senās apmetnes iedzīvotāji, kuru, protams, nebija daudz, tika izkauti.
Rūti, notikušā slaktiņa mācīti, turpmāk bija izvairījušies tikties ar sindiem un gar jūras piekrastes purvājiem devušies pret rieteni jaunu medību lauku meklējumos, tagad nonākdami sembru aizņemtajos saulrietu puses sumbru un briežu medību laukos. Viena ģimene bijusi spiesta apstāties Dienvidu Bugas deltas apvidū, kur 1931. g. atklāja Anektovkas un Zavaļjes mezolita sākuma apmetnes. Pēc kādu 500 g. pārtraukuma senajam kultūrslānim bija uzklājies jauns kultūrslānis. Jaunajā kultūrslānī atrada tikai dažus sembru jauktā tipa darbarīkus, kamēr pārējais krama inventārs bija līdzīgs Krimas rūtu zīmuļa veida un mikrolitu inventāram (179).
63. attēls. Tripoļes senkultūras apgabala Malašetas (Moldāva) kapulaukā 2500. g. p. m. ē. apbedīta rūtu vīrieša galvaskausa skulpturāla rekonstrukcija (45) kā piemērs baltu atšķirīgajam, tumšmatainajām, shuliešu izcelsmes antropoloģiskajam tipam.
Pārējie būs klusām aizlavījušies tālāk no piekrastes stepēm tumšajos, kalnainajos mežos viņpus Tīras upes (Dņestras). Tur līdz tam nemedīja neviens, vismaz arheoloģisko pieminekļu nebija. Tīrupes piekrastē sembru apmetnes bija celtas epipaleolitā, tajās atrada protosvidru bultu un šķēpu uzgaļus, lielus un platus dūrescirvjus un sīkus mikrolitiskos nazīšus un kasīkļus. Mezolitā šajā apvidū saradās jaunas apmetnes, kurās atrada rūtu tipiskos zīmuļa veida rīkus un mikrolitus blakus sembru svidriskajām senlietām. Vardarbīgā nāvē mirušu cilvēku apbedījumu nebija. Toties atrasti Malašetas tipa sieviešu (64.at) un letu tipa vīriešu (63. at) galvaskausi.
Odesas apgabalā 1972. - 1974. g. bija zināmas 30 mezolita vidus laiku apmetnes, kurās bija krama zīmuļa veida rīki. Tās stiepās gar Tīrupes abām piekrastēm uz augšu, veidodamas apmetņu grupas ik pa 20 - 25 kilometriem bijušās Molodovas paleolīta senkultūras teritorijā.
Jūras piekrastē tika atklātas trīs mezolita jūras mednieku apmetnes, kurās atkal atrada zīmuļa veida bultu un šķēpu uzgaļus, zīmuļa veida kaltus, raga kasīkļus, kaula žebērkļus, jūras dzīvnieku kaulus. Moldovā bija zināmas trīs mezolita apmetnes, kurās bija zīmuļa veida rīki (179). Mezolita vidū (ap 8200. g. p. m. ē.) divas apmetnes ar tiem pašiem zīmuļa veida rīkiem atradās Tiras upes lejteces piekrastē, norādot rūtu virzību uz Melno kalnu novadiem (188).
Mezolitā no pirmajām otrās kārtas ienācēju apmetnēm Tiras piekrastē bija atdalījušās 6 patstāvīgas apmetnes dažus kilometrus attālāk pret rieteni. Pie tām atklāja vairāk par 100 apbedījumu, kuros guldīti tipiski mezocefālie cilvēki, kādi dzīvoja Tripoļes un Kukutenes senkultūru apgabalos (63. un 64.att.).
Tātad Melno kalnu (Karpatu) novada atklāšanu veica rūti (roši), nākdami no Tīrupes piekrastes, galvenā kārtā no Odesas puses.
Neolita kultūrslānī Odesas rajona Beļajevas ciema apmetņu teritorijā tika atrasti 6 neolita uzkalniņu ugunskapi. No tiem ap 2 - 3 m augstais uzkalniņu kaps izrādījās pirmais svētkalns, kurš radies ap 6. g. tk p. m. ē. Uzkalniņa apakšā atklāja 2 m dziļu, ovālu, pret rītausmu orientēta kapa bedri. Bedres stūros ielikti rupji darināti spieķu riteņi ar rumbām: riteņa diametrs 60 cm, apaļo koka spieķu diametrs 10 cm. Bedre bija pārsegta ar 25 cm resniem baļķiem. Bedres sānus un dibenu klāja niedru pinumi, kas noziesti ar māliem (rūtis). Šīs rūtis bija iestiprinātas starp 10 stabiem.
Mironis apkaisīts ar sarkano minerālo krāsu, sevišķi galva. Mirušais bija guldīts uz labajiem sāniem ar pievilktiem ceļgaliem, galvu dienvidaustreņa virzienā, tātad uz to pusi, no kuras rūti ienāca šajā novadā. Rokas bija nostieptas gar sāniem. Ap svētkalnu ir bijuši akmeņi, kuri jau nolasīti un izmantoti celtniecībā, tikai vietējie iedzīvotāji zinājuši teikt, ka akmeņi sakārtoti kā saules pulkstenī. Galvaskausi bijuši mezocefāli un atgādinājuši moldovu galvaskausus (111).
Vēlajā neolitā apmetnes mītņu paliekas tika atklātas Beregovojes upes piekrastē - taisnstūra puspagrabs, stāvbaļķu sienas ar rūtu iekšējo apdari, divpusēji slīps niedru seguma jumts, māla klons, pavārds bedrē; klons 5 x 2,5 m liels, puspagrabs 1,2 m dziļš, pavārda bedre 40 cm dziļa. Pagraba dienvidaustreņa pusē atklāja 1,4 m dziļu, apaļu bedri 1,1 m diametrā. Bedre bija piebirusi ar stipri apdegušām māla rūtu lauskām, māla trauku lauskām, pelniem, pārakmeņotiem koku zariem, krama un laukakmeņu lauskām, bet starp šiem krikumiem atrada akmens dzirnas - divas ripas ar caurumu vidū, pie kam vienai no tām bija otrs caurums griežamā koka iestiprināšanai. Bedri uzskata par podnieku krāsni, bet mītni - par podnieku darbnīcu. Taču dzirnas liecina, ka podnieka ģimene bija pievērsusies labības vai riekstu malšanai.
Bija noticis otrs asiņains kautiņš, par kuru liecināja podnieka mītnes vietā atrastās 2000 māla trauku lauskas, it kā kāds tīšām būtu tos sadauzījis aizejot, 20 krama nažus, 5 krama dūrescirvjus, obsidiāna plāksnītes un no māla darinātus kreļļu gredzentiņus, nelielas cilvēku figūriņas. Tuvumā citu apmetņu vai mītņu palieku neatrada. Tātad apmetne tikusi nodedzināta un atstāta likteņa ziņā. Blakus tai atrada dažus apbedījumus ar vardarbīgas nāves pazīmēm. Apbedītie bija sembri (112).
Tātad 6. g. tk p. m. ē. bija sācies otrais rūtu izceļojums no Krimas, kad viņu senajā novadā iebruka leti un sindi. Kautiņus var izskaidrot ar rūtu ārējo atšķirību no pārējiem, raksturu nesakritību, jo rūti bija karstasinīgāki.
Zemkopības un piemājas lopkopības kopienas rūti sāka veidot neolitā, aptuveni 6. g. tk p. m. ē., tūliņ pēc pelasgiem un umbriem, vienlaikus ar Anatolijas ariešiem un hetiem. Attīstītā zemkopība nāca reizē ar kultūras kviešu sējumiem, kaut gan vietējo, pašaudzēto miežu, auzu un rudzu graudi atrasti jau mezolita beigu kultūrslāņos lejiešu dienvidus galā, Lielburtijā. Taču kvieši Eiropā neauga brīvā dabā, kas norāda, ka tie bija ievesti no Pelasgijas. Tas jau bija etnosu izlīgums, maiņas tirdzniecības sākums.
Izpētot Melno kalnu jeb Karpatu apmetņu atkritumu bedres, tika konstatēts, ka 6. g. tk beigās p. m. ē. no visa kaulu daudzuma bija 71,3 % govju un vēršu kaulu, ap 11,2 % cūku kaulu, 10,5 % aitu un kazu kaulu, 1,1 % zirgu kaulu, 3,2 % zivju asaku un zvīņu, tikai 2,7 % meža zvēru kaulu. Tātad bija sākusies intensīvā lopkopība, kurā, atšķirībā no ariešiem, dominēja piena govis, cūkas. Kādā ēkā ir atradusies noliktava, kura būvēta 6. g. tk p. m. ē. Tā bija zemē izrakta bedre.
64. attēls. Moldovas Malašetas kapulaukā izraktas 30 - 35 g. vecas rošu sievietes galvaskausa skulpturālas rekonstrukcijas fotogrāfijas atkārtota kopija (45).
Bedres sienas apzieda ar biezu šamota, smilšu un mālu masu, kuru apdedzināja, kurinot bedrē ugunskurus. Šajās bedrēs bija salikti lieli māla podi ar pārtikas produktiem. Dažos podos atrada pārakmeņotus kultūras kviešu graudus, citos - vietējo šķirņu miežu, zirņu, griķu un lēcu graudus, linsēklas, kaņepju un prosas sēklas. Tātad attīstītās lopkopības sākums sakrita ar zemkopības sākumu.
Kāda poda lauskas liecināja, ka tajā glabātas medus šūnās. Vēl šajās bedrēs atrada pārakmeņojušos lazdu riekstus. Tas norāda, ka vēl aizvien vāktas dabas veltes.
Tas bija Tripoļes (trīslauku sistēmas zemes kopšanas) senkultūras sākums, kad pirms uzaršanas ar čača vēršu vilkmes arkliem, kuriem bija krama lemeši, atmatas sāka mēslot, lopus ganīt kalnu alpīnajās pļavās, kur tos turēja visu sezonu. Tur pat pārstrādāja pienu sierā, tur pat cēla svētkalnus kalendārā laika noteikšanai.
Bronzas laikmeta sākuma apmetnes kultūrslānī tajā paša novadā pie Jefimovkas ciemā atrada uzkalniņu uguns kapus no auklas keramikas laikiem. Kapos atrada vairākas urnas ar pelniem un tām pārvāztas bļodas ar aukliņas svītrām, krāsotiem līkloču rakstiem un meandriem. Atkārtojās Sembrijā izplatītie zvanveida apbedījumu
Vienā kapā kāds 10 - 12 g. vecs zēns bija guldīts uz muguras, ar saliektiem celīšiem. Blakus zēnam bija nolikts melns pods ar baltā marmorā izkaltu cilvēka figūru, bet pie kājām nolikta dzeltena māla krūka, lai tālajā aizsaules ceļā neslāptu. Krūkas kakls bija veidots no sarkani krāsota māla, apaļais ķermenis - no melna māla. Starp abām trauka daļām ar asu priekšmetu bija iekasīti S - veida meandra līkumi. Ornamenti rāda, ka tur bija sajaukušies rūti ar sembriem un pelasgiem (111).