Turpinājums6. Ciltis, apbedījumi, svētvietas
Vai sembri dalījās ciltīs, vai tiem bija baltiem tik parastās svētvietas, var noskaidrot, ja izpēta apbedīšanas tradīcijas.
Lielā vairumā tika atrasti uzkalniņu ugunskapi, kuros nelaiķa pelnus sabēra māla podos vai speciāli šim mērķim darinātās urnās. Kā tika teikts, Vislas upes piekrastēs izplatījās zvankausu apbedījumi. Vislas upes piekrastē bija izplatīti arī katakombu uzkalniņu skeletkapi un ugunskapi, kuros pelni bija sabērti bedrītēs un keramikas urnās.
Bronzas laikmetā atjaunojās senie apbedījumi skeletu kapos.
Dzelzs laikmeta sākumā atsākās uzkalniņu uguns kapu tradīcija.
Romas laikos karavīrus apbedīja seklās bedrēs, guldot uz labā sāna augšminētajā veidā. Nelaiķi apkrāva ar akmeņiem, apbēra ar zemju kārtiņu, bet apkārt kapam izveidoja akmeņu lokus.
Vidus Sembrijas kapos neatrada nekādas senlietas, izņemot apģērbam līdzi nēsājamās rotas. Krāšņas piedevas bija sastopamas Čehijas, Slovākijas un Ungārijas kapulaukos. Pelnu urnas bija dažādas - katram novadam savas. Sevišķi izcēlās antropomorfās urnas (449).
Ziemeļa un austreņa pierobežu novados mirušos sadedzināja kapa bedrē sakurtā ugunskurā, pelnus sabēra stāvā podā, pāri pārsedza vienu bļodas (zvankausu kapi).
Ļaskā un Sedļicē līķi dedzināja svētkalnos, pelnus sabēra bikoniskās un plakandibena olveida urnās, kurām bija vāki, punktveida iesitumu līnijas un līkloči.
Slovākijas Peštanas rajonā atrada nelielus pakalnus ar akmens mūra dolmenu. Dolmenā bija saliktas keramikas urnas ar plakaniem vākiem divos trijos stāvos. Šie kapu kalni pulcējās ap 11 - 12 m augstu apaļo svētkalnu, kurā atrada daudzstūrainu akmens mūra katakombu. Tai pāri bija divpusēji slīps ozolkoka jumols. Katakombā bija 3 apbedījumi - vīrieša, sievietes un bērna. Uzbērums bijis daudzkārtains. Kalna gala atradās akmeņu bruģis, ap kuru salikts akmeņu loks, loka vidū - koka stabs jeb skulptūra. Ap skulptūru - akmeņu salikums kā saules pulkstenim.
Peštā (Ungārija) bija līdzīgs kapulauks, kura apaļajā, 6 m augstajā, 25 m diametra svētkalnā atklāja 4 x 5 m lielu akmeņu bluķu dolmenu, bet kalns bija uzbērts ar akmens klonu starpslāņiem. Tātad pakāpeniski paaugstināts.
Sedļinas kapulauka apaļā svētkalna diametrs bija 70 m, augstums 11 m. Iekšējā kamera apaļa. Svētkalna apakšzemes pagrabā, kas bija celts no akmens bluķiem bez saistvielas, bet tik cieši pieslīpētiem, ka nevarēja iebāzt pat naža asmeni, bija sieviešu, bērnu un vecu cilvēku skeleti, kuri miruši svētku apģērbos ar krāšņām rotām, kas liecina par to, ka tur poļu jeb vīkingu uzbrukuma laikā slēpušies cilvēki, kur arī bija miruši - acīm redzot ieeja bija sagrauta (526).
Šie piemēri rāda, ka atšķirības bija nelielas. Un tomēr A. Mongaita pētījumā par bronzas un dzelzs laikmeta senkultūrām var izdalīt dažus novadus, kuros vienā un tai pašā laikā bija dažādi apbedījumi: Čehijas Morāvijas, Rieteņa Čehijas, Ungārijas novadus, Slovākijas austreņa novadu, Slovākijas rieteņa novadu, Polijas dienvidrieteņa novadu, Polijas vidieni, Mazūrus, Krakovu, kopskaitā 8 novadus. Starp šiem novadiem bija lieli drumi un attālumi, tā kā tie jāuzskata par cilšu novadiem (526).
Arheologs J.Kuharenko izdalīja vēl trīs ar mežiem atstarpinātus, viendabīgus senkultūru novadus Lielpolijā un Lauzices novadu Vācas galā (191). Tātad Sembrijāī bija 11 ciltis, kuras dzīvoja šķirti. Pēc J.Kuharenko aplēsēm katrā novadā dzelzs laikmetā dzīvoja atšķirīga cilvēku skaits (800 - 6000), atkarībā no dabas dāsnuma attiecīgajā vietā.