4. Zemkopju viensētas
un kopienas
Sembru ģimenes dzīvoja lielāko tiesu viensētās, kuras cēla upju un ezeru piekrastēs. Kopš mezolita vidus ģimenes viensētas pārauga dzimtu kopienu ciematos, kuros bija 9 - 11 sētas. Ciemati bija izkaisīti mežos pie ezeriem pa vienam, pa diviem, upju piekrastēs. Ciemati atradās lielos attālumos cits no cita pie upēm un ezeriem..
Kad sākās attīstītās lauksaimniecības periods, senie ciemati pārauga par dzimtu apvienību kopienu centriem, dažviet pārtapa pilsētās (Prāga, Budapešta, Krakova, pavisam deviņas pilsētas, kālab Sembriju sauca par Deviņu pilsētu zemi (123).
Neolitā cēla pagraba un puspagraba taisnstūrainas stāvbaļķu mītnes ar vienpusēji un divpusēji slīpiem jumtiem, pavārdiem bedrēs. Atrasti māla trauki, vīna ragi (taura vai sumbra), kaula ķemmes, bultu un šķēpu Svidru tipa krama uzgaļi. Blakus katram ciematam vai ciematu grupai bija kapulauki.
Dienvidsembrijā ciemati bija izvietoti upju piekrastēs ik pa 5 - 10 km. Morāvijā un Silēzijā tie veidoja ciematu grupas abpus upei. Starp ciematu un ciematu grupu teritorijām aizvien vēl bija plaši drumi, kuros varēja pārvarēt pa upēm laivās.
Zemkopība un piemājas lopkopība bija ģimeņu viensētu, dzimtu kopienu un apvienoto kopienu iztikas pamats. Pēc Polijas arheologu ziņām sembri paši ir izaudzējuši savu govju šķirni no sumbru mātēm, kamēr citos baltu novados bija tauru izcelsmes govis. Sumbru govis bija izturīgākas, mazāk prasīgas, atšķīrās ar pinkainiem kakliem, stāviem ragiem, treknāku pienu, mazākiem izslaukumiem.
Sembriem esot bijusi ar sudāviem kopīgi izkopta zirgu šķirne, līdzīga arābu rikšotājiem. Tie esot bijuši jājamie zirgi un piena ķēves. Zirgus neesot izmantojuši par vilcējspēku līdz pat mūsu ēra sākumam: arklus, vezumus, piekrautas ragavas vilka vērši. Vienīgi kaujas ratos (ripulāros), kamanās un izbraukuma ratos esot jūguši zirgus. Sembriem esot bijusi sava jātnieku kavalērija, kas, bruņota ar ķeltiem. bijusi nopietns pretinieks pat izslavētajiem romiešu bruņinieku leģioniem.
Par ražojošās lauksaimniecības sākumu Pševoras grupā uzskata neolitu, pašu saimniecības nozari - par pārņemtu no Dienvideiropas (Pelasgijas, Umbrijas). Ja lauksaimniecību Sembrijā uzskata par patstāvīgi izaugušu saimniecības nozari, tad tās sākumam būtu jāsakrīt ar pelasgu ražojošās lauksaimniecības sākumu - 7. g. tk p. m. ē.
Pševoras senkultūras apmetņu 8. g. tk p. m. ē. izveidojušajos kultūrslāņos atrada zirgu un liellopus kaulus (73 %), starp kuriem bija gan rupji meža zvēru, gan sīkāki, mazāk attīstīti kauli, kādi mēdz būt tikai mājlopiem (54).
Kopš perioda C vidus lietoja viena vērša un divu vēršu vilkmes krama nažu ralus, lāpstiņas formas krama kapļus. Audzēja rudzus, kviešus, miežus, auzas, griķus, zirņus, pupas, linus un kaņepes. Pševoras senkultūras novadā Unetices perioda beigās brauca vienas ass un divu asu vienjūga un pārjūga ratos, kuriem bija rumbas, spieķu riteņi ar bronzas stīpām, iejūgā bija ādas apauši, striķu groži, sakas, jūgā sāka izmantot smagnējākos zirgus, no kuriem radās ardeņu šķirnes zirgi, kurus izmantoja par vilcējspēku.
Pastāvēja trīs lauku maiņas zemkopība: pirmo gadu labības druva; otru gadu pākšaugu, linu vai kaņepju druva, sakņu dārzs; trešo gadu atmata, kuru ceturtajā gadā mēsloja kūtsmēsliem, uzara, apsēja atkal ar labību, bet atmatas pļāva vai noganīja. Ja druvas auglība izsīka, to atstāja atmatā, uzplēsa pļavu vai nolīda jaunu tīrumu drumā; kur tas bija iespējams, tur iekopa pļavas un meža lankas, apguva jaunas lankas, palienu pļavas, jo brīvu zemju bija diezgan - drumi plaši, neapgūtu platību upmalās un ezeru piekrastēs cik uziet, spēj tik apgūt, attīrīt krūmus, nolīdzināt ciņus.
Labību un pākšaugus pļāva sirpjiem, sēra, žāvēja un kūla rijās, graudus mala rokas akmens dzirnās maltuvēs, kuras atradās rijā, bet graudus un miltus glabāja klētīs, kuras bija paceltas no zemes uz pāļiem, lai labi vēdinātos. Klētī gulēja vasaras karstumā, glabāja pūra lādes ar apģērbiem un rotām.
Sienu pļāva sirpjiem, vēlāk - izkaptīm, žāvēja, krāva lielās stirpās tur pat pļavā vai lankā, no kurienes ziemā pieveda kūtīm apkaltās ragavās un sakrāva kūtsaugšās un rijās vai gubās pļavā.
Pavasarī, vasarā un rudenī mājlopus ganīja kalnu pļavās, palienu un meža ganībās (atkarībā no ģimenes, dzimtas, saimes rocības), slauca ganībās vai dzina mājās slaukšanai. Rudeņos lopus laida ganīties nokopto pļavu un lanku (iekoptu meža pļavu) attālā un nopļautajās druvās, ja tās netika tūdaļ pēc ražas novākšanas uzartas. Ziemās lopus turēja kūtīs, lopiem izbaroja pelavas, sienu, pākšaugu salmus, labības salmus, graudus, bietes.
Slauca govis, ķēves, kazas: Lielpolijā - ķēves, kalnienēs - kazas, Morāvijā - govis un ķēves. Pienu dzēra svaigu, atdzesētu, karsētu, raudzētu, no piena taisīja biezpienu un sieru, nokrejoja krējumu, no kura ar koka karotēm, ķērnēs sakūla sviestu, bet piena pārpalikumu izbaroja teliņiem, kumeliņiem, sivēniem. Tiek uzskatīts, ka sembri bija pirmie, kas pieradināja taurus un sumbrus, meža zirgus.