Turpinājums8. Zemkopības un piemājas
lopkopības kopienas
K.Tacits rakstīja, ka senprūši esot bijuši pārāki zemes kopšanā par pārējām viņam zināmajām tautām (43).
Ordeņa mestrs Zigfrīds Feihtvangars (1303. - 1311. g.) lika senprūšus izmantot tikai lauksaimniecībā, jo to neviens labāk par tiem neprotot darīt, un tādēļ senprūšu nodarbināšana amatniecībā vai citos darbos esot grēks un izšķērdība (272). Tādās pašās domās bija ļahi - poļu pani un vēlākie muižnieki, kuri patiesībā lauksaimniecībā paši nekā nejēdza. Tādi nejēgas bija arī teitoņu izcelsmes svešie kungi, krievu kņazi un citi bijušo vergu dzimtu uzkundzējušies vadoņi.
Senprūšiem un svejiem pastāvēja zemkopības un piemājas lopkopības dzimtu kopienas, kuru īpašumi nebija vienkopus saimniecība kā ariešu plašās cilšu kopienas, bet gan sadalīti atsevišķās vietās, kas bija noderīgas tīrumiem un ganībām.
Senrakstos var sastapt senprūšu vārdu laucks, latviešu valodā - lauks, kas cēlies no ide *leuk- ‘spīdēt, gaišs, redzēt’. Ciemoties kaimiņu kopienā nozīmēja pāriet savu laucki un ierasties kaimiņu kopienas lauckī. Senprūšiem laucks jeb lauks bija grāvjiem norobežota dzimtas kopienas galvenā teritorija, kurā iegāja tīrumi, ganības, zāļu pļavas sienam un meži malkai, celtniecības materiāliem, koka traukiem, medībām, kā arī ezeri, avoti un nelielas upes dzeramūdenim, svētvietām, sudas106 un subas107, zvejas vietas upē vai ezerā.
Bija arī ne galvenā teritorija - laucka paplašinājums, uz brīvo, neaizņemto zemju rēķina paplašināta lauka daļa, kas ne vienmēr atradās blakus kopienas pamata lauckam. Tas varēja būt mežs, jauniekopta lauce108 vai neaizņemts ezeriņš mežā un mežs ap to. Ja par kopienu atbildēja kopienas padome, tad par jauniegūto platību bija jāatbild pašiem: ja regulāri izmantoja, spēja apsaimniekot, aizstāvēt pret citiem tīkotājiem līdz tīrumu iekopšanai, pļavu pļaušanai vai lopu ganīšana, pie tam 1 - 2 gadu laikā, tad jauniegūtais zemes gabals tika atzīts par dzimtas īpašumu, ko tā drīkstēja nodot dēlu vai meitu ģimenēm pastāvīgai lietošanai, bet šo zemes īpašumu vajadzēja apstiprināt cilts virsaitim un Krīvam (Raganai, Druīdam), lai nebūtu domstarpību un pārpratumu. Par tīkošanu pēc apstiprināta īpašuma draudēja smags sods, ieskaitot padzīšanu no kopienas, mantas un īpašumu konfiskāciju un zemes nodošanu kādam bezzemniekam.
Laiku pa laikam sanāca cilts virsaišu un priesteru sapulces, kuras noteica, apstiprināja vai atņēma dzimtai laucka mantošanas tiesības, kad tas pārgāja no tēva dēlam vai meitai, no mātes dēlam vai meitai sakarā ar iepriekšējā dzimtas vecākā prombūtni vai nāvi, kā arī nododot jauniegūtas teritorijas bērnu ģimenēm. Prūšiem nekad nepastāvēja mantisko tiesību ierobežojumi meitām vai dēliem.
Otra atšķirība bija tāda, ka laucks bija senprūšu dzimtas tiešām kolektīvais zemes īpašums, kuru pārvaldīja vai nu tēvs, māte, vai dzimtas vecākā (vīrieša vai sievietes) zaudēšanas gadījumā dzimtas sapulces vēlēts pārvaldnieks (pārvaldniece), kas pēc tam, kad bija ieguvis (ieguvusi) cieņu un pierādījis (pierādījusi) savas spējas un māku, ieguva savā dzimtā mantošanas pēctecības tiesības, ko apstiprināja virsaišu un krīvu (raganu) sapulce, bet pretējā gadījumā par pārvaldnieku ievēlēja citu dzimtas pārstāvi, kura tiesības vajadzēja apstiprināt no jauna gada laikā. Līdz apstiprināšanai viņš bija vienkārši darbu vadītājs.
Laucks bija arī administratīvās pārvaldes un militārās (aizsardzības) organizācijas pamatvienība, kurai kara gadījumā, pilskalnu, fortifikāciju, aizcirtumu, dambju un grāvju, karaspēka uzturēšanas nolūkā noteica klaušas un naturālās nodevas, militāro apmācību laukumu ar šķēršļiem.
Runādami par kopienas teritorijas noteikšanu vai apmērīšanu, teica "apmest laucku". Mērot laukumu, tīrumu, pļavu, lanku (gari izstieptu meža pļavu jeb lauci), ganības apmeta ar dastmēru, kuram atbilda vienu kvadrātdastu liels laukums, bet laucku stūros stādīja kokus robežstabu vietā. Tāpēc teica, ka tādas un tādas dzimtas īpašums esot iedastots pie tādas un tādas upes starp četriem ozoliem jeb kļavām, priedēm, eglēm un ošiem u .t. t.. Dastmērs109 jeb dasts bija no kārtiņām sasieta platleņķa trīsstūra rāmis, kura platā leņķa virsotnē kārtiņas sakrustoja tā, ka izveidojās divi, abi roki turāmi rokturi, bet platleņķim pretējās malas garums starp sānu kārtiņām atbilda noteiktam garumam: treju soļu vai 7 sprīžu dastam. Agrāk dastošana pastāvēja arī Latvijā.
Pļavas, ganības, sējumi, meži un zāļu pļavas bieži vien neatradās ģeogrāfiski kompaktā kopā. Šos atsevišķos gabalus sauca par druvām (tīrumiem, sējumiem, sakņu laukiem), lankām (meža, upmalas vai ezermalas pļavām siena pļaušanai), ganībām (atmata, lankas attāls, īpašas ganīšanas vietas pļavās, mežā), zvejas vietām. Druvas ierīkoja palienēs vai plēsumos. Vienā gadā bija atsevišķas druvas katrai labības sugai, griķiem, pupām, zirņiem, lēcām, lopbarības mistram, āboliņam, dārzeņiem, liniem un kaņepēm.
Druvas110 laukuma mērs bija arkls, bet pārējās lauka sadaļas dastoja (uzmērīja), izteicot arklos111. Vienai ģimenei, atkarībā no cilvēku skaita, piederēja druva 1 - 1,5 lielo un 1,5 - 3 mazo arklu platībā. Aptuveni tik pat daudz vienai saimniecībai kopsapulce piešķīra meža, zvejas vietu, ganību, piekrastes pļavu un lanku jeb meža pļavu platības (sienam). Dzimtas kopienai piederēja - lielo arklu liels tīrums, aptuveni 35 - 60 ha liels lauks.
Druvās ievēroja trīslauku augu seku: vienu gadu audzēja graudaugus (rudzus, miežus, auzas, kviešus, prosu), otru gadu sēja griķus, zirņus, lēcas, pupas, pasējot āboliņu, jeb stādīja sakņaugus (burkānus, kāļus, bietes, kāpostus), bet trešajā gadā sējumu druvas atstāja atmatā un āboliņa pļaujai, izmantoja ganībām, sakņu druvā sēja linus un kaņepes. Pēc tam atmatas un āboliņa, linu un kaņepju druvas mēsloja ar kūtsmēsliem, lai sāktu no gala.
Prūšu zemkopji pazina divlemešu čača arklus (spīļarklus) ar priekšējo nazi, zaru ecēšas, baļķu šļūces jeb ruļļus (smagu koka bluķi, kam galos iedzītas tapas ass vietā), sirpjus, izkaptis, spriguļus, kulstīklas, koka zaru grābekļus, trizuļus (trīszaru koka dakšas), trīszaru rindas sūdu dakšas un divzaru siena vai labības dakšas, akmens, koka un metāla kapļus kopš 2700. g. p. m. ē - šie darbarīki tika atrasti izrakumos.
Arklā, ecēšās, šļūcē, rullī, divasu spieķriteņu ratos un ragavās sākumā jūdza vēršus, bet dzelzs laikmetā sāka izmantot zirgus. Līdz tam zirgus uzskatīja par svētiem dzīvniekiem, izmantoja rituālos un zīlēšanai, jāšanai, bet ķēves slauca, no ķēves piena ieguva kumisu, sieru, krējumu, sviestu, raudzēts ķēves piens kalpoja miestiņa vai medalus vietā. Slauca, protams, arī govis un kazas (272).
Labību kaltēja rijās, izkūla ar spriguļiem, izvētīja vējā un caurvējā, glabāja sēklai un pārtikai koka klētis, mala miltos rokas akmens dzirnās maizei un lopbarībai. Rudzu un kviešu salmus izmantoja jumu segšanai, rotas un greznuma lietām. Pārējos salmus, kā arī pelavas izbaroja lopiem. Pelavas pirms izbarošanas sautēja, sajauca ar miltiem.
Kaņepju sēklas saberza un iejauca sviestā, lietoja pārtikai. Zirņus, lēcas un pupas izmantoja veseli vārītas, saberztas kamā (biezā putrā), miltos, ko pievienoja rudzu maizei. Vārīja griķu un prosas kamas un šķidrās gaļas un piena putras. Sēnes ēda svaigas, vārītas, putrā, kā piedevu uz iesma ceptai gaļai, vārītām saknēm.
Linus un kaņepes žāvēja, mīstīja, kulstīja, miecēja, balināja, ķemmēja, lai atdalītu pakulas un spaļus. No šķiedrām vija striķus un troses saimniecībai un kuģniecībai, arī durvju virām, kā arī auklas dažādai vajadzībai, tostarp pastalu sasiešanai un pātagām, grožiem un pavadām. Šķiedras savērpa diegos šūšanai, aušanai, tīklu pīšanai.
Audeklus balināja. Balinātu linu diegus un aitu vilnas dzijas, dzīparus krāsoja ar augiem un izmantoja rūtainu vai rakstainu audumu aušanai, izšuvumiem, rakstainiem dvieļiem, brunčiem, adītām jakām, mēteļiem, sagšām, seģenēm.
Piemājas lopkopība bija attīstīta katrā zemkopības kopienā. Tā bija katras kopienas palīgsaimniecība. Turēja tik mājlopu, cik varēja ziemā izbarot, cik vajadzēja dzimtas nodrošināšanai ar gaļu un piena produktiem, pajūgam, kūtsmēsliem, pienam, jāšanai un kulta vajadzībām. Senprūši (sveji) nekad nav turējuši daudz mājlopu, nekad nav piederējuši jebkādam lopkopju klaiņotāju (nomadu) pirmatnējam baram.
Dzimtas kopienas piemājas saimniecībā turēja ne vairāk par 10 govīm, vienu vai divus buļļus, vilcējvēršus (kastrātus), jājamzirgus, jūga zirgus, aitas, kazas, mājas cūkas, suņus, pīles un zosis. Vistas, tītarus un kaķus sāka turēt viduslaikos, kaut gan par Eiropas pelēki raibā kaķa pieradināšanu vēstures apcerējumos tika minēts 15. - 10. gs p. m. ē vai pat vēl agrāks laiks, salīdzinot ar kaķu pieradināšanu Ēģiptē.
Slauca ķēves, govis un kazas. Pienu dzēra svaigu, raudzētu. No piena taisīja sieru, sviestu, biezpienu. Gaļā kāva teļus, kumeļus, cūkas, aunus, āžus, liekās aitas un kazas, pīles, zosis, gaiļus, tītarus. Zoss cepetis bija Mārtiņu (rudens apkūlību) svētku galda pastāvīgais cienasts.
Senprūši bija ceturtā (pēc marsiem, burtiem, sudāviem) Eiropas cilts, kas audzēja šķirnes zirgus un govis, garvilnas aitas, ko paši izkopa. Senprūšu audzētie šķirnes lopi vēlāk kļuva par teitoņu un sakšu baronu lepnumu.
Medīšana mežā un jūrā, vākšana bija attīstīta kopš paleolita, vēlāk pastāvēja blakus piemājas lopkopībai. Jūrā medīja roņus, zvejoja siļķes, lašus, reņģes, lucīšus, bet saldūdens zivis, nēģus un vēžus zvejoja upēs un ezeros. Vāca ezerriekstus, ēdamas sēnes, saknes un ārstniecības augus, meža un purva ogas, meža ābolus un ginka112 plūmes veida sulīgos augļus, lazdu riekstus, ievu ogas, ūdensputnu (pīļu, zosu, gulbju) olas, ķēra ēšanai tā sauktos vīna gliemežus, ežus un bruņurupučus kā delikateses. Bija attīstīta meža dravniecība. Vāca kastaņus un ozolu zīles kā piedevas uzturam un cūku ēdināšanai, tecināja bērzu, liepu un kļavu sulu, ko raudzēja un saldināja ar medu un sauca par medus vīnu.
Tirgū viņus slavēja par kažokādām un ūdensputnu dūnām, raudzētu bērzu un kļavu sulu, miežu iesala miestiņu (medalu), dzintaru, maizes labību, zirgiem.
Medīja ar loka un arbaleta bultām, duramajiem un metamajiem šķēpiem, akmens lingām, akmeņiem, dunčiem un zobeniem attiecīgi caunas, vāveres, ūdrus, bebrus, zaķus, lāčus, vilkus, āmrijas, tiņus, lapsas, briežus, stirnas, veprus, ūdensputnus, irbes, rubeņus, teterus, slokas, bet saudzēja stārķus, dzērves, gulbjus, kraukļus, ērgļus, dziedātājputnus. Patiesībā nevienu dzīvu radību neiznīcināja prieka pēc, ja nebija kādas saimnieciskas vajadzības, ik reizes neaizmirstot pateikties un izlūgties piedošanu zvēru mātēm.
Ādas pārdeva, izlietoja apģērbam, cepurēm, sedliem, apsegiem, kažokiem, apģērbu rotājumiem, iejūgu un iemauktu izgatavošanai, dažādām saitēm, jostām, apaviem (zābakiem, puszābakiem, untēm).
Aitas cirpa ar bronzas un dzelzs dzirklēm. Vilnu apstrādāja, savērpa dzijās, dzijas krāsoja dabiskās krāsvielās, no krāsainajām dzijām auda apģērbus, seģenes, segas, adīja zeķes un cimdus. Aitādu izmantoja kažoku šūšanai, kā arī apstrādāja apaviem.