9. Sabiedrība, kultūra, zinātne
Senprūšu sabiedrībā pastāvēja egalitāra, matrilineāra kārtība, kurā visvairāk cienītā sabiedrības daļa bija zemkopji, lopkopji un amatnieki.
Amatniecība kļuva par brīvo amatu bronzas laikmetā. Amatnieki darīja savu darbu un paša ražotās preces (traukus, kalumus, rotas lietas) mainīja pret pārtikas produktiem, ādām, audumiem. Katrai amatnieka ģimenei bija arī savs neliels lauciņš dažu arklu vai pusotra arkla platībā. Kopš bronzas laikmeta nodalījās koka amatnieki, mucinieki, karošu grebēji, mēbeļu taisītāji, ratnieki, akmeņkaļi, metāla kausētāji un kalēji, podnieki. Aušana bija mājasmāšu un meitu pienākums katrā ģimenē, kamēr dēli apguva amatniecību, zemes un lopu kopšanu. Katrs amatnieks apkalpoja vairākus ciematus un viensētu pudurus, kuri atradās vēlēta kara vadoņa - virsaiša pārzinātajā novadā. Tāda kārtība izslēdza neveselīgu konkurenci, bet lika strādāt rūpīgi un radoši, jo katrā laikā varēja nopirkt kaimiņu meistara darinājumu.
Labieši - tie, kam piederēja mantošanas tiesības uz dzimtas zemi, kā arī brīvnieki, amatnieki, priesteri - tā bija valdošā sabiedrības daļa.
Ļaudis - dzimtas pārējie cilvēki, līgumdarbu pildītāji, amatnieku palīgi un mācekļi, sklāvji (pusvergi), kuri tika sagūstīti karā un vēlējās kalpot savam gūstītājam ar mērķi tikt pieņemtam par kopienas locekli. Vergus kā tādus viņi nepazina.
Jūras zvejnieki, jūrnieki, tirgotāji un karavīri stāvēja atsevišķi, kaut gan tie bija tikai saimnieciskās darbības veida noteikta sabiedrības daļa. Par tirgotāju un augļotāju kastu nekas nav zināms, jo amatnieki un zemkopji, lopkopji un zvejnieki paši pārzināja savas preces un tirgu. Arī par ubagiem nekas nav zināms, jo savus nespējīgos un vecos cilvēkus apgādāja kopienas.
Druīdu kasta - atsevišķa sabiedrības grupa, kas stāvēja visiem pāri un pārzināja cilšu iekšlietas un ārlietas, kalendāru, rituālus, buršanas, ārstniecības, kulta un citas veselības un garīgās kultūras uzturēšanas un pilnveidošanas lietas, daiļradi, tās saglabāšanu un izplatīšanu, daudzinot un teicot senču dvēseles no paaudzes paaudzē.
Priesteru kastā minēti: krīvi un krīves, Vaideloši un vaidelotes, brammaņi un raganas, druīdi un druīdes. Ar ko katrs atšķīrās, nav noskaidrojams, visvairāk varētu domāt, ka daži vārdi nosauca vienas un tās pašas personas katrā attālākā novadā citādi.
Šajā kastā iegāja ne mazums bitenieku un amatnieku. Tā bija visprivileģētākā un visu cienītākā sabiedrības daļa, inteliģence, arī skolotāji, mutvārdu vēstures zinātāji, dainotāji, teicēji, dziedoņi, deju meistari, koristi, ārsti, botāniķi (ēdamo un dziedniecības augu un līdzekļu pazinātāji), zoologi (svēto dzīvnieku aizstāvji, medību faunas pārzinātāji), akmeņu kalēji (pieminekļu cēlēji), tikumu zinātāji un uzturētāji, tiesneši un advokāti, pasaules uzskata veidotāji un uzturētāji, kalendārā laika noteicēji un uzraudzītāji (astronomi un astrologi), bērnu pieņēmējas, bēru tradīciju zinātāji un apbedīšanas rituālu vadītāji, pareģi, rakstu zinātāji, kā arī citi zintnieki.
Priesteri stāvēja pāri pat cilts administratīvajām robežām un ietekmēja visu reģionu. Tās bija izcilas personības, kuru pelnītā slava gāja no mutes mutē. Tāda personība bija sveju Ragana Veleda, Rāmoves Krīvs Kriveito - vēsturiskas personas, kuru vārdi bija minēti dokumentos.
Baltijas reģionālais garīgās kultūras centrs atradās Rāmotē (Rāmovē, Rāmavā), kaut kur Kuršu jomas apvidū. To pārzināja vecākais priesteris jeb priesteriene Krīve Kriveito, Šis vārds būs radies no amata zižļa - krivuļa nosaukuma: tas bija garš spieķis, speciāli apdarināts un dreijāts (novirpots), ar zvēra vai putna galvas akmens, māla vai kaula skulptūriņu galā, atgādināja garu spieķi ar āķi. Vecākās raganas, piemēram, Veleda, nēsāja līkumotu, garu spieķi ar čūskas galvu.