7. Saimniecība, kultūra,
paražas un tikumi
Poļu arheologi Gdaņskas līča piekrastē izdalīja Oksivas arheoloģisko pieminekļu grupu (grupa Oksywka).
Oksivas senkultūra bija izplatīta visgarām Baltijas jūras piekrastei, no Elbas upes līdz Lietuvas robežai.
Vecākos Oksivas senkultūras pieminekļus atklāja Gdaņskas apkārtnē, Kujavā, Piemarē, Lielpolijas līdzenumā, no kurienes tie izplatījās līdz Elbai, kā arī Skandināvijā, Britu salās, Francijas ziemeļu provincēs. Tāpēc Oksivas grupas senākās apmetnes tiek uzskatītas par senprūšu etnosa ģenēzes centru.
Oksivas grupā cēla mājas ar 3 - 4 istabām, māla klonu, niedrēm noklātiem divpusēji slīpiem jumtiem, jēlķieģeļu plītīm bez dūmvadiem kopš 20. gs p. m. ē. bija gan stāvbaļķu, gan guļbaļķu mājas.
Māju sienas apmeta ar māla masu. Iekšējās telpas dažviet balsināja ar kaļķiem. Tik agras guļbaļķu mājas tika celtas vienīgi Pelasgijā un rūtu galā.
Dzelzs laikmeta sākumā Oksivas grupas apmetnēs bija dzelzs kausēšanas krāsnis. Par izejvielu kalpoja purvu un strautu rūda. Gdaņskas Ķešķu apmetnē bija pat vairākas dzelzs kausēšanas krāsnis, kurās pārkausēja arī vara un bronzas sagataves, kuras ieguva no Silēzijas, Sembrijas, Pelazgijas, Umbrijas apmaiņai pret dzintaru, kažokādām un traukiem. Blakus atradās kalves. Kalves un metāla pārkausēšanas, izliešanas darbnīcas bija gandrīz katrā Oksivas senkultūras ciematā.
Oksivas grupā atrasti uzkalniņu ugunskapi, kuros vienā bedrē varēja būt gan viena pelnu urna, gan 10 - 15 pelnu urnas. Pēc kāda gadu simteņa nāca mode uzvāzt pelnu urnai (ovālam podam) bļodu. Vēlāk, pēc poda ievietošanas bedrē un nosegšanas ar mazāku bļodiņu, piederīgie pēc kārtas gāja klāt un uzbēra katrs pa zemes saujai, kā to dara vēl tagad. Kad tas bija galā, podam pārgāza vēl lielāku bļodu, atstājot zem tās radinieku uzbērto zemi. Tā nu pēc 2 - 3 tūkstošiem gadu ilgas nogulēšanas zemē podus ar pelniem izcēla dienas gaismā. Tos sāka saukt par zvankausu apbedījumiem.
Par senprūšu tikumiem rakstīja Nesbaras Ditmārs (Titmārs), Romas katoļu pirmais priesteris Nesbarā (Bulgārijā): "godīgums un savstarpējā sapratne viņiem ir tāda, ka tie nemaz nezin, kas ir zādzība, ka viņi neaizslēdz ne pūra lādes ne māju durvis. Viņi pat nezin, kas ir slēdzene un kas ir atslēga, bija ļoti pārsteigti, redzēdami, ka bīskapa lādes ir aizslēgtas ar atslēgām..." (375).
Kuģniecība sākās kopš tā laika, kad pirmie pelasgu un umbru tirgotāju kuģi sāka braukāt pa upēm uz augšu un apmeklēt Baltijas jūras piekrasti. No augstāk un zemāk minēto senkultūru aprakstiem izriet, ka prūši un sveji ir sākuši kuģot pa upēm un Baltijas jūru kopš 2700. g. p. m. ē, jo Bārdas Miķeļa dzīves laikā, aptuveni 2210. - 2150. g. p. m. ē, viņa darinājumi bija nokļuvuši Gotlandē, Dānijā, Reinas deltas apvidū un Sembrijas dienvidu galā (191), kas nebūtu iespējams, ja viņi nebūtu kuģojuši gar jūras piekrastēm un pa upēm.
Ostas ir bijušas Rūģenē, Elbas, Oderas un Vislas deltās, kuras (pēc oglekļa mērījumiem) pastāvējušas jau 25. - 15. gs p. m. ē. Ap tām pēc sveju cilts gotu ierašanās Baltijas jūras dienvidu piekrastē izauga nocietinātas pilsētas. Bijušo ostu akvatorijā atrastās Vidusjūras gliemežnīcas Spondylus, arābu dirhemi un citas monētas pārliecinoši parāda, ka šajās ostās iegriezušies pelasgu, umbru, normaņu, kuršu un arābu kuģi (191).
56. attēls. Stāvbaļķu celtne (ap 12 m gara) no Eiblongas apvidus Suhaču ciema (2500. - 2300. g. p. m. ē). Rekonstrukcija (449).
Visvecākā senprūšu nocietinātā ostas pilsēta atradās Nidas upes deltā, Kaļecka vojevodistē, mākslīgi veidotā salā starp Nidu un tās pieteku. Pilsēta atradās dabīgā pakalnā. To apjoza augsts valnis. Ap valni bija baļķu un mietu sēta. Aiz žogiem bija koka celtnes: dzīvojamās mājas, plašas noliktavas, akmeņkaļu, metāllējēju un kalēju, juvelieru un podnieku darbnīcas. Diegu atsvariņi ar iznēsātiem caurumiem un sprēslīcas liecina par vilnas, nātru un linu šķiedru vērpšanas un aušanas meistarību.
Opole (nejaukt ar Apoles pilskalnu pie Daugavas !) bija otra vecākā, lielākā un nocietinātā senprūšu ostas pilsēta, darbnīcu, rūpalu un tirdzniecības centrs Oderas upes deltas salā.
Elīna ( poļu un krievu val. Volīna) bija pati lielākā ostas pilsēta Ziemeļeiropā 20. - 15. gs p. m. ē. Arī tā atradās Oderas deltā, Elīnas salā, kuru okupēja vīkingi, uzcēla tajā mūra nocietinājumus, nometināja slovēņus, kas sajaucās ar piemariem kā sauca jūrmalniekus.
Sākumā Elīna bija pāļu pilsētiņa. Tā vairākas reizes nodega, un atkal tika atjaunota. Taču apdzīvots bija tikai Elīnas salas dienvidu gals. Pārējā salas teritorija - neizbrienams purvs. Pāri šim purvam veda baļķu seguma ceļš līdz salas ziemeļrietumu līcim, kurā atradās osta. Ostā bija pāļu tilts. Pie tilta stāvbaļķiem piesēja kuģus iekraušanas un izkraušanas darbu laikā.
Elīnas ostā atrada smiltīs ieskalotu koka kuģu paliekas, arī vīkingu un Romas laika "gallu" kuģu paliekas. Bija arī tādu kuģu paliekās, kādus būvēja pelasgi Kikladu salās kopš 4500. g. p. m. ē vai agrāk. Tie bija ātrie airu kuģi, kuros bija 12 - 17 airu divās rindās katrā kuģa pusē. Salas dienvidu stūrī atradās mākslīgi uzbērts augsts svētkalns ar dolmenu mantu glabāšanai. Elīnas pilsētiņas ielas klāja tēstu baļķu tilti uz pāļiem. Salā atrada vairākas metāla kausēšanas krāsnis, kalves, podnieku, akmeņkaļu juvelieru stikla pūtēju darbnīcas.
Elīnas pilsētiņā ap 10. gs p. m. ē bija 30 dzīvojamie pāļu nami un ap 10 citu virszemes celtņu - noliktavas, tirdzniecības punkti, darbnīcas. Ap salu bija uzcelts dambis un mietu žogs. Gan zemes dambim, gan mietu žogam kokmateriālus vajadzēja nogādāt salā kuģos un laivās.
Ščecinas senpilsēta bija līdzīga Elīnai, bet tajā bija tikai virszemes guļbaļķu mājas, jo tā atradās sausā salā starp vecupēm.
Vēl bija Kolobžegas ostas nocietinātā pilsētiņa.
Līdzīgas ziņas ir par Gdaņskas senpilsētu (191).
Senprūšu pārceļojumi tika konstatēti pēc mūsu ēras 3. gs vai dažus gadsimtus p. m. ēras pastāvējušos pieminekļos: tā bija pakāpeniska Piemares pieminekļu difūzija Sembrijā, Sudāvijā, Kursā, Vācas galā. Šajā laikā dažas senprūšu grupas ir pārcēlušās dzīvot brīvās teritorijās Centrālajā Eiropā un Baltijas jūras salās.
Tas bija laiks, kad Sembrijā sāka iespiesties svešinieki: sibīri, rūti, sembri, pelasgi, umbri, rieteņa gala bēgļi, kas meklēja patvērumu Vācas galā. Tajā laikā iedzīvotāju blīvums Austreņa Prūsijā sasniedza tā laika saimnieciskajai dzīvei pieļaujamo robežu, kā tas notika arī Sembrijā un Skandināvijā gotu un vīkingu kustības sākumā. Ne jau velti raksta par “ķeltu” pārceļojumiem no tagadējās Polijas teritorijas pret rieteni, pat uz Īrijas un Lielbritānijas salām, Skandināviju auglīgas, lauksaimniecībā viegli izmantojamas zemes meklējumos, jo tolaik vēl neprata zemi mēslot ar kūtsmēsliem un trūdiem. Tikai senprūšu kustībā nav manāma vardarbība. Tas bija arī gotu laiks, tā kā gotus var uzskatīt par tiem pašiem senprūšiem. Tāpēc tajā laikā daudzas rieteņa prūšu ģimenes pārcēlās uz dzīvi gan Britu salās, gan Dānijā, gan arī Skandināvijā, tā kā sākotnējā senprūšu teritorija kļūst vēl mazāk nosakāma.
Tika veidotas militārās apvienības ar virsaišu pārvaldi visā Prūsijā, pakļaujot vienotai rīcībai pat kaimiņu ciltis, arī brīvos frankus, no verdzības Gallijā atbrīvotos vergus, Vācas dienvidu gala ciltis.
Senprūši piedalījās cīņā pret bijušo Romas impērijas karavadoņu vadītajām sklāvju ciltīm Tisas upes apvidū. Šis cīņu, uzvaru un sakāvju laiks ir radis atspoguļojumu teiksmās par Brutu (Brutēnu) un Vidivūdu jeb Vidvūdu (202).
Brēmenes Ādams par senprūšiem rakstīja tā:
"Viņu trešo valsti sauc par Sembia jeb Sembria; to apdzīvo sembii, sembrii jeb pruzzi, kas ir ļoti humāni cilvēki (homines homanissimi), jo tie steidzas palīgā tiem, kas iet bojā jūrā vai tiek jūras laupītāju apdraudēti, nerēķinādamies ar to, vai paši bojā ies, savos stiprajos ozola koka kuģos uzbruka laupītāju kuģiem un nogremdēja…
Viņi pavisam maz ciena zeltu un sidrabu, toties salasa jūrmalā dzelteno dzintaru un izmanto to maiņai kā naudu. Viņiem ir daudz kažokādu, kuru smarža ir iedvesusi mūsu pasaulei lepnības nāvīgo indi. Tie vērtē dzintaru, šīs zvērādas ne augstāk par mēsliem, un ar to, man šķiet, ir pasludināts spriedums mums, kas taisniem un netaisniem līdzekļiem dzenamies pēc caunādu apģērba un dzintara kā pēc augstākās svētlaimības pretēji Dieva gribai. Tāpēc viņi piedāvā šīs zvērādas un dzintaru pret vilnas audumu, ko mēs saucam par faldones, bet savas preces - dzintaru un zvērādas dēvē par tādiem sūdiem. Vēl viņiem ir labi jājamie zirgi, kurus labprāt pērkam par zeltu, sudrabu, bronzu un faldones…
Vēl daudz kā slavējama varētu teikt par šo tautu, tās tikumiem, ja tikai viņi ticētu Kristum, kura sprediķotājus tie neganti vajā. Pie viņiem mocekļa kroni ieguva čehu bīskaps Adalberts. Lai gan visās citās lietās viņi ar mums dalās, tomēr tie aizliedz spert kāju svētbirzīs un svētavotos, ko pēc viņu domām kristieši apgānītu...
Viņi ēd zirga gaļu un dzer ķēves pienu, zirga asinis, no visa tā noreibdami...
Viņiem ir zilas acis, maiga un sārtena seja, gari, taisni un dzelteni mati...
Bez tam, purvu dēļ būdami nepieejami, viņi necieš savā starpā nekādus kungus, kas varētu pavēlēt, izrīkot pret pašu brīvu gribu. Viņu valdnieki ir arī sievietes, kuras kristieši neieredz viņu pamatīgo zināšanu dēļ par ārstniecību, pareģošanu, kas nepavisam nav labi no mūsu puses un izskatās pēc skaudības, jo mums, kas sevi uzskatām par augstāk civilizētu tautu, tādu zināšanu nav, tikai aizspriedumi…'' (202).