Turpinājums6. Rāmove
Rāmove bija Baltijas novadu augstākā priestera Krīvu Krīva jeb Krīva Kriveito miteklis, kas atradās Frišingas un Beizleinas upju sateces Pērkona svētkalnā.
Kalna galā esot bijis vecs svētozols ar trim stumbriem uz viena celma. Ozola pavēnī atradās Pērkona skulptūra. Tai sānos stāvēja Atrimpa jeb Potrimpa, pazemes valstības dieva Poluha skulptūras. Poluhs izskatījās pēc zalkša ar cilvēka galvu. Pērkons tēlots kā vecis ar sirmu, garu bārdu, kurš sēdējis uz ozolkoka bluķa, paceltā labajā rokā turējis bultu, kreisajā puspaceltajā rokā -pulētu akmens laivas cirvi. Atrimps tēlots kā kails jauneklis (ettrusku Januss). Atrimps un Poluhs nostatīti stāvus blakus Pērkona skulptūrai. Skupūras veidotas no ozola.
Kad krustneši nopostīja svētnīcu, Krīve Kriveito pārcēla Pērkona templi uz Žemaitiju pie Dubisas ietekas Nemūnā. Kad arī tur viņu sāka vajāt kristieši, viņš templi pārcēla uz Kernovu, Viļņas tuvumā, kur tika uzcelts 150 aršīnu (106,65 m) garš, 100 aršīnu (71,12 m) plats un 10 aršīnu (7,112 m) augsts koka templis bez jumta.
Visapkārt templim gar sienām esot bijusi apjumta galerija, tās vidū 9 kvadrātaršīnas (~ 4,55 m2) x 3 aršīnas (~ 2,13 m) liels altāris, kura vidū sēdējis jau minētā Pērkonā tēls, bet pie viņa kājām ierīkotā padziļinājumā degusi mūžīgā uguns, kuru uzraudzījis Krīva Kriveito palīgs, kurš saukts par Zinīšu jeb Brammani.
Blakus templim vienkāršā namiņā esot dzīvojis pats priesteris ar saviem palīgiem - vaidelotēm, vaidelošiem. Algirda valdīšanas laikā Viļņā esot bijuši vēl citi pagānu tempļi, par kuriem ziņu nav.
Viļņas Pērkona templis tika celts 1265. gadā, Svintaroga ielejā, kādā ozolu birzī, kurā it bieži iespēris zibens. Tempļa mūžīgo uguni drīkstējuši aizdedzināt no dabiskas izcelsmes liesmas, ko izraisījis zibens. Kad leiši pieņēma kristietību, templi nojauca. Tā vietā uzcēla svētā Staņislava baznīcu, bet templi pārcēla atpakaļ uz Nevjāžas piekrasti, kur pēdējais baltu Krīve Kriveito nomira 1414. gadā.
Krīva Kriveito palīgi un palīdzes apstaigāja ievērojamākās Baltijas svētvietas, vadīja rituālus, organizēja aizsardzību, vāca ziedojumus, it bieži nonākot konflliktā ar virsaišiem un labiešiem, kas nevēlējās dalīties noteikšanā un mantā ar Krives kalpotājiem, kaut gan bez viņu palīdzības neiztika ne sadzīvē, ne saslimšanas gadījumos, ne dzemdībās, ne svinībās ─ svētniekam bija jābūt klāt(567).
Prūšu dievību vārdi bija populāri latviešu pirmās pašapziņas mošanās laikā. Tie bija ņemti no kāda latīņu traktāta, kurā tie bija pielīdzināti romiešu dieviem. Tādēļ šie vārdi neizraisa uzticību, jo pretstatīti mātes kultam, kas nebija svešs prūšiem.