8. Burtu kaimiņi
Arābu un persiešu senrakstos ir teikts, ka pēc tam, kad bija pārskrējuši pirmie huņņu bari, burtiem kaimiņos esot dzīvojuši alāni, tjurki, hazāri, bulgāri, srbi un maģāri. Kā jau tika teikts, burti nenaidojās ar šiem kaimiņiem.
Tjurki - tā nosaukta pusnomadu, jauktas izcelsmes lopkopju cilšu grupa, ko Hirkānijas erji dēvēja par tūriem un apvainoja sindu Suvalka kopienas cilšu iznīcināšanā un karu rīkošanā.
Tjurki nodibināja Āzijā 522. g. m. ē. pusfeodālu, despotisku monarhiju, ko krievi sauca par Tjurku kaganātu. Tjurki runāja dažādās nostrātiskajās** valodās, tika pakļauti hazāru kaganam vardarbīgi. Tās bija tautas, kas pēc Āzijas impēriju sabrukuma klīda apkārt pa plašo pasauli, paliekamu dzīvesvietu meklēdamas, taču palika neviena brīvprātīgi nepieņemtas, nepārtraukti sajaukdamās ar aborigēniem, bet aborigeni nebija nekas cits, kā balti, arieši, mongoloīdi, usuni104. Starp viņiem bija arī šumēru cilšu grupas, arābi, etiopi.
Tjurku kaganātu 740. g. m. ē. sagrāva, bet 218 pastāvēšanas gados ap tjurkiem bija konsolidējušās pārtjurkotās ciltis, kas nu bija spiestas meklēt jaunas mājvietas. Daļa pusnomadu cilšu klīda pa Sibīriju un nonāca Ūralu kalnu pakājēs, kur nodibināja nelielas cilšu apvienības, ordas jeb kaganātus Obas upes piekrastē, Kaspijas jūras ziemeļa piekrastes stepēs. Tam piemēri bija hazāri, ungāri, polovcieši, pečeņegi.
Hazāri jeb neīstie arieši bija pusnomadu, dažādas izcelsmes cilšu grupa, kura audzēja lielus barus mājlopu - nelielus zirģeļus, govis, aitas, kazas (cūkas nē !), kurus vasarās ganīja stepē, dodamies līdz ganāmpulkam kulbās kā čigāni - pieaugušie, bērni, vecie cilvēki, vietām celdami jurtas, bet rudeņos atgriezdamies pamata dzīves vietās kopā ar lopu bariem, kurus apkāva gaļā, gaļu sagatavoja ziemai pārtikai, dzēra govju un ķēvju pienu, no kura izgatavoja sieru, brinzu, sviestu, raudzēto, pusalkaholisko kumisu.
Kamēr vieni ganīja lopus, citi pamata dzīves vietās kopa zemi, sēja maizes labību, vāca sienu lopu uzturēšanai ziemā. Taču rudeņos pusi lopu apkāva, gaļu sagatavoja ziemai, ādas apstrādāja, izgatavoja no tām apģērbus, iejūgus, seglus, jumta pārsegumus, izmantoja paklājiem un segām ziemā. No aitu vilnas taisīja tūbas, vērpa diegus, auda apģērbus un daudzkrāsainus paklājus. No tūbām taisīja mēteļa veida burnusus (apmetņus bez piedurknēm), galvassegas, tūbas izmantoja oru un jurtu pārsegumiem, paklājiem guļasvietās. Gani bija militāru kaujinieku grupas, kurām vajadzēja ne tikai sargāt lopus, bet arī atkarot jaunas ganības, aizsargāt pret laupītājiem.
Hazāru kahanāts bija kahāna barbariski un vardarbīgi apvienotu tautu un cilšu konglomerāts, feodāla pusmežonīga monarhija ar pusmilitāru struktūru. Hazāru kagana galvaspilsēta bija Semendera Dagestānā. Tas bija noticis aptuveni 7. gs 2. pusē m. ē., kad hazāru kaujinieki iebruka Alānijā, apkāva un padzina alānus uz Donas stepēm un tālāk kalnos, kur vēl tagad dzīvo viņu pēcnācēji osetīni un dagestānieši.
Hazāri bija dzirdējuši par Alānijas neizsakāmajām bagātībām un gribēja tās iegūt. Hazāri bija laupītāji, kuri meklēja glābiņu aiz cietokšņu sienām, bet patiesībā bija pusnomadi, kas viņu dzīvi padarīja sarežģītu. Tāpēc bija vajadzīga militārā demokrātija, vardarbībā gūta stingra disciplīna, spēks, mežonīga cīņa, jo neviena vietsēžu tauta taču brīvprātīgi neatdeva tūkstošu paaudžu dzīves laikā gūto labumu un dzīves telpu.
Armēnijā, Alānijā un Sindīkā 735. g. m. ē. iebruka arābi un semīti, kas ieviesa jūdaismu, kurš kļuva par Dagestānas oficiālo reliģiju, bet hazāri uztiepa musulmanismu. Iejaucās Bizantija, jo Melnās jūras saullēktu puses piekrastu novados pastāvēja Bizantijas kolonija Sindika. Bizantijas ietekmē ieviesa kristietību, tostarp gan Aleksandra (Armēnijā), gan Kirila (piem. Grūzijā, Abhāzijā) Kristus mācības. Tajā laikā tad arī saradās visādas tautas Kaukāza kalnu novados, kur līdz tam dzīvoja armēņi, sindi un alāni. Tas pats notika arī visā Sindijā un burtu dienvidu novados. Pēc Bizantijas iejaukšanās par Hazāru kaganāta galvaspilsētu kļuva Itiļa. Kur tā atradās, nav noskaidrots, bet Krievijas zinātnieku vairums domā, ka Itiļa bija tagadējā Astrahaņa (no As + hāniste), jo kopš tā laika Volgas upi sāka dēvēt par Itiļas jeb Hazārijas upi, kaut gan Astrahaņa ir alānu valodas vārds (*astra ‘austra’ + hāns).
Hazāri pakļāva ne tikai Baškorstānas teritoriju un Kaspijas jūras ziemeļa piekrastes stepes, kuras milzīgie lopu bari pārvērta sāļā arīdajā zonā, bet arī burtu, alānu un sindu kopējās teritorijas Volgas piekrastēs, tostarp Kalmikiju. Arābu ģeogrāfs Maurāzi rakstīja, ka hazāriem „pieder burtu zemes, kuras kļuvušas par hazāru teritorijas daļu. Starp abām tautām ir jāpavada ceļā 15 dienas. Burtus piespieda pakļauties hazāru valdniekam un piestādīt 10000 jātnieku kara gadījuumā, maksāt nodevas, kuras sauc par jasaku” (381).
Daudzo pretinieku uzbrukumu novājināts, Hazāru kahanats beidza pastāvēt 10. gs. m. ē. Šajā sakarā arābs Ibn Haukls 973. g. rakstīja, ka „tagad no Bulgāra, Burtasa un Hazāra vairs nav ne miņas pie Itiļas, jo rhossi (vīkingi) un krievu kņazi tos iznīcināja visus, atņēma tiem visus šos apgabalus un pievāca sev. Tie, kuri paglābās, tagad ir izvietojušies tuvākās un tālākās vietās, vēlēdamies palikt dzimtenes tuvumā un cerēdami noslēgt miera līgumu ar iebrucējiem, kaut arī nāktos tiem pakļauties” (381).
Ungāri Austreņa Eiropā - tas skan visai nepierasti, bet tā tas bija Hazāru hahanāta pastāvēšanas beigās Volgas labās piekrastes novados (līdz Donai), jo kāda ungāru Anonīma hronikā ir teikts, ka viņu pirmdzimtene esot atradusies Deutomaģārā, “aiz kuras sākas Donas upe” (554). Šo teritoriju tagad uzskata par īslaicīgu ungāru apmešanās vietu pirms pārceļojuma uz Austrumeiropu. Ar Deutomaģāru ir saistīta sena ungāru teika par maģāru pirmo vadoni vai ciltstēvu Alašu, kas nācis no Mezopotāmijas un kurš pēc smagām cīņām ieguvis maģāriem savu zemi un totēmu Turulu - fantastisku putnu, kaut gan agrāk maģāri esot bijuši ievilkti gūzu ordā, no kuras tiem esot izdevies atdalīties, bet gūzus šis Anonīns uzskattīja par tjurkiem (554).
Citu tjurku cilšu vajāti, maģāri jeb protoungāri tiešām atrada patvērumu kaut kur starp drumiem Austrumeiropā, blakus sindiem, burtiem, lejiešiem un tamboviem. Tā bija neliela pusnomadu dzimtu kopiena tagadējā Ukrainas Harkovas apgabala Izjumu rajonā, Ziemeļa Doņecas upes labajā piekrastē. Tā kā viņi bija ganu un zemes kopēju cilts, tad drumā varēja nolīst līdumus, bet nevarēja ganīt lielos mājlopu barus. Tādēļ bija vajadzīgas stepes, kālab lopi tika dzīti visai tālās ganībās kaut kur Sindijā. Ganāmpulku apsargāja bruņotu vīri zirgos, kamēr cilts kodols - padzīvojuši vīri, sievas un bērni, apsardzes vīri palika apmetnē, kurā viņi nejutās droši no burtu un alānu medniekiem.
Ganību dēļ protomaģāri esot pametuši šo seno apmetni un pārcēluši savas pastāvīgās apmetnes kaut kur tagadējās Ukrainas Sumu apgabala robežās, ūdens šķirtnē, kur varējuši iet un dzīt lopus gar upēm divos virzienos.
Šo trešo pastāvīgo dzīvesvietu pēc pirmā vadoņa vārda sauca par Atelgūzi jeb Atlehūzi. Šim vārdam bija nepārprotama etimoloģiskā saistība ar gūzu jeb hūzu etnonīmu, kas savukārt nācis no kādas tjurku ordas kagana vārda, jo visas šīs ciltis sevi sauca tā pirmā vadoņa vārdā, kas tās apvienoja, vai arī sava ciltstēva vārdā, no kura ģimenes katra konkrētā cilts tad arī bija izveidojusies un sava senča jeb totēma vārdā nosaukta. Visbiežāk tās veidoja ciltstēvs vai ciltsmāte, bet par tiem bija zināmas vienīgi teikas. Tā jauno tautu senči kļuva par totēmiem jeb despotiskiem dieviem.
Pēc Bizantijas imperatora Konstantīna Sārtvaidža rakstiem maģāri vasaras sezonās ganīja lopus Melnās jūras ziemeļa piekrastes stepēs un meža stepēs bruņotu vīru aizsardzībā. Ap 9. gs vidu m. ē. Atelgūzē, izmantodami laiku, kad uz vietas palika vienīgi mātes, bērni un vecie cilvēki, polovciešu dzimtas “noslēdza līgumu ar bulgāru kaganu Simeonu, iebruka Atelgūzē, nogalināja maģāru ģimenes un padzina visus tos, kas bija atstāti palikušo cilvēku un mājlopu apsargāšanai, bet kad gani atgriezās, tad atrada Atelgūzi pilnīgi tukšu un nopostītu, ienaidnieku apsēstu, kuri bija gaidījuši viņu atgriešanos… Pārliecinājušies, ka viņiem te nenoturēties, maģāru gani mēģināja iekarot Atelgūzei tuvākas teritorijas pret dienvidiem” (574), bet krievu Kijevas hronikā teikts, ka “ungāri aizgājuši pa kalnienēm garām Kijevai, gar Dņepru…, devās pāri Karpatiem uz Donavu, kur atrada jaunu dzimteni bagātās zemēs” (574). Tas notika 898. g. m. ē., bet tik vienkārši tas nebūs norisinājies, pat gadu skaitļi nesakrīt, jo sengrieķu autori šo pārceļojumu ir saistījuši ar austrumgotiem, kuri arī it kā ienākuši no Tartarijas (Sibīrijas), kas tā arī varēja būt, ja par gotiem uzskata sibīrus. Romiešu rakstos ir sniegtas ziņas par maģāru parādīšanos Melnās jūras piekrastē, Pannonijā, kur romieši nodibinājuši ungāru rezervāciju, bet pēcāk ungāri ienākuši Dāķijā (Sembrijā) pēc tās atbrīvošanas no Romas jūga (233), tā kā krievu zinātnieku augšminētie gadu skaitļi pavisam nesaskan ar vēsturisko patiesību un 12C mērījumiem.
Ungārijas karaļa galma garīdznieka Šīmona de Kezaī hronikā bija teikts, ka ungāri nošķīrušies no huņņiem, bet viņu cilts tikusi šķirta, ka katra atšķirtā daļa palikusi dzīvot savā novadā: vispirms Magorijā (kaut kur Sibīrijā), kuras nosaukums esot nācis no ungāru vadoņu Magora un un viņa sievas Hunnoras vārdiem. Magorijā tie esot nonākuši gotu pakļautībā un bijuši spiesti bēgt. Viena daļa noslēpusies Meotīdas (Dņepras ieteces apvidus) purvos, otra daļa esot nonākusi Baškīrijā, bet no Baškīrijas ungārus esot padzinuši polovcieši, trešā daļa esot nonākusi Atelhūzē. No Atelhūzes viņus esot padzinuši bulgāri un ugri, kaut gan paši esot ugru cilts. Taču atelhūziešu paliekām esot izdevies apvienoties ar tiem, kas nonākuši gotu pakļautībā.
Kāda cita daļa maģāru, aizbēga no gotiem, ilgi slēpās no visiem kaimiņiem Meotijas purvu salās, bet tad citas ciltis, kas devās karot un laupīt Bizantijā, viņus atklāja un padzina. Tāpēc viņi kopā ar gotiem un alāniem esot nonākuši Pannonijā, bet tur nokļuvuši Grieķijas un Romas verdzībā. Pēc daudziem gadiem, atbrīvojušies no verdzības, maģāri esot nonākuši Deutijā, kā, acīm redzot, nosaukta Dāķija, kurā tad arī palikuši dzīvot uz visiem laikiem, bet pēc Romas sagraušanas esot izveidojuši savu valsti, kļūdami par lielu un spēcīgu tautu, no kuras bijušās gan vergu un pusvergu dzimtas, gan citu valstu valdnieki (554).
Par bulgāru izcelsmi nekādu pārliecinošu ziņu nav, izņemot jau minētos senrakstus, no kuriem izriet, ka viņi ir bijuši nostrātiskajās** valodās runājuši cilvēki, dzīvojuši Hazāru kaganātā, bijuši lopkopji, kopuši zemi, stādījuši augļu dārzus, vispār, nākuši no apgabaliem, kur vajadzīga irigācija, lai nobriestu druvas un dārzi, bijuši ļoti kaujnieciski, varonīgi aizstāvējuši sevi, sajaukušies ar Māras bolgiem, kālab tad arī tika saukti par bolgiem un arājiem (ide *bolg- 'varoņi, varonīgie, pašaizliedzīgie' + ariešu *erja 'art zemi'), jo viņi tiešām bija sev iekarojuši Māras bolgu auglīgākās zemes, dzīvoja pret ziemeli no burtiem Fatjanovas senkultūras apgabalā.
Pēc Bizantijas ķeizara Konstantīna Purpurā dzimušā rakstiem bulgāri esot saukti par tjurkiem, dalījušies melnajos tjurkos (baškīri, Bulgārijas bulgāri), kuri dzīvojuši Tamaņas pussalā, bijuši melniem matiem, tumsnēju ādas krāsu, platām, apaļām sejām, taisnām acīm, un baltajos tjurkos (Volgas, Krimas), kuriem sejas bijušas garas, āda balta, mati melni, bet acis slīpas kā usuniem un zilas, deutos jeb deitos (Krimas bulgāros), kuri bijuši gaišmataini, baltu ādas krāsu, zilām vai brūnām acīm, bet, salīdzinājumā ar alāniem un meotiem, sejas tiem esot bijušas platas un plakanas, augums - sīkāks. No deutu cilšu apvienības esot nākuši arī ungāri, kuri vēlāk savairojušies un atdalījušies, izveidodami divas nelielas ordas Magora un Hunoras vadībā (55).
Pečeņegi - tā krievu hronikās sauca kādu ļoti plašu pusnomadu cilšu apvienību, kas ienākusi Austrumeiropā no Sibīrijas, dzīvojusi blakus burtiem un alāniem, kālab viņi ir jāmin kā burtu kaimiņi, kaut gan par viņiem ir vēl vairāk neskaidrību, nekā par citiem ieceļojušajiem etnosiem.
Bizantiešu hronikās un senrakstos viņus dēvēja par pacinakiem, arābu - par badžnakiem, tjurku - par bečeņegiem, saistot šos vārdus ar kādu austrumnieciskas izcelsmes nomadu cilšu ordu vadoņa Beča vārdu, bet patiesībā ir zināms vienīgi tas, ka šī tauta jeb šīs tautas ir runājušas kādā nostrātisko valodu dialektā, dzīvojušas vismaz kopš mūsu ēras 9. gs (pēc krievu hronikām) Melnās jūras piekrastes stepēs, nikni cīnījušās kopā ar baltu un citām ciltīm pret Bizantijas un krievu kņazu tīkojumiem, ka viņi ienākuši Austrumeiropā no Sibīrijas, kur dzīvojuši un ganījuši lopus stepēs līdz ar citiem huņņu un hazāru nomadiem, kamēr apvienojušies Beča vadītajā ordā, kura stabili noturējusies pret citu klejojošo tautu uzbrukumiem un kā pēdējā ieklīdusi Austreņa Eiropā, sajaukdamās ar huņņiem, ariešiem, somugriem un baltiem. Viņu pirmdzimtene nav zināma.
Bizantijas imperators Konstantīns rakstīja: “Runājot par pacinakiem, ir jāzina, ka viņus sauc par kangariem, protams, ne jau visus, bet tos, kas dzīvo Jaudiitmijā, Kvarcipūrā, Havukscingilā, jo tie ir visvaronīgākie un augstsirdīgākie, ko arī izsaka šī iesauka Kangari” (574).
Pēc S.Pļetņevas pētījumiem pečeņegi esot iegājuši hazāru kaganātā, bet dzīvojuši Sibīrijas un Austrumeiropas stepju joslā līdz Tisas ietekai Donavā, kur atstājuši savdabīgas un augsti attīstītas materiālās senkultūras pieminekļus - krāšņus apbedījumus kurgānos, kuros arheologi atrada slēžu jostas (ar gredzentiņiem savienotas ornamentētas plāksnītes); smagi divu izliekumu šaujamos lokus ar kaula spalu - rokturi loka vidū; jostu, zābaku atloku un sieviešu diadēmu, masīvus zelta un sudraba pakariņus; māla krūzes, bļodas, kunhas ar daudzkrāsainiem, iegravētiem rakstiem; zirga iemauktu mutes laužņus un vērzeļu riņķus; mirušie guldīti akmens vai koka kentauros, blakus guldot zirga izbāzeni, nevis dzīvu zirgu, kuru labāk apēda paši; ja karavīrs neatgriezās no kara, krita nezināmā vietā, tad viņa vietā tika apbedīts zirga izbāzenis, pie kam bēru ceremonijās, ja miris vadonis, tā līķi vadāja apkārt pa ciematiem, - visiem vajadzēja izrādīt sēras, jo pretējā gadījumā vainīgos sodīja; beigās virs kurgāna koku galos uzsprauda zirgu izbāzeņus (574).
Salīdzinot ar sarmatu materiālo senkultūru, faktiskas starpības nebija, pat apbedīšanas ceremonijas sakrīt ar Herodota aprakstītajām skitu tradīcijām (123). Tāpēc atziņas par pečeņegu ierašanās laiku 9. gs m. ē. ir maz ticamas, pie kam S.Pļetņevas un citu padomju vēsturnieku pētījumos norādītas daudzas pazīmes par pečeņegu, polovciešu un citu Sibīrijas cilšu savstarpējo etniski kulturālu kopību un kopību ar sarmatiem, sjuniem, huņņiem un ugriem, tā sauktajiem tjurkiem un mongoļiem.
Pečeņegu apdzīvotajā teritorijā pēc senrakstu ziņām dzīvojušas vairākas ciltis jeb ordas, kā tās dēvētas krievu hronikās. Tā sauktā rosu kaganāta teritorijā pie Sindas pietekas Rossas dzīvoja melnie klobuki, bet pret dienvidiem no viņiem, starp Sindu un Bugu, dzīvoja haovaji un jaudiertīmi, bijušajā sindu Meotijā - vulacosponi un sirukalpi, starpposmā starp Volgu un Donu, sākot no vietas, kur abas upes satuvojas, un tālāk gar Volgu līdz Kazaņai - kvarcepuri, Priekškaukāzā līdz minētajai vietai, kur sākās kvarcepuru teritorija, - no ziemeļa puses pret kalniem dzīvoja hazāri, varatalmati, melnie bolgari un alāni, viņpus Volgas - Ūralu piekalnēs un Rieteņa Sibīrijā - tūri, tūzi, ūzi jeb gūzi un citu nosaukumu ciltis. Austrumeiropā pēc senrakstu ziņām esot dzīvojušas 8 pečeņegu ordas, kuru nosaukumu pamatā bijuši viņu hanu jeb kahanu vārdi.
Bizantijas imperatora Konstantīna Purpurā Dzimušā rakstos šīm 8 ordām doti nosaukumi: “giazīhoponi jeb hoponi, kuru hāns ir Giazī, gilī jeb hauksīngili, kuru hāns ir Kurkuts, harovāni, kuru hāns ir Kaidums, jaudiitrimi jeb irtimi, kuru hāns ir Mains, kvarcipūri jeb kūri, kuru hāns ir Kvēls, sirakalpeji jeb kulpeji, kuru hāns ir Ipajs, vorotalmati jeb talmati, kuru hāns ir Kosta, un vulakasponi jeb kāponi, kuru hāns ir Vatāns.
Vēl ir jāzina 4 pečeņegu apvienības Kvarcipūras, Varatalmatas, Sirakalpejas un Vukacasponas, kas atrodas aiz Dņepras pret saullēktu un ziemeli - pret Uziju, Burtu, Hazāru, Alānu, Hersonu un citiem klimatiem, bet otras četras dzimtas ir atrodamas šajā Dņepras pusē, tās rieteņa un ziemeļa pusē, kur viņu Giazihoponas novads robežojas ar Bulgāru, Lejasgilas novads - ar Turkiju, Harovas novads - ar altīniem, dervelēniem, lenzēniem un citām ciltīm; Pacinakija atpaliek no Uzijas un Hazārijas par 6 dienām ceļā, no Mordvijas - par 10 dienām ceļā, no rhossiem - par vienu dienu ceļā, no Turkijas kur viņu Giazihoponas novads robežojas ar BulgÄ