Turpinājums Skaidrojumi

7. Alāni

Arābu senajos rakstos burti un alāni tika minēti kā kaimiņu tautas, kurām esot bijusi kopīga valsts Burtsalānija ar Mēness galvas pilsētu. Tāpēc arī radās hipotēzes par burtiem kā vienu no alānu asu cilti, kā ariešiem, kas nebūs gan patiesība, jo viņu izcelsmes bija atšķirīgas.

Tāpēc ir jānoskaidro, kādas bija alānu un burtu attiecības.

Alānu izcelsme līdz šim nebija noskaidrota, kaut gan pirmās rakstītās ziņas par alāniem sniedza Plīnijs Sekunds un Dionosijs mūsu ēras 1. gadsimtā kā par tautu, kura esot dzīvojusi Ziemeļa Kaukāzā blakus Sindīkas meotiem. Alāni esot nodarbojušies ar lopkopību, audzējuši vilnas un gaļas aitas, kuras labprāt pārdevuši, kopuši zemi.

Venēcijas tirgotājs un diplomāts Jasafats Barbaro stāstīja par ceļojumu pa Tanū, t. i. Tanaīsu (Donas upi), un skaidroja, ka “Burtsalānija ir dabūjusi savu vārdu no alānu tautām, kuras sevi sauc par As. Šo tautu iznīcināja un padzina no dzīvokļiem tartarieši*, bet agrāk tā bija kalniešu tauta, kas apmetusies blakus burtiem” (34).

Taču tas nav precīzs raksturojums, jo Herodots sauca par tartariem visas tautas, kas dzīvoja Sibīrijā pret saullēktu no Obas upes. Tās tika sauktas arī par sarmatiem** vai srbi (123).

G.Asfanasjevs rakstīja, ka „Asi bija viena no alānu pamata ciltīm, nākamie dagestānieši ... Ar *as apzīmēja kādu alānu etnolingvistiskās kopības daļu, kuras karavīri, iedami uzbrukumā, izkliedza šo vārdu. Pēc citām ziņā tā esot saukuši alānu vadoņus” (34).

Kaukāza kalnos pēc pasaules plūdiem pirmie iedzīvotāji ieceļoja aptuveni 10. g. tk p. m. ē. no Austrumeiropas un apmetās alās Ziemeļosetijā. Tie nebija nekas cits, kā vien nākamie Sindores meoti, pirmie kalnu iedzīvotāji, kuri bija mednieki, pēcāk lopkopji un zemturi. Taču viņi nebija vientuļi.

Kuras un Araksas baseinā eneolitā (5. - 4. g. tk p. m. ē.) izveidojās vairākas savdabīgas etnokultūras kopienas, kuras ievērojami atšķīrās no Melnās jūras saullēktu piekrastes Sindīkas sindu un Dienvidkaukāza piekalnes ariešu un haju (armēņu) etnokultūras kopienu senkultūrām. Seviški atšķīrās arhitektūra (52.att). Tas bija Milskas Kabardijas stepju kopienas, Mugānas kopiena, Kuras pieteku Hramī, Debedī un Astafačas kopienas. Tur tad arī dzīvoja alānu senči, par kuru izcelsmi nekas nav zināms - vai tie nāca no sindiem, ariešiem, hajiem jeb armēņiem.

Ciematus cēla upju ieplakās, kuras bieži applūda. Tāpēc uzbēra mākslīgus, plašus paugurus kā terramares Itālijā. Tos apjoza ar 1 - 1,5 m augstiem akmeņu mūriem, kuru aizsegā cēla mājas. Mājas cēla apaļas kā lapseņu ligzdas no koka skeleta, kuru no abām pusēm noklāja ar mālu masu, to apdedzinot. Tā veidojās keramikas pārsegums. Katrai mājai bija caurums smailē dūmu nu sutas aizvadīšanai. Blakus katrai dzīvojamai mājai tika celta cilindriskas formas saimniecības ēka ar slīpu jumtu un mājlopu aploks ar nojumēm uz stabiem. Katras ģimenes saimniecību no kaimiņu teritorijas atdalīja minētā veida žogs. Apaļās olas veida mājas mala klonā bija iedziļināts akmens bluķu pavārds.

Tādas mītnes nebija ne erjiem, ne hetiem, ne ariešiem, nevienai citai senajai ciltij.

Visās kopienās atrada lielu daudzumu aitu kaulu, savdabīgas keramikas lauskas, krama un obsidiāna (vulkāniskā stikla) senlietas, kuras atgādināja gan Zarzas alas, gan Akmens kapa pieminekļu senlietas, it kā būtu sajaukušās divas senkultūras - sindu un rieteņa ariešu.

Viņi lipināja labi apdedzinātas, dažāda izmēra, ovālas kunhas (vārāmos podus), dažāda izmēra bikoniskos, koniskos, ovālos podus un krūkas, paplatas bļodas un bļodiņas. Visi trauki bija rotāti ar uzlipinātām māla lentām un veltnīšiem čūsku un pusmēneša izskatā. Čūskām bija tīri reālistiski veidotas galvas, acu vietās bija iespiestas gliemežnīcu lauskas. Atsevišķiem traukiem bija osa, kura atkal tika veidota čūskas izskatā. Vēl bija minētā veida trauki, kuriem no augšmalas, vismaz līdz vidum, bija ievilktas skujiņu vai jumīšu kolonas, trauki ar pumpām, kuras kalpoja rotājumam un satvērienam. Krāsotu trauku nebija. Tādi trauki nekur citur nav atrasti.

Apmetnēs tika atrasts liels daudzums raga un kaula kapļu, zivju āķu, žebērkļu, adatu, gliemežnīcu kreļļu. Kapļi norāda, ka viņi ir kopuši zemi, audzējuši labību un augļu kokus.

Vēl atrastas palielas antrofomorfas figūriņas: sēdošas sievietes ar izteiktām sievišķības detaļām kā hetu tempļa Nesas skulptūrai, bet sieviešu figūriņu sejas veidotas kā pūcēm, bet vīriešu galviņas ar apaļām cepurītēm atgādināja kariķētu behemotu.

Tika veikti radiokarbona mērījumi, lai noteiktu kopienu aptuveno izcelsmes vai pastāvēšanas sākuma laikus (gada skaitlis - ¹⁴C mērījums ar augšējo pielaidi): Aruhlas konglomerācijas 1. kopienu grupa - 4877. g. p. m. ē.; Šulaksigaras kopienu grupa - 4870. g. p. m. ē.; Gargalārtepes kopiena - 4860. g. p. m. ē.; Hramisas Didigaras kopienu grupa - 4730. g. p. m. ē.; Imirsgaras kopienu grupa - 4660. g. p. m. ē.; Šumutepes kopiena - 5630. g. p. m. ē.; Melnās jūras piekrastes sindu Mačarskas un Guadikas ciemati Abhāzijā, kuri piederēja sindiem, bija celti tikai 3900. g. p. m. ē., bet Kolhidā – 8707. g. p. m. ē., tā kā sindu klātbūtne alānu etnoģenēzē bija iespējama.

Nelaiķus apbedīja alās ierīkotās katakombās - katru nelaiķi atsevišķā kamerā, kuru aizvēra ar akmens plāksni (122), tātad līdzīgi pelasgiem, hetiem, umbriem.

Bronzas laikmetā līdzīga veida kopienu apmetnes sasniedza Ziemeļkaukāza piekalnes, sajaucās ar sindu kopienām, par ko liecina Naļčikas kapulauki. Taču plašākās un biezāk izvietotās apmetnes atradās Dagestānā un Osetijā, kur tad arī helēņi sastapās ar alānu pirmo valstisko veidojumu, kuru sauca par Alāniju jeb Hetalāniju ( hetu *het- ‘sudraba, baltie’). Arī šajos pieminekļos atrada lielu daudzumu aitu kaulu, raga un akmens kapļu, kuri bija līdzīgi laivas cirvjiem, ar vēršu, aunu, irbju un fazānu motīviem rotātas bronzas un kaula senlietas (552).

Tātad alānu etniskā vēsture ir sākusies aptuveni 5000. g. p. m. ē. un noritējusi blakus sindiem un ariešiem, hetiem un hajiem (armēņiem), pie kam haju Urartu valstī iegāja arī šīs hipotētiskās alānu pirmdzimtenes teritorijas, kas lika domāt par haju, sindu, hetu un alānu etniskajiem sakariem.

Etnolinvistiskā, kaut gan viedokļi ir dažādi un stipri atšķirīgi, saknes tomēr būtu jāmeklē ide valodu dialektu saskarsmē, pie tam vārdos, kas raksturo aitkopību, jo alāni tāpat kā arieši, zemkopības un piemājas lopkopības laikmetu tā sauktajā pārtikas uzkrāšanas laikmetā sāka ar Kaukāza kalnu āža arhara pieradināšanu. Vārds Alāni¹⁰² ir citu tautu dots nosaukums un, acīm redzot nozīmē ‘tie, kas nav āži (stirnas, brieži)’, kur *a − nolieguma partikula, *lañ ‘briežveidīgs dzīvnieks’.

Alāni dzīvoja novadā, kur vēstures laikmetu vētrās gāja garām jauno un no pirmdzimtenes izspiesto nomadu tautu dzīves ceļi. Tādu tautu bija daudz, kālab alāni raksturoti arābu, persiešu, sengrieķu un romiešu senrakstos dažādi.

* sengrieķi sauca Sibīrijas daļu aiz Obas upes par Tartariju, tur dzīvojušās tautas - par tartariešiem, bet krievi - par tatāriem. Grieķu Tartara ir mirušo valstība. Tātad tie nav etnonīmi, bet palamas.

** sarmati, acīm redzot būtu jāraksta sarmmati ‘cilvēki, kam ir gaiši, ar sarmu klāti mati’. Arī šī ir palama, kas kļuvusi par etnonīmu sibīriem, kuriem otru nosaukumu srbi deva Ptolamajs.