Turpinājums

6. Antropoloģiskie pētījumi

Antropoloģe G.Konduktorova rakstīja, ka “kranioloģisko materiālu Majackas kapulaukā pārstāvēja 45 vīriešu un 43 sieviešu skeleti ar labi saglabājušamies galvaskausiem, kurus, gandrīz bez izņēmuma, raksturoja dolihomezokranija (vīriešiem mezokranija ar tieksmi uz dolihokraniju, sievietēm - mezokranija, kas robežojas ar dolihokraniju).

Vīriešu žokļu diametrs un seja augstums vidējs, bet sievietēm - vidējs sejas platums un mazāks žokļu diametrs. Kā vīriešiem, tā sievietēm deguns izteikts stipri. Dakrilajam un simotiskajam rādītājam ir lielas vērtības. Asi izteikts sejas profils gan horizontālajā, gan vertikālajā plaknē” (226). Šos cilvēkus viņa nosauca par alānu¹⁰² tipa cilvēkiem, jo “mūsu ēras 8. - 10. gs Donas upes vidusteces un Ziemeļu Doņecas lejeces kapulaukos vairumam apbedīto bijuši mezocefālās gargalvainās varietātes cilvēku galvaskausi (koef. 70 - 71), tikai 1,2 % galvaskausu atzīstami par brahicefāliem (koef. virs 76), no tiem 0,6 % gadījumu ar mongoloīdajām pazīmēm, bet aptuveni 0,3 % - klasiski dolihocefālie galvaskausi, vairums - klasiski mezocefālie bez austrumnieciskām vai mongoloīdām, vai citām pazīmēm, tā ka iedzīvotāju vairums ir piederējis eiropeīdiem, kurus iedrošinos nosaukt par Baltijas rasi” (226).

Par burtu etniskajām pazīmēm Prāgas universitātes arheoloģijas un antropoloģijas profesors L.Niderle rakstīja tā: “kā vācu ciltīm lācis, rietumu ciltīm briedis, hetiem, pelasgiem un sindiem vērsis, tā Donas piekrastes ciltīm bija vilks, rati un trejlapis, ungāriem - teiksmains naktsputns, alāniem - āži, vērši, fazāni un trejlapis, ko tie lietoja par pazīšanas zīmēm, pēc kurām pierādīt pieminekļu etnisko piederību nav grūti. Tātad Donas piekrastes senās ciltis nebija alāni, kaut gan pēc galvaskausu kranioloģiskajiem datiem tos varētu uzskatīt par alāniem radnieciskām ciltīm” (191).

 

 

51. attēls. Ar alānu¹⁰² rakstiem rotātas ādas somas vai dunča maksts atliekas no Mēness pilsētas citadeles izrakumiem (34).

 

Pēc G.Afanasjeva pētījumiem alānu ornamentos, kas atrasti Mēness pilsētas drupās, tiešām dominēja vilks, rati un trejlapis, kaut gan tika atrastas dažas ādas izstrādājumu paliekas, uz kurām bija saglabājušies āžu un fazānu zīmējumi (51.at). Pēc tiem var spriest, ka alāni agrajos viduslaikos ir apdzīvojuši plašus novadus Ziemeļkaukāzā, ko rāda Čerkasu (3. - 6. gs), Hamovskas aizas (5. - 7. gs), Dubajurtas kapulauku senlietas.

Alānu galvaskausi bija ļoti vienveidīgi, kas pierāda, ka viņu ciltīs ir pastāvējušas brāļmāsu laulības. Viņiem bija vidējs mezocefāls galvaskauss ar tieksmi uz dolihocefalitāti kā Leta un Burta ģinšu cilšu piederīgajiem, vidēji šaura seja, asi izteikts profilējums abās plaknēs, pagarš, taisns deguns. Salīdzinājumā ar sindiem un burtiem atšķirības bija gandrīz nemanāmas: mazliet garāki deguni, nedaudz vairāk sašaurināta seja, garāks augums, kaut gan blakus guldīti kā vieni tā otri, kālab tos ir grūti atšķirt, izdalīt atsevišķas galvaskausu sērijas nemaz nevarot (226).

Par citiem vienmēr labāk visu zinošais un partijas vadībai pietuvinātais V.Aleksejevs savā apcerējumā par Austrumeiropas tautu etnoģenēzi sniedza no G.Konduktorovas izteikumiem par Saltovas senās kultūras cilšu vienveidību un pārsvaru stepes un mežu zonā atšķirīgus pierādījumus.

Sibīru galvaskausi pirms huņņu cilšu iebrukuma esot bijuši klasiski mezocefāli un dalījušies divās blakus pastāvējušās varietātēs: pirmā - ar tieksmi uz dolihocefalitāti, otri - ar tieksmi uz brahicefalitāti, ar ko tie atšķīrušies no pārējiem vienveidīgajiem eiropeīdiem (102). Taču tam nevar piekrist, jo tad, kad viņi iejuka Eiropas baltu ciltīs pirms huņņu iebrukuma, antropologiem nav izdevies noteikt viņu izplatīšanos. Hazāriem, tjurkiem, bulgāriem, ungāriem un citām Saltovas senkultūras ciltīm galvaskausi esot bijuši vai nu brahicefāli vai arī mezocefāli ar izteiktu tieksmi uz brahicefalitāti un ar mongoloīdām iezīmēm (epikants, slīpas acu orbītas u. c. pazīmes) (110).

Taču Saltovas senkultūras ciltis neesot bijušas vienveidīgas, viņu senkultūras izplatība neesot bijusi homogena, drīzāk stingri lokāla, jo Harkovas apgabala Izjumu apriņķa Krasnolimanskas pagasta Zāļišku kapulaukā esot apbedīti cilvēki ar brahicefāliem galvaskausiem, kuros izteiktas mongoloīdās pazīmes; tās pašas guberņas Augšsaltovas kapulaukā bijuši apbedīti alāni vai tiem līdzīgi eiropeīdi, kamēr Lejassaltovas kapu laukā apbedīto cilvēku galvaskausi bijuši jaukti: baltu tipa, alānu, sibīru ar un bez mongoloīdām iezīmēm.

Krievijas vēsturnieks V.Aļeksejevs secināja, ka Azovas piekrastes cilšu etnoģenēzē pēc huņņu iebrukuma esot piedalījušies vismaz četru antropoloģisko tipu cilvēki, kamēr meža stepēs saglabājušies senie mezocefālie iedzīvotāji, kas nesajaukti esot iegājuši krievos un ukraiņos kā mezocefālais gaišmatainais substrāts, kas saglabājies vēl tagad (102).

Taču pazīstamais antropologs G.Debecs rakstīja, ka līdz pat huņņu iebrukumam Donas upes baseinā atklātajos apbedījumos atrasti tikai vienveidīgo eiropeīdu visu triju varietāšu galvaskausi, pie tam pārsvarā, sērijās esot bijuši tikai gargalvainās varietātes vienveidīgo eiropeīdu galvaskausi. Tāda aina esot skatāma, sākot no bronzas laikmeta. Tāpēc viņš izteicās, ka senie burti būšot bijuši gargalvainās varietātes eiropeīdi. Mongoloīdu un aziātu galvaskausi esot sākuši parādīties  5. gs m. ē., bet tie esot sastapti tik reti, ka neesot iespējams izdalīt galvaskausu sērijas, izņemot Donas upes labā krasta deltas apvidu un apgabalu starp Volgas un Donas upēm, kur brahicefālie galvaskausi bijuši biežāk sastopami (110).