Turpinājums3. Seno arābu raksti par burtiem
Lai lasītājs varētu pārliecināties, ka šis pastāsts par burtiem nav autora un viņa vecmāmiņas M.Zonenbergas izdoma, bet gan vēsturiska patiesība, būs lietderīgi iepazīties ar dažiem dokumentiem, starp kuriem dominē arābu senie raksti.
Pats senākais dokuments ar etnonīma burti pieminējumu bija melnā hazāru valdnieka Josifa mantošanas vēstule dēlam, kurā starp tautām, kuras maksājušas nodevas Hazārijai, minēti Burts, melnie un gaišie Bulgr, Crmis, Svar un dzeltenmatainie Arisū. Šajos nosaukumos tiek identificēti vēlākie etnonīmi burti, bulgāri, suvāri, mordvieši, kaut gan nav vienprātības, jo arisū varēja nozīmēt arieši, kas Josifam neesot bijuši pazīstami, kaut gan viņi tajā laikā vēl bija dzīvi, bet izklīduši starp citām tautām, īpaši Irānā, jo šis dokuments esot rakstīts 8. gs vidū m. ē., kad ariešu kā patstāvīga etnosa tiešām vairs nebija (34).
Gardīzi: "... augļu viņiem nav; vīnu tie gatavo no meža ogu sulas un medus; medus un vasks ir viņu prece, kuru tie maina pret ieročiem. Viņi dzer medvīnu, apreibst no tā, dzied un dejo" (381).
Al Masuds: "No burtu zemes izved melno lapsu ādas, kuras ir pašas labākās un dārgākās kažokādas; tām ir divi paveidi: sarkanbrūnās un baltās, kuras nav sliktākas par caunu un sabuļu ādām... Melno lapsu ādas nav atrodamas nekur citur pasaulē, kā vien burtu un viņu kaimiņu zemēs. Ne arābu valdnieki tās labprāt pērk, šuj no tām mantijas un kažokus, cenzdamies pārspēt viens otru izsmalcinātībā. Viņi audzē daudz labības, kuru labprāt pārdod. Viņiem ir kvieši, mieži, auzas, rudzi, prosa, linsēklas, zirņi, pupas un visādas saknes. Ražas tiem ir labas, jo viņi prot mēslot zemi ar kūtsmēsliem un kūdru. No lopiem viņiem ir zirgi, govis, kazas, aitas, cūkas, pīles un zosis, arī kamieļi un mūļi. Slauc govis un ķēves. Dzer svaigu un raudzētu ķēves, govs un kazas pienu...”
Kāda rokraksta beigās viņš rakstīja par rhosu (krievu kņazu un vīkingu) laupīšanas uzbrukumu musulmaņu zemēm Hirkānijas103 (Kaspijas) jūras piekrastēs, esot bijušas ziņas, ka burti esot piedalījušies hazāru karā pret vīkingiem, ka Hazārijas valdnieks saņēmis norunāto Rohsu guvuma daļu par to, lai tas netraucētu viņiem uzbrukumā, atpakaļceļā ļautu iebraukt Hazārijas lielajā upē. Taču "valdnieka gvarde un vietējie dažādu tautu iedzīvotāji, galvenokārt musulmaņi un burti, manīdami vīkingu rindās pagurumu un brūces, teica uz Hazārijas valdnieku tādus vārdus:
- Dod mums atļauju uzbrukt šiem ienaidniekiem, jo viņi laupīja mūsu brāļu musulmaņu zemēs, lēja mūsu brāļu un māsu asinis, aizveda un pārdeva verdzībā viņu sievietes un bērnus, kas prasa atmaksu...
Hazāru valdnieks nevarēja noraidīt šo lūgumu, atļāva uzbrukt, bet vienlaikus brīdināja vīkingus, ka musulmaņi un burti nolēmuši tiem uzbrukt.
Valdnieka gvarde, musulmaņi un citi vietējie iedzīvotāji apbruņojās, sasēdās kuģos un laivās, devās lejup pa straumi pretī vīkingiem; kad vīkingi pamanīja karotāju karavānu, tie izkāpa Hazārijas krastā un sagatavojās kaujai. Musulmaņu pusei piebiedrojās milzums Itiļas pilsētas iedzīvotāju - musulmaņi, kristītie un pagāni, vīkingiem nu devās pretī ap 15000 labi bruņotu vīru. Viņiem bija šķēpi un cits bruņojums, kāda nebija vīkingiem.
Kauja ieilga trīs dienas. Trešās dienas pievakarē Allahs dāvāja musulmaņiem uzvaru. Daži nomira no šķēpu dūrieniem, zobeniem, dunčiem, citi tika noslīcināti Itiļas (Volgas) un Burts100 upēs. Upju piekrastēs esot saskaitījuši 30000 līķu, neskaitot tos, ko upe aiznesa jūrā; pāri palika 5000 vīru.
Dzīvi palikušie vīkingi ātri sasēdās kuģos, bēga uz upes labu krastu, kur bija burtu zemes; atstādami kuģus upē, tie izcēlās krastā, turpinādami bēgt kājām pa sauszemi, bet tur daudzus saķēra un nogalināja burti, bet dzīvi palikušie nonāca bulgāru zemē, kuri tos pavisam sakāva. Pēc šī notikuma vīkingi kādu gadu nerādījās bulgāru musulmaņu, burtu pagānu, sindu un hazāru cilšu zemēs..." (381).
Ibn Rusts: "Burti dzīvo pie upēm un plašos līdzenumos, kurus tie ir atkarojuši apkārtējiem skuju un lapu koku mežiem. Mežos ir daudz kažokādu zvēru, arī lāči, vilki, bebri, caunas, vāveres, sabuļi, gazeles, brieži un citi. Mežos ir daudz līdumu. Tajos tiem ir plašas druvas, labības sējumi, lieli zemkopju ciemati, podnieku un kalēju darbnīcas, aitas vilnas un linu šķiedru vērpējas un audējas...
Viņu balto akmeņu galvaspilsēta, kad brauc no Hirkānijas103 (Kaspijas) jūras pa Itiļu (Volgu) līdz lielajam līkumam, jeb pa Burts (Ziemeļa Doņecas) upi iebrauc Tanaīsā (Donas upē), ir redzama pa gabalu, mirdzēdama saulē vai mēnesnīcā... Tur tirgotāju kuģus sagaida galvaspilsētas sargi, kuri pūš ragā un skandina gongus, sasauc tautu tirgoties. Uzņem viesmīlīgi un laipni, jo pazīst pēc kuģu zīmēm un sultāna karoga, bet pretējā gadījumā tie uzbrūk un apkauj svešiniekus pavisam nežēlīgi...
Burtu vīri ir stalti, liela auguma, šaurām un pagarām sejām, taisniem, nelieliem deguniem, gaišiem, pa lielākai daļai dzelteniem matiem. Kad viņi sagaida tirgotāju kuģus, tie ir bruņojušies ar bronzas un dzelzs šķēpiem, kara cirvjiem, kurus sauc par ķeltiem, taisniem, pagariem zobeniem krāšņās ādas makstīs un četrstūrainiem, pagariem vairogiem ar spīdošām umbām vidū. Ģērbjas vienkāršos gaiša auduma kreklos un biksēs. Pleciem ir uzsegti krāšņi palagi, kurus tie sauc par mēteļiem. Virs krekla nēsā īsu piedurkņu svārkus, kas apjozti ar metāla kaluma spožām vai brūnām un platām ādas jostām ar sprādzēm un piekariņiem. Skaistumā, staltumā, atturīgumā, iekšējā un fiziskajā spēkā, vienkāršībā un noteiktībā burti pārspēj visas citas un pārējās kaimiņtautas - hazārus, alānus, arisū, bulgārus, ienācējus, jo burti ir pati senākā tauta Tanaīsas un Itiļas krastos" (548), bet Ibn Haukls: papildināja viņa teikto, rakstīdams, ka "... burti ir tauta blakus hazāriem. Starp viņiem un hazāriem nav nekādu citu tautu. Savā starpā burti un hazāri neplēšas, plēšas tikai ar krieviem. Burti ir cilvēki, kas izvietojušies Itiļas labajā piekrastē līda Tanaisai, audzē daudz labības, pārdod dārgas kažokādas, vasku, medu, kuru labprāt maina pret bronzu, zeltu, sudrabu, mūsu dirhemiem, Ēģiptes un Bizantijas traukiem; viņi ir bagātākie arī ar dārglietām..." (548).