Turpinājums2. Etnonīma burti izcelsme
Arābu tirgotājs, ģeogrāfs un vēsturnieks Istarhs lietoja terminu Burts divās nozīmēs: kā etniskas kopības apzīmējumu un burtu valsts nosaukumu. Blakus šīm nozīmēm arābu ģeogrāfs Jakuts rakstīja, ka Burts esot bijis Lielburtijas valsts galvaspilsētas nosaukums, bet arābs Ibn Rusts minēja Burtas upi, kuras ģeogrāfisko lokalizāciju tagad salīdzina ar Straujo Priežupi - Donas pieteku, kuras ietecē atklāja Mēness pilsētas drupas, kur ir atradusies Jakuta minētā Lielburtijas galvaspilsēta, kuru viņš esot apmeklējis vairākas reizes tirdzniecības darījumos (226).
"Hipotētiskais burtu sakars ar alāniem pieļauj ņemt par pamatu šī nosaukuma izcelsmei irāņu valodas", - rakstīja irāņu un tjurku viduslaiku vēstures pētnieks G.Afanasjevs, izslēgdams tjurku un arābu valodas, kurās neesot vārdu sakņu *burt- un tajās šo vārdu rakstījuši ar grūtībām, pie kam arābs Ibn Haukls esot rakstījis, ka "bulgāru valoda ir līdzīga hazāru valodai, bet burtu - pavisam cita valoda: līdzīgi tam, kā krievu valoda nav ne hazāru, ne arī Burtas valoda" (34).
G.Afanasjevs pieņēma, ka senākais nosaukums, kas sastopams arābu ceļotāja Bakri un vēsturnieka Razi rakstos, ir bijis Furtas, nevis Burti jeb Burtasi. Ja pieņemot, ka vārds Furtas esot salikts vārds no *furt-/*burt-*as, tad irāņu *furt- ‘dēls’, sanskrita *putr-, skitu *furta, osetīnu *firt-, persiešu *pur-, ņemot vērā attiecīgās fonētiskās izmaiņas p > f un t > d, esot tulkojams kā "Asa dēli", jo Ibn Rusts rakstījis par alānu cilti rūxs-as ‘gaišmatainajiem asiem’, kuru ģenētiskās saites, acīm redzot, nākot no roksalāniem ‘gaišajiem alāniem’, kā arī par otru alānu cilti tūl’as ‘tūaliem’, kuru nosaukumu daži saistot ar viņu valdnieka jeb ciltstēva Tūla ‘Tumšā, Melnā’ vārdu (34). Jāpiebilst, ka heti sauca par tūlu vēlētu konfederatīvās valsts pārvaldes orgānu, kuru vadīja ķēniņš, Nesas un Latas tempļu Raganas, bet tuāli ienāca Kaukāzā pēc hetu valsts Hattijas sagraušanas.
Tātad šim vārdam burti var rast pilnīgi citādu izcelsmi, jo Afanasjeva rekonstrukcijas izskatās krietni samocītas, kurām pretī var stādīt ide *bher- ‘mutuļot, burbuļot, vārīties’, runājot par dobakmeni, kurā iemesti nokaitēti akmeņi ēdienu vārot, par ūdens mutuļošanu straujā upē. No šī vārda saknes zudumpakāpē radās ide *bher- ‘burbuļus mētāt’, no tā ide *bh(e)u- ‘uztūkt, uzbriest, iet pāri kāda trauka, dobuma un gultnes malām kā putra katlā vai palu ūdens’, ‘dobums, kurā šķidrums iet pāri malām’, ‘medus šūna’, vai ide *bherm- ‘dūkt (par bitēm) ─ skaņu atdarinājums’. Tālākā valodas attīstībā izdalījās ide *bŗ-/*bur-/*bor- kā krievu (lasi Austrumeiropas baltu) borķj, poļu (sembru) barč ‘aulis, bišu koks’, čehu (sembru) brtnik ‘dzimtcilvēks, kas vāca medu un vasku meža bišu dravās’, bitnieks jeb senāk burtnieks latviešu valodā, kam var atrast vēl senākas saknes un nozīmes, kas ir tuvas jēdzieniem meža bites, meža bišu medus, bišu koka iezīmēšana, burtes kā kaut kam piekārtas zīmes ar nosaukumu vai citu informāciju, jo kopš paleolita atradējs bišu koku izmantoja no gada gadā un iezīmēja.
Bija stingri noliegts aizskārāt cita atklātu bišu koku ar burti, ņemt no tā medu vai vasku. Par šī lieguma pārkāpumu vainīgo smagi sodīja līdz pat izraidīšanai no kopienas. Lai varētu atšķirt kādam piederošos bišu kokus no jaunatklātajiem, zināmajā bišu kokā iegrieza piederības zīmes, kuras sauca par *brķ-(s), vēlāk - par burtēm. Tātad burts bija īpašuma zīme, birka.
Burtu kā piederības zīmju pielietojums ir bijis daudz plašāks. Burtes piesēja aitām, govīm, zirgiem kaklā, burtes pielika labības apcirkņiem, lai atšķirtu sēklas labību no maizes un lopbarības labības, noteiktu, no kura apcirkņa labība bija ņemama tādai vai citai vajadzībai, noteiktu labības daudzumu apcirknī.
Romietis K.Tacits zināja teikt, ka burtes esot izmantotas lozēšanā un buršanā, lai noteiktu vienu izvēli starp daudzām iespējamām vai apstiprinātu kādu paredzējumu. Burtēs esot bijušas slepenas zīmes. Bieži vien kaudzē bijis tikai viens kociņš ar izvēles nosacījuma zīmēm, citreiz daudz kociņu ar dažādām un vairākām vienādām zīmēm. Ja pēc balsu vairākuma bija jānosaka izvēle, tad katrs pacēla vienu burti un nolika uz galdakmens. Burtes sadalīja pēc zīmēm kaudzītēs. Kuras zīmes burtu kaudzītē bija vairāk, tās uzskatīja par senču garu jeb dievu apstiprinātu vai aizliegtu lēmumu. Ja nevienā kaudzītē nebija nosacīta vairākuma, tad priekšlikumu jeb lēmumu noraidīja.
No šejienes radusies papildus nozīmes darbības vārds burt, jo, kā minēja Tacits, burtes jeb kociņus ar zīmēm lietoja Raganas zīlēšanai, un tādu zīlēšanu sauca par buršanu. Ja apskata teiku par Burtu, tad viņa dzīves izvēle bija Minīls: palikt pie Apja un tikt sodītam vai doties svešumā līgavu meklēt. Visai iespējams, ka izvēli noteica pēc burtēm, lozējot visiem ģimenes locekļiem. Veica pēdējā iespēja. Šīs izvēles ceļš noveda pie burtu cilts rašanās. Vai gan būtu jābrīnās, ja pirmie šīs burtes sāka pielietot Burta pēcnācēji, sekodami ciltstēvam.