Turpinājums8. Apbedījumi un svētvietas
Apbedījumi, kas ļāva noteikt apbedīto cilvēku antropoloģisko tipu, tika atklāti Cnas upes baseinā − tie bija skeletu uzkalniņu kapi ar apbedījumiem koka guļbūvēs kā sindu galā (sevišķi Baugainē). Tiek atzīmēts, ka šīs guļbūves esot agrākas tieši tambovu galā, no kurienes šī paraža esot izplatījusies Ukrainas teritorijā (413). Citos kapulaukos atklāja vienīgi pelnu apbedījumus zem uzkalniņiem bedrītēs vai māla urnās. Minētā burvju krūka arī bija pelnu urna.
Iteresants bija tā sauktais Melnais kaps − kapu uzkalns Čerņigovā, kurā apbedīta sieviete, pieaudzis vīrietis un pusaudzis. Ja atmet slavas dziesmas senkrievu drosmīgajiem kara vadoņiem, tad šis kaps atgādina raganas kapu, kurā guldīti viņas brāļi vai arī vīrs un dēls. Apbedījumā atrada 10 šķēpu un 12 bultu uzgaļus, kas izkalti no krama, dažus darbarīkus, kuri aprakstā nav nosaukti, dzelzs urna ar auna kauliem, bronzas urna ar zīlēšanas burtēm, saktas, pirksta gredzeni, krelles, saspraudes un bronzas trauks ar oglēm, ķelts, krama kalti, kulta naži, kas izkalti no umbru bronzas, bronzas elks, liellopu kauli, taura raga dzeramie ragi ar sudraba apkalumiem. Uzkalna perimetrs 25 m, augstums 7 m. Uzkalna galā bija uzstādīta akmens stēla un novietoti divi apdeguši bronzas gredzentiņu bruņu krekli.
Citās vietās arī bija uzkalniņu uguns kapi ar apbedījumiem bedrītes un antropomorfās krūkās, bedru skeletu kapi bedrēs ar koka pārsegumiem − tā saukto katakombu kapu “īpašais paveids” (arheologs Foss), kuros skelets atradās uz kreisajiem sāniem guldīts, ar pievilktām apakšējām ekstremitātēm un ar galvu pret saules lēktu, kamēr rokas bija saliktas ar plaukstam uz ceļgaliem vai saliektas elkoņos zem un virs skeleta, citviet plaukstas bija paliktas zem laba vaiga. Tie nebija sistemātiski atrakumi, jo tiem vajadzēja kalpot par pierādījumu, ka Tambovas guberņā ir dzīvojusi senkrievu cilts.
Tambovu antropoloģiskais tips nosaukts par “vienveidīgo, klasiski mezocefālo eiropeīda tipu”. Arheologs P.Rikovs rakstīja, ka "tambovci un mežčerci piederēja pie Fatjanovas senkultūras Baltijas apakšgrupas cilvēku tipa, bija līdzīgi senajiem latviešiem un lietuviešiem" (285). Antropologa Gerasimova pētījumi apstiprināja Rikova secinājumus (413). Antropologs G.Debecs rakstīja, ka Tambovas un tas kaimiņu guberņu atklātajos kapulaukos vismaz līdz dzelzs laikmeta vidum (8. - 11. gs m. ē.) esot apbedīti vienīgi vienveidīgie eiropeīdi, kuriem esot bijuši "klasiski mezocefāli galvaskausi kā lietuviešiem un latviešiem, izņemot Mordovijas teritoriju", kurā pēc 6. vai 7. gs m. ē. bija iemaldījušies "reti brahicefālie galvaskausi, kas varēja piederēt ungāru senčiem, kuri atdalījās no huņņiem un meklēja paliekamu vietu" (110).
Tambovu svētvietas atklāja arheoloģe T.Popova. Tajās esot bijuši divi apaļie Raganu svētkalni un viens Zalkša svētkalns, visi trīs dobji: vienā - akmens konstrukcijas kā latgaļu galā, otrā - izteikta vīrišķās auglības simbolika kā bolgu Lāču svētkalnos, bet trešajā − atkal telpa, kas no baļķiem celta kā divpusēji slīps slietenis pāri puspagrabam, un kalendāra menhiri ap visiem trim svētkalniem, kuri bijuši orientēti saulgriežu asu virzienos kalendāra vajadzībām.
Tambovu svētkalni esot celti laikā no 4200. līdz 2800. g. p. m. ē un norādot, ka tajā laikā esot "sākusies intensīva zemkopība ar mežu nolīšanu, piemājas lopkopība, kurā pārstāvētas govis, zirgi, aitas, kazas, cūkas, suņi, putni" (305). Tātad tas bija etniskās pašapzināšanās laiks.