2.9. ps 2. st. saturs

9. Mokši, erzji un krievu kņazi

Tajos laikos, kad tie melnīgsnējie cilvēki, kurus no dzimtenes padzima Ķīnas imperatori, klaiņoja pa Sibirījas stepēm, lopiem astēs turēdamies, Jilgas (Volgas) pusē ienāca svešinieki, kas sāka ķerstīt tambovu meitas, likdami tām laist pasaulē melnigsnējus, svešā valodā runājošus pēcnācējus. Tā radās cilvēki, kas dzīvoja sausās vietās, kopa zirgus, dzēra ķēvju pienu, ēda zirga gaļu, tika saukti par eržukiem jeb erzjiem, bet Jilgas piekrastes slapjumā apmetušos svešinieku un tambovu jeb valagu meitu pasaulē  vardarbīgi laistos gaišādainos pēcnācējus nosauca par slapjajiem jeb mokšiem. Viņu sentēvi ieviesa nejauku paražu - ēst savu nelaiķu līķus, kālab tos nosauca par mordviešiem. Tā šie etnonīmi palamas pielipa šiem uz laiku laikiem

Pagāja ilgāks vai īsāks laiks pēc erzju un mokšu apmešanās tambovu ziemeļa un valagu dienvidu galā, kad atkal parādījās svešinieki, kas braukāja pa upēm kuģos un laivās, slēpdamies no cilvēkiem krūmos kā ļaundari un uzbrukdami ciematiem, zagdami, laupīdami, slepkavodami, meitas izvarodami un verdzībā pārdodami svešās zemēs. Tie bija vīkingi un viņu rokaspuiši vai nu no saāmu un slovēņu, bijušo Romas un pēc tam Bizantijas militāro vergu ciltīm, kuri sāka uzkundzēties par valdniekiem un pavēlniekiem, noteikt nodevas un sodus. Tie bija nākamie somugri un krievi.

Dzelzs laikmeta vidū (7. − 9. gs m. ē.) Okas upes deltas apvidū parādījās svešās tradīcijās apbedītu cilvēku kapi, kuros guldītie nelaiķi bija ar mongoloīdam iezīmēm, ar brahicefāliem (indekss lielāks par 80) galvaskausiem, kā arī ar izteikti dolihocefaliem (indekss mazāks par 71) galvaskausiem, kādi bija ahajaviem, līdz tam bija klasisko mezocefāļu (indekss 71 − 74) galvaskausi (110).

Tas varētu nozīmēt, ka Jilgas piekrastēs bija ieradušies mordviešu, čuvašu, Volgas tatāru (bolgaru) un baškīru senči, kurus vadīja ahajavi. Šajās teritorijās atklāja plašus kapulaukus ar acīm redzamām vardarbīgas nāves pazīmēm: sadauzīti galvaskausi, lauztas ribas, kājas, rokas, kaulos iestrēguši krama bultu uzgaļi, kuri liek domāt, ka ienācēji nebija augsti attīstīti cilvēki, jo bolgi un tambovi kala bronzas un dzelzs bultu uzgaļus, kuri savukārt tika atrasti iestrēguši brahicefāļu kaulos. Turklāt brahicefāļi sasviesti bedrēs šā un tā, bedres pārsegtas ar laukakmeņu kaudzīti, lai zvēri neizvazā mirstīgās paliekas, kamēr baltu ciltis apbedīja pēc savām tradīcijām ar sarkanās minerālās krāsas iekaisījumiem un pa vienam nelaiķim zem uzkalniņa. Tātad sākumā virsroku ņēma baltu ciltis. Ap 10. gs m. ē. apbedījumu aina bija pretēja.

Agrie somugru senkultūras pieminekļi un akmens krāvumu kapi, viņu nabadzīgi rotātie un vāji apdedzinātie māla trauki, kuri asi izdalījās uz tambovu senkultūras fona, esot radušies dzelzs laikmeta vidū, tātad ne agrāk par 6. − 8. gs m. ē., bet mokšu un erzju (nejaukt ar erjiem pie Dainasu upes) pieminekļi esot atrasti tikai Okas ietekas rajonā un vēl vidusteces piekrastēs, atsevišķās vietās starp Fatjanovas senkultūras Baltijas paveida pieminekļiem Medčērē, Mokšas un Cnas upju pieteku ūdens baseinu teritorijās. Mokšu un erzju senā vēsture tagad ir arheoloģiski apliecināta tikai par laiku kopš  mūsu ēras 7. gs vidus, agrāki pieminekļi Eiropa nav atrasti. Ap 7. − 8. gs m. ē. šīs atšķirīgās iezīmes jau bija daļēji izzudušas un izlīdzinājušās, guvušas jaunas iezīmes, kas daļēji tika pārmantotas no baltu ciltīm tādā mērā, kāda proporcijā bija notikusi savstarpējā asimilācija, veidojoties pilnīgi citām tautām, kam nebija un nav nekā kopīga ar baltu vai ienācēju senčiem.

No visiem izpētītajiem apbedījumiem vairāk par 50 % bija vīriešu masu kapi, bet sieviešu un bērnu apbedījumu nebija vairāk par 20 % no skeletu kopskaita. Tas norāda, ka ienācēji bija vīrieši, turklāt ienākšana ir bijusi vardarbīga, asiņaina. Ja Serpovskas kapulauka 7. − 9. gs (m. ē.) apbedījumos uzkalniņu uguns kapu skaits sastādīja 22 % no visiem apbedījumiem, Ladinskas kapulaukā − 10 %, bet Pogiblovkas kapulaukā 65 − 75 %, Cnas vidusteces kapulaukā - 100 %, tad mokšu un erzju apbedījumu skaits sastādīja pārējos procentus attiecīgajās teritorijās, no kā var spriest par viņu pakāpenisko izplatīšanos tambovu ziemeļaustreņa galā no Ūralu kalnu, − Sibirijas puses (330).

Nocietinājumi Medčerē nav atklāti. Starp tambovu senlietam nav atrasti kara ieroči un senlietas, kas liecinātu par viņu gatavību aizstāvēties, izņemot krievu hronikās minēto Čerņigovas cietoksni, kuru komandēja sirma Ragana, kas krievu hronikās tika nosaukta par melno⁹⁹ kņazieni.

Ziemeļa Medčēri − Muromas guberņas dienvidu novadus un Tambovas guberņas ziemeļa rajonus etniskās izmaiņas neskāra, jo šie novadi bija pilni ar dabīgiem šķēršļiem. Tāpēc šajos novados tambovu cilts saglabājas līdz pat krievu Vladimiras un Muromas kņazistu dibināšanai un kādus simts gadus pēc tam, kad sākas tambovu vardarbīga iznīcināšana, pārdošana verdzībā un asimilācija.

Par tambovu spēcīgo ietekmi krievu kultūrā liecina augšminētie vietvārdi un hidronīmi, Tambovas pilsētas nosaukums, senās krievu hronikas, krievu un mordoviešu nostāsti par tambovu Raganām, Čerņigovas "melno kņazieni", kuru kapa vietas vēl ilgi apmeklēja, neraugoties uz to, ka tika uzspiesta kristietība, valdīja augšminētā atziņa par lietuviešiem tuvas kopienas pastāvēšanu  Tambovas guberņā vēl 19. gs m. ē.