Turpinājums6. Cāmu svētvietas un paražas
Skandināviju, Somiju un Karēliju it īpaši, uzskata par arheoloģiski neizpētītām ziemeļa zemēm, kālab par svētvietām var minēt tikai to, kas teikts par Solovecu salām: akmeņu krāvumu spirāles un rindas, atsevišķi stāvoši akmens bluķi.
Karēlijas vidienē, mežā pie Jāņa ezera (Janisjerva) pašdarbības ūdens tūristi no Sanktpeterburgas nejauši uzgāja kādu 6 tk gadu vecu svētvietu. Tā atradās starp purvaino Jānisjervu un Lādogas ezera ziemeļa rieteņa līci. Svētvieta aizņema 2 ha lielu laukumu priežu silā. Kādreiz tas esot bijis liels klajums, kurš 16. - 17. gs m. ē. esot apaudzis ar mežu pēc tam, kad Krievijas cars Pēteris Pirmais esot nodibinājis Oloņecas guberņu Karēlijas dienvidu galā un licis uzcelt pareizticīgo koka baznīcu pavisam blakus svētvietai. Baznīca nodegusi no zibens spēriena, kāpēc no tās nekas neesot palicis pāri, pat vieta pagaisusi. Karēļi teikuši, ka viņu Baltā dieviete nepieņemot kristiešu dieva kungu.
Blakus svētvietas laukumam esot bijusi ozolu svētbirzs. Vecākie ozoli esot 400 vai pat 1500 gadu veci. Laukuma vidū stāvot milzīga akmens vardes skulptūra. Ap "vārdi" izvietotas citas skulptūras - pīles galva, auna galva, brieža galva, visādi citādi mošķi. Briedim „ragi” jau nodrupuši, bet ragu vietas vēl redzamas. Simboliskie zemes mošķi un zvēru skulptūras liecinot, ka tā esot bijusi raganu svētvieta, kurā kalpojušas tikai sievietes, no kā būšot radies somugru cilšu senais priekšstats par balto vai zelta dievieti, jo cāmietēm esot bijuši tikai dzelteni mati. Tā ir taisnība: vēl tagad pastāv ticējums, ka gaišmatainas sievietes pieskāriens atņem slimību.
Blakus ‘’vardei’’ atklāja sūnām apaugušu akmeņu krāvumus kādu 10 - 20 m garumā, kura līkloči atgādina čūsku, pat čūskas galvas akmens skulptūra bija saglabājusies: čūska raugās vasaras saulgriežu saullēktu punkta virzienā, bet aste pagriezta ziemas saulgriežu saulrietu punkta virzienā. Pārējās skulptūras izvietotas attiecīgā mēneša sākuma saullēktu un saulrietu asu virzienos, pie kam ārējā lokā atrada 54 akmens bluķus, kuru izvietojums saskan ar mēness gaitu pa cikliem. Tātad tā ir bijusi kalendāra svētvieta jeb observatorija.
Šī svētvieta tikusi apmeklēta pavisam nesen. Māmuļas klusēdamas esot lodājušas uz ceļiem ap svētvietu, jo nedrīkstējušas izteikt neviena vārdiņa, lai kas arī notiktu vai norisinātos blakus. Padomju laikos komjauniešu un pionieru brigādes, bijušā kompartijas sekretāra Andropova mudinātas, esot apmētājušas māmuļas ar akmeņiem. Vēlāk tur esot izvietots robežsargu garnizons. Arī tas neesot līdzējis, jo viņas arvien esot atradušas jaunu taku kaut kur niedrēs Jāņa ezera purvainajā piekrastē. Tik noturīgas bija senās tradīcijas un tikumi !
Volumas ezera vidū ir liela sala. Pret aukstajiem vējiem salas vidieni sargā augsts klinšu rags. Salas vidienē bija neliels ezeriņš, kurš tagad ir aizaudzis. Šajā vietā bija svētvieta, par kuru liecina dažas akmens skulptūras, akmens krāvumi pa spirāli, apdrupuši akmens stabi, kuri atgādina stilizētas cilvēku skulptūras (autora vērojums).
Vietā, kur Ohtas upe ietek Kemā - lielākajā Karēlijas upē, netālu no bijušā Vojačāža ūdenskrituma, Ohtas upes labajā krastā ir redzams apaļš, 10 m augsts stāvu sienu paugurs purva vidū. Kalna apakšā ir saglabājušies apsūbējuši akmens bluķi, kuri izvietoti visapkārt pauguram. Tāds un tik precīzi apaļš paugurs purva vidu, kur ap purvu paceļas vienīgi klintis, var būt vienīgi cilvēku roku uzbērts. Tātad tas ir bijis sens cāmu Raganas svētkalns, kas līdz šim nav izpētīts.
Sellecas ezera ziemeļa pussalas 20 m augstajā kraujā ir mežs, kura vidū var ieraudzīt apaļu pauguru un ap to radiāli izvietotus tēstu akmeņu krāvumus, kas apauguši ar sūnām. Vietējie iedzīvotāji to uzskata par pagānu svētvietu.
Lāču kalns, kura vārdā nosaukta Medvežegorskas pilsēta, arī esot sena Baltās dievietes svētvieta, vienīgā vieta Karēlijā, kur vēl sastopami ozoli. Kalnā katru vasaru iesperot zibens, bet pērkona negaisi tajā pusē esot visai bieži. Kāda karēļu māmuļa Padānos zināja teikt, ka atcerotos vēl tos laikus, kad sirmas, dažādu kaišu apsēstas māmuļas, nevarēdamas vairs uzkāpt Lāču kalnā, uz ceļiem rāpojušas ap kalnu un izveseļojušās, lūgušas gaišmatainas sievietes, lai pieskaroties.
Cāmiem esot bijis paradums svinēt pavasara svētkus, Jāņus, Ražas svētkus un Ziemas svētkus. Jāņos dedzinājuši ugunskurus augstos kalnos, upju un ezeru piekrastēs, dzēruši miestiņu, ēduši labākos ēdienus, dziedājuši, prasmīgi kalēji skandējuši sāgas, raganas pareģojušas likteņus. Jāņos notikušas kāzas un jaunekļu iesvētīšana pieaugušo kārtā pēc sekmīgām sacīkstēm jāšanā, smagumu cilāšanā, skriešanā, loka šaušanā mērķī, peldēšanā, dainu skandēšanā, paražu zināšanā.
Paši līksmākie esot bijuši Ražas svētki rudens saulstāvjos un Ziemassvētki ziemas saulgriežos, kam esot sekojušas 13. mēneša jeb Čūskneša dienas līdz jaunam mēnesim, kurās drīkstējuši darīt visu, kas neesot bijis atļauts citās dienās.
Ziemassvētkus svinējuši tāpat kā citās baltu ciltīs ar svecītēm priedītē, ar dejām, dziesmām, mielastu, kurā bija obligāts cūkas šņukurs, sausi novārīti zirņi un pupas, zirņu un auzu kama, bluķa vilkšanu no sētas uz sētu, zīlēšana, rituāli, slidināšanās pa aizsalušu upi, pa ezeru ar koka slidām un griezeklī ar ragaviņām, bet meitas ķērušas aitu kūtī teķus (ja noķēra, būs kāzas), klausījās ko naktī zirgi runās, izlika jumīšu zīmes pie visām durvīm un logiem mājās, kūtīs, klētīs, ar kadiķa zariem kvēpināja un dzina projām nelaimi un veļus.