2.8.
ps7. Arhitektūra
Tātad cāmiem, kas apdzīvoja tagadējo Somiju un Karēliju, nekā sevišķa, nekā tāda, ar ko šie būtu atšķīrušies darīšanās, paražās un uzskatos nebija, ja nu vien tās dažas atšķirības nediktēja ziemeļa dabas savdabība. Tas sakāms arī par arhitektūru.
Cāmi cēla savus mājokļus ezeru un upju krastos, bieži vien zemās vietās. Tādas vietas pavasara palos un rudens lietavās slīka ūdenī. Tāpēc arī tad, ja mītnes necēla tieši ūdenī, kas bija parasta parādība, tās būvēja uz pāļu platformām. Vienīgi augstienēs tas nebija vajadzīgs. Taču tur traucēja akmeņi, kālab atkal nācās ievērot pāļu celtniecības principus.
Šim nolūkam līmeniski nostiprināja uz akmeņu pamata divus trīs resnus balsta baļķus.
Notēsa baļķus grīdai. Telpu zem grīdas aizpildīja ar akmeņiem, smiltīm, pārsedza ar plankām, noklāja ar jēlām māla rūtām. Vidū nostiprināja divu paralēlu stāvbaļķu balstus. Tiem pāri pārlika divus vērbaļķus ar spāru vietu iecirtumiem. Tad no spāru baļķiem, kuros bija iecirstas vietas spārēm, izveidoja līdz 2,5 - 3 m augstu divpusēji slīpu nojumi, kuru noklāja ar kāršu režģi, zvērādām, virs kurām klāja zarus, niedres, lubas, tāsis, piespiežot ar kārtīm, akmeņiem. Jumtā atstāja aizdarināmu lūku dūmu izvadīšanai un gaismai.
Kā parādīja vulkāna izvirduma iežu atsegumi, cāmi pēc stila cēla tā saukto ķeltu tipa ēkas - uz ovālā vai aplocē liktiem pamatiem, kā cēla mājas Poseidonijas pelasgi un illīri (tagadējo horvātu senči), kā arī umbru ciltis sīkuļi un sīkāni, kamēr citur celtnes bija taisnstūra formas. Tās varēja būt arī pārmantots arhitektūras stils, jo minētās dienvidu baltu ciltis pēc seno ēģiptiešu atzinuma tika uzskatītas par miermīlīgajām tirgotāju jūras tautām, kas savos ātras gaitas kuģīšos izbraukāja jūru jūras un upju upes, visur vezdami līdz savu pieredzi gandrīz visās dzīves jomās. Vienīgi ar šiem ceļojumiem var izskaidrot govju, aitu un kazu audzēšanas straujo sākšanos ne tikai cāmu galā, bet arī visā Baltijā, jo ziemeļa mežos, taigās un drumos nedzīvoja ne kazu, ne aitu priekšteči, ne tauri, izņemot meža zirgus. Tas arī būs tā sauktās ķeltu kultūras izplatīšanās cēlonis bez pašu ķeltu uzkundzēšanās citām ciltīm, kas vispār seno baltu civilizācijā netika piekopta, jo nav taču absolūti nekādu arheoloģisko pierādījumu jebkādiem kariem baltu cilšu starpā. Izskatījis un izstudējis ne tikai literatūras sarakstā norādītos literāros pētniecības avotus, droši varu apgalvot, ka līdz šim pierādījumu šādiem kariem nav nekādu - ja būtu karojuši, tad apbedījumos vajadzēja palikt sakropļotiem skeletiem, ciematu krāsmatās tad būtu atrasti kādam konkrētam novadam netipiski ieroči, būtu nodedzinātas ēkas, jo tās taču cēla no koka.
Mājas galus aizdarināja ar stāvbaļķiem, kuri pacēlās visā platumā jumola augstumā, atstājot vienīgi ieeju kaut kur sānos, caur kuru bija jāiet salīkušam, lai nesasistu galvu. Tātad atkal kaut kas no lejiešu, kaut kas no bolgu, kaut kas no eiru (īru) arhitektūras. Var atrast aprakstus, kuros minēti plaši apaļie slieteņi kā eiriem, kas celti smilšainā vietā.
Pašā ziemeļa galā dzīvoja čumos (vienas ģimenes slieteņos) un mudžos (dzimtas lielajos slieteņos), kas bija būvēti līdzīgi eskimosu vai Ziemeļa Amerikas indiāņu mītnēm. Čumus (vienas ģimenes mītnes) un mudžus (lielas saimes mītnes) varēja nojaukt un pārvietot uz citu vietu. Ej nu pasaki, kurš no kā mācījās - varētu būt tā, ka līdzīgos dabas apstākļos radās līdzīga arhitektūra.