2.7.
8. Anaņjas senkultūra
un somugri
V.Deņisovs 1955. ─ 1958. g. arheoloģiskajā ekspedīcijā pētīja pieminekļus Anaņjas ciema tuvumā Komi Republikā un atklāja aptuveni 900. - 700. g. p. m. ē. taisītu, ļoti vienkāršu māla trauku lauskas, kurām nebija ornamentu, bet blakus lauskām atrada lāču, briežu, vilku, lapsu, caunu, vāveru, bebru un citu meža zvēru kaulus un zivju zvīņas, kaula žebērkļus un lūku dukuru paliekas, it kā iedzīvotāji būtu atsākuši neolita dzīves veidu, kaut gan radiokarbona mērījumi pierādīja, ka tie bija dzelzs laikmeta pieminekļi. Tāpēc secināja, ka tos būšot atstājuši somugru senči (520).
Anaņjas ciemats atradās netālu no Mālmīžas pilsētiņas Vjatkas upes kreisā krasta pietekas Vojas augšējā terasē, taigā, purvainā vietā. Agrāk šajā vietā ir bijusi vecāka apmetne, kuras iedzīvotāji lietojuši tā saukto Lugas keramiku - trauki ar aukliņas nospiedumu līnijām pie vainadziņa, auklas aplīši, bedrīšu rindas un ķemmes krustu šķērsu švīkājumi. Lugas keramikas cilšu jeb ziemas gala piemaru apmetnes ar tā saukto Lugas keramiku (V.Deņisova termīns) Vjatkas upes piekrastēs un tās pietekas Šolmas piekrastēs palika neskārtas līdz Ivana Bārgā valdīšanas laikam, bet tām blakus meža ielokos bija radušās Anaņjas keramikas cilšu apmetnes, kurās necēla agrāk izplatītās zemē iedziļinātās stāvbaļķu mājas - tikai virszemes pagaidu mītnes. Citās vietās saglabājās Fatjanovas senkultūrai tuvas senlietas, kuras šajos novados lietotas līdz 5. - 6. gs m. ē., bet tad pārklājušās ar Anaņjas senkultūras slāni. Apbedījumi, kuri kaut ko varētu izskaidrot, nav atrasti.
Anaņjas senkultūras apmetnes, kuras pastāvējušas kopš 10. gs p. m. ē., atklāja Mālmīžas pilsētiņas teritorijā, Bujas I un Bujas II apmetnēs Vojas upes piekrastē. Atkal taigas vidū, kur agrākas apmetnes netika atklātas. Vēl ir zināmas Anaņjas senkultūras senvietas Medvedkas ciematā starp Pļavas un Kolhoza ielām, Taršinu ciema teritorijā, Višeras upes augšteces terasē, Obas upes lejteces kreisā krasta pieteku terasēs, kur tās nav pastāvējušas ilgāk par pāris gadu desmitiem. Arī šīs vietas atradās taigā, kur pat tagad ir tikai mednieku un zvejnieku ciemati.
Ienācēju apbedījumi nav atrasti. Domā, ka viņi savus nelaiķus kremēja (519), bet ja būtu apēduši, kā runā par mordviešiem (419), tad vajadzēja saglabāties kauliem. Tāpēc domā, ka nelaiķus ir slēpuši kokos vai aprakuši vietās tālu prom no apmetnēm, kā esot rīkojušās ziemeļa somugru ciltis līdz pat 19. gs beigām m. ē.. (177).Tātad, sprieda arheologi, somugri nāca no Sibīrijas taigas, pārgāja Ūralu kalnus un apmetās atkal taigā, attālāk no ziemas gala piemaru un golānu apmetnēm; bija mednieki un zvejnieki, jo viņu apmetnēs atrada tikai meža zvēru kaulus, kamēr tur pat blakus bija lopkopju un zemkopju apmetnes; tie bija svešinieki, kuri vairījās no ziemeļa piemariem un golāniem, ko nevarot gan teikt par Anaņjas centrālo apmetni, kura uzcelta virs nodedzināta ciemata krāsmatām, kas liecinot par somugru vardarbīgu ienākšanu un vardarbīgu baltu cilšu asimilēšanu somugros, arī somugriem pārtopot citā tautā.
Par somugru cilšu ienākšanu, to etnisko aizvēsturi Ziemeļa galā, izņemot augšminētos Anaņjas kultūras pieminekļus arheologi neko citu nav atklājuši. Minēts tikai tas, ka ilgu laiku baltu un somu ciemati esot pastāvēja blakus, bet kurā laikā tas noticis, nav noskaidrots, kā arī nav atrasti konkrēti apliecinājumi somugru saplūšanai ar baltu ciltīm. Taču ir vairāki citi atklājumi, kas liecina par somugru ienākšanu, piemēram, tagadējās Mordovijas teritorijā ar karu.
Barenca jūras piekrastēs un Ziemeļu Dvinas lejtecē saglabājās ziemeļa piemaru cilts, kamēr taigā kopš 900. - 800. g. p. m. ē. dzīvoja sāamu un ugru mednieki. Nekādas vardarbības pazīmes, izņemot zināmos 5 - 7 nodedzinātos golānu un piemaru ciematus, kapu lauku Mordovijā, kurā ir redzamas vardarbīgas nāves pazīmes un atrodami gan mezocefāli, gan arī brahicefāli galvaskausi, nav atrastas. Tātad bija notikusi divu atšķirīgu senkultūru un cilšu saplūšana, kurā pārsvaru ņēma somugru ciltis. Cik tādu cilšu bija, nav noskaidrots. Taču Krievijas Impērijas etniskajās kartēs var atrast ziņas par 20. gs sākumā pastāvējušām 192 somugru ciltīm, kuras padomju gados tika gandrīz pilnīgi iznīcinātas un rusificētas, proti, pēc 1979. g. statistikas datiem Krievijas impērijas plašumos bija palikušas 82 somugru ciltis, kas tika pakļautas vardarbīgai asimilācijai un rusifikācijai monarhistiskās un jo sevišķi padomju impērijas laikā (153;159).
Pēdējā laika publikācijās atkal tiek celta augšā nepierādāmā hipotēze par to, ka Senās Eiropas pamata iedzīvotāji esot bijuši somugri, bet balti esot ienācēji un okupanti. Taču nav nekādu pierādījumu tam, ka šie cilvēki būtu varējuši izdzīvot pēdējā Virma apledojuma glaciālajā periodā un saglabāties pēdējā interglaciālā perioda sākumā, ko pierādīju jau iepriekšējos pastāstos. Toties pierādījumu viņu ienākšanai Vīkingu laikos un ar zviedru vīkingu atbalstu ir pietiekami daudz, ko pilnīgi pierāda antropoloģiskie pētījumi, kas izdarīti attiecīgo notikumu vietās (110).