Turpinājums1. Jaunos medību laukos
Māras un Tlata celto purva pāļu apmetni arheologi atklāja netālu no Izjumu pilsētas Ukrainas Harkovas apgabala Izjumu rajonā, Ziemeļa Doņecas kreisajā krastā, kur upe met lielu līkumu pirms Oskolas ietekas. Tā bija pati vecākā pāļu apmetne Eiropā, kuras krama rīki tipoloģijā tika dēvēti par makrolitiski mikrolitisko krama industriju ar liela izmēra koku apstrādāšanas cirvjiem un ar Nobeļas varianta bultu un šķēpu uzgaļiem, kuriem bija dažādi lielumi, katram zvēram savi ieroči pēc lieluma.
Līdz 11010. g. p. m. ē. ap šo apmetni bija saradušās 40 mītnes, ap 200 cilvēku, kas veidoja tā saukto Izjumu epipaleolita un mezolita sākuma vienveidīgo apmetņu konglomerāciju jeb ciematu grupu Ziemeļa Doņecas kreisajā krastā un senā ezera piekrastē izstiepti izkaisītām mītnēm, kas teritoriāli tiecās pret ziemeli (121).
Minētajā laikā no Izjumu apmetnes virzienā pret ziemeļi bija izdalījušās Izjumu pilsētas centra trīs ģimeņu apmetnes, no kurām tālāk virknējās pa vienas ģimenes pastāvīgajai mītnei tālāk pret ziemeli, aptuveni ik pēc 50 - 60 km Verjovkinas, Sņežkovkas, Bannovskajas, Brusovkas, Petrovkas u.c. apmetnes, kuras pret ziemeļrieteni saplūda ar Leta pēcnācēju Desnas, Seimas, Sulas, Pslas, Horolas piekrastes apmetnēm, bet saullēktu pusē - ar Burta pēcnācēju apmetnēm, tādējādi Māras ģintij sazarojoties pret ziemeli, rieteni un austreni. Austreņa atzars saplūda ar burtiem, rieteņa – ar lejiešiem, veidodams tambovu cilti, bet ziemeļa galotnes dzimtas tad arī veidoja Māras ģints cilšu kodolu, kura sākums ir meklējams tajā triju ģimeņu dzimtā, kas bija apmetusies Skņatiņskas apkaimē.
Centrs bija kāda jauna dzimta, kas pēc 2 - 3 paaudzēm bija atdalījusies no Skņatiņskas dzimtas un apmetusies Jilgas labajā krastā, iepretī Dubnas ietekai, tagad Krievijas Kaļiņina apgabala Kimru rajona Piekūnu ciema teritorijā. Atklātas 6 - 7 epipaleolita un mezolita pavārdu vietas (30 - 35 cilvēki).
44. attēls. Māras cilšu epipaleolita un mezolita makrolitiski
mikrolitiskās krama senlietas (140).
Trešais centrs atkal bija atvirzījies tālāk pret ziemeli ap 8. g. tk beigām p. m. ē. un to izveidoja kāda dzimta, kas bija vēl pēc kādām 2 paaudzēm atdalījusies no Piekūnu dzimtas un izvietojusies Seligera ezera piekrastē, tātad Valdaja augstienes ziemeļaustreņa stūrī, kur atklātas 4 - 5 mītņu vietas (217). Tātad Valdaja augstienes apmetnēs dzīvoja 20 - 26 cilvēki, kuri pakāpeniski sajaucās ar latgaļiem, lejiešiem un radīja mazkaļu un galindu ciltis.
Ceturtais centrs bija Egļukalna apmetne, kas atradās netālu no Kamas ietekas Jilgā, kur vēlāk izveidojās nākamo bolgu galvenais metalurģijas centrs. No Egļukalna apmetnēm ap 10. g. tk p. m. ē. atdalījās Pētrezeru apmetnes, kuras atradās nākamās Fatjanovas senkultūras apgabalā, daļēji ietverot arī Volosovas senkultūras teritoriju. Tur dzīvoja māru ciltis, kurās iegāja arī lielkaļu dzimtas.
Pēc 4. g. tk p. m. ē. katrā minētajā apmetnē bija 5 - 20 mājas, tātad neolitā bolgu kopienās kopumā dzīvoja ap 12227 cilvēku (O.Baders, 1932. g.).
Pēterezeri savu nosaukumu ir guvuši no zemnieku sādžas senā nosaukuma. Sādža atradās Lielezera Lielajā salā. Sala atdalīja no Lielezera 20 km2 lielo Baltezeru. Šajā caurteku savstarpēji sasaistīto ezeru sistēmā ietilpa arī Galezers, Dziļezers, Ezeriņš, Joršezers. Tiem tecēja cauri Sasas upe.
Pēterezeru salās atklāja pāļu ciematus un atsevišķas pāļu mītņu vietas. Tās celtas 8. g. tk p. m. ē. Ezeru ūdens līmenim krītoties, pāļu ciemati saglabājās tikai salu piekrastēs, bet mājas pārtapa virszemes stāvbaļķu namiņos. Šis celtniecības stils apbrīnojamā veidā bija saglabājies vēl 20. gs 30 gados.
Ezeru salās un piekrastēs atradās bolgu Lielsalas, Gala, Aizupes, Pieupes, Spasu, Bikovas (Vēršu) un Sasas, Augšsasas, Lejasasas, Aizsasas un vēl 3 - 4 sādžas, kuru nosaukumi nav saglabājušies un pastāvējušas kopš mezolita. Tā kā katrā sādžā bijušas 10 - 20 stāvbaļķu mājas, tad lēš, ka Pēterezeru novadā neolita beigās esot dzīvojuši vismaz 3 tk cilvēku (373). Tie bija golāni.
Pētrezeru sādžas cēla četrstūrainas vienistabas vai divistabu stāvbaļķu mājas ar māla klonu un akmeņu krāvuma pavārdu vidū. Vienīgā atšķirība no lejiešu mājām ─ spāru galus ielaida zemē, veidojot plašas pažobeles, vairākas mājas savienoja ar apjumtām ejām garā ēku rindā, kurā bija dzīvojamās mājas un saimniecības ēkas. Kultūrslāņi esot bijuši 0,6 - 0,8 m biezi un nepārtraukti.
Petrovku sādžas teritorijā atrada 1347 zaļganā Ūralu krama un kvarcīta darba rīkus, kuru asmeņi bija slīpēti. Starp tiem bija naži, dūrescirvji, deviņu skaldņu cilindriskie nukleji, zāģi, smaiļi, tīklu atsvariņi, laivas cirvji ar caurumu kātam, Svidru bultu un šķēpu uzgaļi, kapļi, raga lemeši, kaula sirpju asmenīši. Lietojuši gan lielkaļu sārteno, gan galindu pelēko, gan Ūralu zaļgano kramu.
Metāla darbarīki un rotas visos bolgu novados parādījās tikai pēc 2. g. tk p. m. ē. Tie bija bronzas naži, īleni, adatas, sirpji, lemeši, umbu, loka, pūces saktas ar dzintara un emaljas inkrustāciju, vīti gredzeni, zvīņveida uzšuvumi sagšām, zirgu iemauktu un iejūgu detaļas, arkla lemeši, ratu apkalumi un ragavu slieces, bet neviena zobena, vairoga apkaluma, bultu vai šķēpu uzgaļa - medību bultu uzgaļus arvien vēl kala no krama,
Tveras piepilsētā tika atklāti četri lieli zemkopības un piemājas lopkopības kopienas ciemati. Visi četri ciemati grupējās ap lielu, apaļu, kārtām uzbērtu Raganu svētkalnu, kas patiesībā bija vienīgais zināmais Raganas svētkalns Māras ģints cilšu galā. Tā augšā atradās akmens bruģa laukumiņš ar muldakmeni vidū, bet ap to bija lokā likti un saulgriežu punktu virzienos orientēti akmens bluķi kalendāra vajadzībām. Svētkalns atradās kāda strauta krastā. Otrā krastā atradās Lāča svētkalns. Netālu atklāja vēl 3 ciematus, kurus pirms ūdenskrātuves appludināšanas neizpētīja. Tātad minētie svētkalni apkalpoja 7 ciematus. Lielākajās un vecākajās bolgu pagastu kopienās 8. gs m. ē. dzīvoja aptuveni 10 - 20 tk cilvēku (101).
Katram ciematam blakus bija kapsēta - uzkalniņu kapu lauks, kura centrā, - sākotnējās apglabāšanas vietās, atrada pazīstamos skeletu kapus, kuros mirušie guldīti uz kreisajiem sāniem, galvu pret rītausmu, saliektiem ceļgaliem, ziedu paklāju apakšā, sarkanās minerālās krāsas iekaisījumu pāri skeletam un zem tā. "Katakombu senkultūru" šajos skeletu kapos atrada svētkalnu apakšā - ozolkoka pārsegumi namiņa veidā (P. Beļskis, 1901. g.).