2.5. ps12. Etniskās problēmas
Lietuviešu un latviešu etniskās nošķiršanās problēmas diemžēl nav saskaņojamas ar arheoloģiskajiem datiem. Tāpēc šajā jautājumā ir izteiktas divas atšķirīgas hipotēzes, jo dokumenti attiecas tikai uz laiku pēc 12. gs. m. ē.
Pēc K.Būgas uzskata jauni ieceļojumi Lietuvā un Latvijā notikuši no rītausmas un ziemeļa puses pēc 8. gs somugru un krievu ekspansijas dēļ. Aptuveni tajā laikā esot ieceļojuši zemgaļi no un caur Polockas latgaļu novadiem, kas it labi saskan ar antropoloģiskajiem pētījumiem, jo tajā laikā parādījušies gargalvainās un klasiskās varietātes mezocefālie galvaskausi retajos apbedījumos, kamēr pirms tam bijuši tikai gargalvaiņi; retajos tāpēc, ka tolaik pastāvējusi kremēšanas tradīcija.
Etniskās izmaiņas Latvijā un Lietuvā krievu un somugru ekspansijas dēļ nemaz nav noliedzamas: tajā laikā Latvijā un Lietuvā ieceļoja sudāvi, galindi, pat tambavi, sindi, rūti, jūtama spēcīga pelasgu un umbru kultūras ietekme. Tajā laikā sākās latgaļu un kuršu iespiešanās līvu novados un somugru iespiešanās latgaļu novados, tāpēc Lietuva nevarēja palikt neskārta, kaut gan pēc krievu hroniku ziņām Lietuva un Latvija esot bijušas dižu un necaurejamu mežu (drumu) novads, kurā varot iekļūt tikai pa lāču un zvēru takām daudzu dienu gājumā, turklāt arī starp kopienām bijuši plaši drumi, nepārejami purvi, nekuģojamas upes un upītes (568).
Ed.Šturms uzskatīja, ka šīs migrācijas laiks esot "atceļams vismaz par 800 - 1000 gadiem atpakaļ senatnē, jo austreņa baltu, kā viņš dēvēja baltu ciltis, kas dzīvoja pret austreni, ziemeļa un dienvids austreni no tagadējas Latvijas un Lietuvas (starp citu, viņš rakstīja Lietavas), “virzīšanās no austrumiem uz rietumiem izbeigusies jau pirms Kristus dzimšanas. Aizvēstures laikmetā mūsu ērā AustrumBaltu ciltis ir ekspansīvas tikai ziemeļa un austrumu virzienā.
Lietuvas zinātnieki pēc pašreizējā archaieloģisko pētījumu stāvokļa ir noteikuši šādu aptuvenu Lietuvas aizvēsturisko senkultūru novadu etnisko piederību.
Nemūnas novadā, kur vēstures laiku sākumos sastopamas 2 ciltis: ziemeļos - kurši, dienvidos - skalvji, atšķirības katras cilts arhaioloģijas materiālā esot novērojama jau kopš agrā dzelzs laikmeta, bet pirms tam atšķirību neesot.
ZiemeļLietuvas novads starp Mažeiķiem un Šauļiem, ko visos laikos apdzīvoja zemgaļi, sāk izcelties jau agrā dzelzs laikā) savairojās jaunas apmetnes.Tālāk pret austrumiem no zemgaļu novada, tagadējā Biržu un Roķišķa apriņķu vidienē, kur dzīvo sēļi, arhaioloģiskā izpēte ir virspusēja, t. i., ir apzināti un reģistrēti atsevišķi pieminekļi.
AustrumLietuva, Viļņas novads, kurā esot vērojama senkultūras stabilitāte agrā, vidējā un vēlā dzelzs laikmetā, kura esot uzskatāma par augštaišu dzimteni, kaut gan jaunākie pētījumi rāda šīs senkultūras apbrīnojamu līdzību Polockas latgaļu senkultūrai, proti, Daugavas - Dņepras senkultūrai, kas liek domāt, ka arī zemgaļi būs ieceļojuši Zemgalē no Polockas latgaļu novada.
Lietuvas vidienes līdzenumā bija kāda kuršu un zemgaļu senkultūrām stipri radniecīga senkultūra, kas piešķirta žemaišiem. Starp abām leišu ziemeļa ciltīm jau kopš vidējā dzelzs laikmeta pastāvējusi atšķirība apbedīšanas tradīcijās: zemgaļiem bija uzkalniņu uguns kapi, augštaišiem - uzkalniņu skeletu kapi” (570).
Pēc E.Baumaņa pētījumiem augštaiši, žemaiši, zemgaļi, sēļi, latgaļi un kurši agrajos viduslaikos (dzelzs laikmetā) esot runājuši kopīgā valodā un dzīvojuši Baltijas jūras malā no Nemūnas ietekas un vidusdaļas, tās pietekas Villijas piekrastes līdz pat Dundāgai, arī Igaunijā un latgaļu cilšu novados tagadējās Krievijas rieteņa apgabalos (568). Tātad precīzi izdalīt katras brālīgās cilts teritoriju nav iespējams.