Turpinājums8. Sakrālie pieminekļi
Sakrālie pieminekļi tika atklāti visos lejiešu novados. Tie bija svētkalni un kapulauki. Par apbedīšanas tradīcijām jau minēts. Svētkalni, svētbirzis un plašas saieta celtnes ir bijušas gandrīz katrā apmetnē. Visvairāk svētkalnu atklāja Desnas un Sindas piekrastes kopienās.
Svētkalni un kalendāra kalniņi uzbērti atklātās vietās, upes kraujās, kur blakus bija purvs. Daudz svētkalnu bija Vinņicas apgabala Pečoru un Baltās Baznīcas, Ozolciema, Baltā Akmens, Josifovkas, Vicehovskas, Belostrujevas, Lužickas u.c. lejiešu ciematos vai kopienas ciematu grupās. Svētkalnus cēla daudzslāņainus, 5 - 15 m augstus. Zem tiem bija vai nu viens vai trīs apbedījumi. Virs apbedījumiem uzcēla stipru pagraba vai puspagraba mītni, kurā tad arī izdarīja minētos iesvētīšanas apbedījumus. Svētkalna kambarī varēja iekļūt pa samērā plašu ieeju caur ozolkoka arku.
Ap svētkalniem bija akmens krāvumu loki, akmeņiem piekrautu grāvju gredzeni, kuros kurināja riņķa sārtus. Menhirus vai milzīgus laukakmeņus izvietoja galveno saulgriežu asu virzienos un attiecīgā mēneša pirmās savaites pirmas dienas saullēkta, kā arī mēness ciklu (savaitu sākuma) noteikšanai. Kalniņiem bija nogriezta konusa forma. Tātad tie bija Raganu dobjie svētkalni, kuri kalpoja rituālu un kalendāra vajadzībām, jo bez kalendāra nav iedomājama attīstīta zemkopība.
Svētkalnu ārējā forma bija dažāda - galvenokārt apaļie saules rata kalni, līkloču zalkša pakalni ar vīrišķās auglības simboliku jeb, kā tos sauca latgaļu galā, Pērkona daudzināšanas svētkalni jeb Debesu kalni, kā arī bruņurupuču svētkalni, kuri simbolizēja zempasauli jeb Zemes mātes valstību, bet tos parasti sauca par Raganu kalniņiem. Vairākos svētkalnos zem jumola atrada labības statiņus un mantu glabātuves, ar kaļķi iekaisītu lidojoša stārķa vai dzērves apveidu. Tajās vietās, kur bija pieejami dolomīti, apbedījumi svētkalna dobumā izdarīti nelielā dolmenā. Dolmena akmeņos iekala visuma - Saules, 7 zvaigznāju, 9 planētu simbolus.
Atšķirīgs bija Pustinku ciemata svētkalns. Virs tā pacēlās apaļš baļķu namiņš ar niedru jumtu, bet zem kalna bija liels baļķu un kaļķakmens bluķu dolmens ar ieeju. Svētkalna galā atrada muldakmeņus, uz kuriem bija kurināts sārts. Blakus akmenim atrada sadegušus zirga un auna kaulus. Pakalni ar ugunskuru vietām, kur, acīm redzot, svinēti saulgriežu svētki gadu no gada, jo pelnu čupas bijušas biezas, atrasti katras kopienas tuvumā. Arheoloģe, kas pētīja Pustinku svētkalnu, S.Berezanska domā, ka tās bijušas upurēšanas vietas (210).
Sobkovas ciemata dabiskas izcelsmes svētkalnā atrada trīs ugunskuru vietas. Tie kurināti keramizētās māla bedrēs. Ap ugunskuriem lokā bija salikti laukakmens bluķi, kuri kalpoja gan kalendāra vajadzībām, gan sēdēšanai Līgo vakarā.
Blakus šiem pakalniem un svētkalniem atradās ozolu svētbirzis. Tur notika arī jaunekļu sacīkstes - olimpiādes, jauniešu iesvētīšana pieaugušo kārtā (215).
Belogrudovas ciematā, kurā bija 40 mājas, svētvieta atradās dabīgā uzkalnā. Ciematu no svētvietas atdalīja strauts un pļava, bet ziemeļa un dienvidu pusi sargāja mežs. Saullēktu un saulrietu virzienos pavērās plaša ainava līdz apvārsnim, aiz kura zilgmoja mežs. Pakalna nogāzēs auga vareni ozoli, kuri bija stādīti mērķtiecīgi kā saulrietu orientieri. Ap katru ozolu bija salikti akmens gredzeni tā, ka pēc ozola ēnas varēja noteikt stundas, rīta, pusdienas un vakara laiku.
S.Berezanskai bija zināmi vairāki šāda veida uzkalni citās vietās, kuros bija svētbirzs un 3 - 5 ugunskuru vietas, akmens loki ap ozoliem, vientuļi stāvošu menhiru rindas pret kādu citu svētvietu. Svētvietās atrada vislabāk saglabājušos un vislabāk apstrādātus, sevišķi daiļi ornamentētus traukus. Tur atrada arī laivas cirvjus, zirgu, aunu un suņu pārkalcinējušos kaulu paliekas. S. Berezanska domā, ka Sindas upes vidusteces novads ir bijis kāds baltu cilšu garīgais centrs.