Turpinājums

2. Cilšu veidošanās, novadi

Epipaleolitā un mezolita sākumā (11. - 9. g. tk p. m. ē.) letu apmetnes veidoja vairākas konglomerācijas, pēc kurām var spriest par cilšu veidošanos, jo tās laika gaitā netika mainījušas savas teritorijas:

Ø    Kijevas 5 apmetnes;

Ø    Desnas piekrastes 24 apmetnes - lejiešu etnoģenēzes centrs;

Ø    Iputas piekrastes 1 apmetne;

Ø    Sožas piekrastes 1 apmetne;

Ø    Mogiļevas apkaimes 4 apmetnes;

Ø    Nemūnas piekrastes 38 apmetnes Lietuvā, Prūsijas rītausmas puses novadā un Baltkrievijā.

Izslēdzot Sindas krāču, Teterupes, Seimas un Pripetes apmetņu grupas jeb konglomerācijas, letiem jeb lejiešiem mezolita sākumā jau ir bijušas 6 apmetņu grupas, kuras ir uzskatāmas par sešām letu jeb lejiešu cilšu etnoģenēzes teritorijām. Tās raksturoja minētā tipa krama kalumi (140f). Pārējās apmetņu grupas iegāja tambovu, sudāvu un prūšu etnoģenēzes teritorijās.

Letu krama kalumi ir pārdzīvojuši vairākas attīstības fāzes. Ja epipaleolitā un mezolita sākumā viņu krama kalumi bija masīvi, tad mezolitā vidū (ap 9. g. tk p. m. ē.) rīkus sāka atvieglināt, atbrīvojot no lieka smaguma, bet uzgaļu formas kļuva izsmalcinātākas, ieguva mandeles vai četrstūra piramīdas formu, plaši lietoja mikrolitiskos nazīšus, kurus iestiprināja kaulā (tā sauktajos kaula sirpjos), izgatavoja Kundas tipa kaula un raga žebērkļus, putnu un zivju bultas (151).

Neolitā etniskā situācija izmainījās - vienas apmetnes izzuda, citas nāca klāt un veidoja jaunas konglomerācijas, kuras vairs nemainījās līdz dzelzs laikmetam, vienīgi apauga ar jaunām apmetnēm. Sākās podniecība, pēc kuras var labāk izvērtēt senkultūras, jo katrā lielākā konglomerācijā ievēroja kopīgas tradīcijas. Rūpīgi izsekojis senlietu izgatavošanas jauninājumu un stila rašanās vietas lejiešu visai plašajā apgabalā, A Brjūsovs secināja, ka tur dzīvojuši etniski vienveidīgi cilvēki, kuri atstājuši tik pat vienveidīgas senkultūras kā paši, kaut gan katram novadam ir bijuši savi izgudrojumi, kuri ļoti ātri izplatījušies visā Piedņeprā. Tāpēc arheologiem neesot izdevies noteikt izgudrojumu izcelsmes vietas. Taču nelielās stilu atšķirības krama rīku un māla trauku izgatavošanā ļaujot izdalīt 10 lejiešu ciltis.

Piedņepras etniskās kopas raksturojumu deva V.Daņiļenko: lejieši visā Piedņepras apgabalā no Kijevas līdz Smoļenskai; Nemūnas piekrastēs antropoloģiski pārstāvēja vienas etniskās izcelsmes cilvēku kopumu, kuru galvaskausu indekss bija 71 - 74, bet pēc mezolita apmetņu konglomerācijām un senlietu savdabībām tie sadalījās 10 ciltīs; visu 10 apmetņu konglomerāciju jeb cilšu senkultūra attīstījās autohtoni un katrā vēsturiskajā laikmetā palika vienveidīga līdz krievu ekspansijai, kāpēc ērtāk būtu runāt par Piedņepras cilšu senkultūru; dažu arheologu izdalītā un viņu apcerējumos minētā Nemūnas senkultūra būtiski neatšķīrās no Piedņepras senkultūras, bija tās sastāvdaļa, kālab Nemūnas senkultūra var raksturot lejiešu novadus kopumā, bet ērtības labad V.Daņiļenko atmeta Nemunas senkultūras jēdzienu un izdalīja "vienas etniskās izcelsmes cilvēku kopību Piedņepras senkultūras varietāti, kas saglabājās no epipaleolita līdz bronzas laikmeta vidum, pārauga arvien izsmalcinātākās un precīzākās formās" (139).

Daņiļeko pierādīja, ka pēc viena vai otra jauninājuma rašanās vietas, kaut gan katrs jauninājums ātri esot izplatījies visā apgabalā nepilnu divu triju paaudžu dzīves laikā, varot izdalīt Marjanas, Austrumtšiņecas, Lejasdesnas, Kanarovas, Bondarevas, Ļebedovas, Belogrudas, Nemūnas, Augšsindas un Visockas cilšu kopienu novadus, starp kuriem jauninājumu rašanās ziņā izcēlušies meža stepes novadi, salīdzinājumā ar mežu zonas novadiem - krāsainā keramika, apbedīšanas tradīcijas, zemkopības un piemājas lopkopības agrāka sākšanās, akmeņu krāvumu pavārdu rašanās, puspagraba stavbalķu mītņu celšana upju un ezeru piekrastu nogāzēs ar ieejām pret ūdeni (139).

S.Berezanska, vēlēdamās pārbaudīt A.Brjusova un V.Daņiļenko secinājumus, izpētīja apbedījumus visos desmit lejiešu cilšu novados un secināja, ka

z      līdz dzelzs laikmetam - 14. gs beigām m.ē., Vidusdņepras un Augšdņepras upju baseinu apdzīvoja vienas etniskās izcelsmes ciltis, jo nevar izdalīt kādas atsevišķu galvaskausu sērijas, kurās būtu kranioloģiski un kranimetriski atšķirīgas iezīmes - visos apbedījumos ir atrasti vienīgi gargalvainās varietātes mezocefālie galvaskausi;

z      salīdzinot materiālās kultūras vienveidīgo pieminekļu izplatību ar minētā tipa galvaskausu izplatību apbedījumos, tiešām jāatzīst, ka šai vienveidīgajai kultūrai atbilst vienveidīgs antropoloģiskais tips, tātad Daņiļenko izdalītie 10 novadi nepiešķir redzamas priekšrocības Piedņepras senkultūrai, salīdzinot ar citos novados izdalītajām senkultūrām;

z      lejiešu vienveidīgās etnokultūras apgabalā jāiedala arī tā sauktās Nemūnas senkultūras, kuras aptvēra arī Augšdņepras un Vidusdņepras senkultūru apgabalus;

z      Vidusdņepras senkultūras apgabals, kas lejpus Pripetes ietekas līdz Kijevai sašaurinājās līdz 50 km joslām abpus Sindas upei, bet zempus Kijevas šī zona sašaurinājās straujāk un izbeidzās 100 km lejpus Kijevas;

z      Vidusdņepras senkultūras apgabals pret dienvidrieteni, sākot no Desnas, precīzāk - visā Desnas baseinā un tālāk pret dienvidiem no Teterupes (Dņepras pietekas), aiziet līdz Dņestras augštecei, bet pret austreni - lielu gabalu gar Ziemeļu Doņecas piekrasti;

z      Tātad ir pamats runāt par vienotu Dņepras, Desnas un Doņecas etnokultūras apgabalu, kurā papildus teiktajam var izdalīt atsevišķi Doņecas, Desnas, Smoļenskas u.c. etniskās grupas - kopskaitā 13 - 14. Tās veidojušas samērā kompaktas vienveidīgu gargalvainās varietātes mezocefālo cilvēku kopienas, kurās vērojamas novirzes no Piedņepras antropoloģiskā tipa par 1 - 2 galvaskausa indeksa vienībām (klasiskā varietāte) virzienā pret Ziemeļa Doņecas ziemeļkrasta pieteku baseiniem, kur šīs novirzes bija tik nenoteiktas un pastāvēja vienā apmetnē blakus, kas neļauj izdalīt pat 4 - 5 galvaskausus vienā sērijā, jo tādām kvazisērijām nav teritoriālas bāzes, kaut gan to pastāvēšana var liecināt par kaut kādu citu substrātu ienākšanu no kaimiņu etnokultūras apgabaliem, veidojot brīvas izvēles pārus;

z      dažu autoru aprakstos Lietuvā atrastie brahicefalie galvaskausi tika uzskatīti par jādas citas cilts piederīgo galvaskausien, bet pēc rūpīgas atradumu vietas izpētes izrādījās pirms apledojuma jeb apledojuma sākumā dzīvojušo kromaņoniešu galvaskausi un nekādi nav attiecināmi uz apskatāmās epipaleolita, mezolita un neolita minētā apgabala lejiešu jeb protolietuviešu ciltīm (209).