Turpinājums

1. Epipaleolita pieminekļi

 Ievērojamais krievu arheologs D.Teļegins izdalīja vienotu Dņepras (Sindas), Ziemeļu Doņecas un Piena upes arheoloģisko pārejas laika (epipaleolita) un agrā mezolita senkultūru. Tajā varot izdalīt četrus lokālus variantus, kas būtiski neatšķiroties (121). Apskatāmajā versijā šie varianti attiecīgi atbilst Apja, Māras, Burta un Leta sākotnējiem novadiem.

Leta novados pirmo reizi Baltijā parādījās ar abiem galiem cērtamie kapļi un dūres cirvji, tika izmantoti gan Māras, gan Burta, gan Apja tehnoloģiskie sasniegumi ar to atšķirību, ka dūres cirvju, kasīkļu un nažu atvieglināšana bija panākta ar atskaldīšanu procesa sākumā un tiem labi nostrādāta satveršanas daļa, lai tie būtu vēl ērtāki lietošanā. Apja un Rūta novados saglabājās mikroliti un zīmuļa formas instrumenti. Letam un viņa pēcnācējiem zīmuļa formas rīku nebija (82).

Makrolitus sāka kalt Tlatis un Māras vilku kāvēji, bet kādus 100 gadus vēlāk tie sāka izplatīties Leta, Burta, Apja un Rūta novados. Taču Leta akmeņkaļu izgatavotie kalti, dūrescirvji, kasīkļi, bultu uzgaļi un sirpji izcēlās ar augstāku apstrādes kultūru un stila vienotību. Makrolitu stilā tika kalti plakanie un prizmatiskie Svidru Nobeļas varianta bultu un šķēpu uzgaļi, divu galu kalti ar vienpusēji slīpu retušu, dažādu formu kasīkļi un īleni (133).

Uzgaļa stiprināšanai kātā izmantoja māla un asins sajaukuma masu, kausētus sveķus un vasku. Kātiņu iestiprināja bultas kāta galā ieurbtā caurumā, papildus krusteniski nosienot ar nātru šķiedrām vai smalkiem liepu lūkiem(141), kas varēja būt Leta izgudrojums, jo lūku šķiedru atklāšana būs bijusi par cēloni viņa vārda vai iesaukas izvēlei, ar ko būtu izskaidrojama Leta vārda augšminētā jēga (89),

Leta dzimta nodzīvoja Sindas lejas krāču salu apmetnē ilgstoši, bet jau otrajā vai trešajā paaudzē sadalījās patstāvīgās bērnu un mazbērnu ģimenēs, kuras aizklīda plašajā Eiropā, dzīdamas pēdas ziemeļbriežiem, lāčiem un vilkiem, sadalīdamās vairākās grupās, no kurām spēcīgākās bija sembri un ziemeļnieki. Ziemeļnieki ātri piemērojās dabas apstākļu izmaiņām, sāka apgūt jaunus medību laukus mežos, virzīdamies gar Sindas upi uz augšu, taigā iekšā. Krāču salu apmetnes un pieminētās divas apmetnes Sindas deltas rajonā nezināmu iemeslu dēļ gāja mazumā ─ no 10 mītnēm jeb ģimenēm laikā līdz 11750. g. p. m. ē. palika trīs, 7 ģimenes aizceļoja.

Zavaļjes apmetnē, kuru atklāja V.Daņiļenko Dienvidu Bugas upes kreisajā mežainajā piekrastē, pašā lejtecē, tika atrasts krama inventārs, kas bija tuvāks Krimas (Rūta saimes) krama inventāram, nekā Akmens Kapa vai krāču salu apmetņu inventāram (133), kas norāda, ka šajā apmetnē Leta pēcnācēji nedzīvoja. Tie, acīm redzot, bija sinodi.

Zemkrāču rajona Akimovkas un Rogaļikas apmetnes krama inventārs tika atzīts par līdzīgu Ambrosijevkas pirmsplūdu laika apmetnes inventāram, jo ietvēra parupji apstrādātus makrolitus un Akmens Kapa piemineklim raksturīgos mikrolitus, kamēr zīmuļa veida kalumi netika atrasti, bet mikrolitiem bija vāji izteiktas ģeometriskās formas, kādas nebija atrodamas Akmens kapa pieminekļa apmetnēs Tāpēc Akimovkas un Rogaļikas apmetnes varēja rasties tikai epipaleolitā un aizsākties krāču salu apmetnēs, kur atrada tādu pašu krama inventāru (133), t.i., tajās dzīvoja Leta 2. - 3. paaudzes pēcteči. Citu apmetņu Leta dienvidnieku grupā nebija.

Ziemeļa atzars turpināja medīt gar Sindu uz augšu. Medīja ziemeļbriežus. Viņi nonāca Pinskas purvos, kur vēl gulēja ledus linze un pamazām kusa - tajos vēl nevarēja ieiet, tāpēc apgāja apkārt. Tāds pat ledus blāķis gulēja Baltijas jūras ieplakā un veidoja Ledus ezeru. Ledus vēl klāja visu Baltiju, pamazām atbrīvodams dienvidu novadus un pārvērsdams tos neizbrienamos purvos. Tāpēc ziemeļbrieži turējās drumos, klīda upju un ezeru augstajās piekrastēs, kur mielojās ar zāli un ķērpjiem. Ziemeļbrieži un citi aukstuma nebaidošies zvēri, arī vilki, turējās ledāju tuvumā, lai izvairītos no strauji savairojušajām briežu utīm, sīkajām mušiņām, odiem. Ātrumu, kādā pārvietojās ziemeļbriežu mednieku grupas pret ziemeļrieteni, uz Skandināviju, topošo Baltijas jūru, noteica ledāju kušanas un mežu, taigas atdzimšanas ātrums, kas nebija lielāks par pāris kilometriem gadā.

Zvēru bariem pakaļ virzījās mednieki. Medību ceļa malās palika bojāti Svidru Nobeļas varianta bultu un duramo šķēpu uzgali, lielizmēra dūres cirvji, kasīkļi. Tāpēc letu ceļš ir viegli nosakāms.

Letu ceļojums sākās no pirmās ziemeļbriežu mednieku apmetnes, kurā starp tipiskajiem letu krama rīkiem bija 13 % mikrolitu, kas atradās Ukrainas Sumu apgabala Ahtiras rajona Huhru ciema apkārtnē, Vorkslas upes lejteces kreisajā krastā. No šīs apmetnes sākās Sembra ceļš pāri Sindai pret rieteni 12508. g. p. m. ē..

Gandrīz vienlaikus bija izveidojušās divas apmetnes Aizvorkslas ciema ziemeļu nomalē un Poltavas apgabala Jaunsanžaru rajona Boikovu pagasta bijušās Stepišķu sādžas nomalē, kādus 300 - 400 m aiz Boikovu ciema, kur tagad aug stādīts jauktu koku mežs. Šīs apmetnes pastāvējušas līdz dzelzs laikmetam (443).

Dažas paaudzes vēlāk no Huhru apmetnes izdalījās Horolas un Pslas upju piekrastu apmetņu grupas, kuras vēl nav izpētītas, izņemot Popovku apmetni Poltavas apgabala Globinskas rajona Popovu ciema apkārtnē, kuru atklāja 2 km augšpus Horolas upes ietekas Sindā (446).

No Popovkas epipaleolita kopienas izdalījas mezolita sākumā 2 jaunas kopienas netālu no pirmās, bet neolitā no tām izdalījās10 apmetnes, kuras pakāpeniski sadalījās daudzās jaunās apmetnēs, saplūzdamas ar Māras pēcnācēju apmetnēm Ziemeļa Doņecas vidusteces un tās pieteku piekrastēs (141). Pastāvīgās jeb balsta apmetnes atradās pāris 100 km atstatumos, kas pieveikti īsā laikā. Tas bija iespējams tāpēc, ka viņi izmantoja šļūces un turpināja pieradināt briežus, suņus, meža zirgus šļūču vilkšanai, pat jāšanai.

Vēlāk tika atklāta 11615. g. p. m .ē. pastāvējusī Goncu apmetņu grupa Ukrainas Čerņigovas apgabalā ─ radiokarbona mērījums ugunī degušam kaulam, kurš norāda uz šo apmetņu mednieku virzīšanos pret ziemeļrieteni samērā ātri (443).

Ziemeļu galotnes saime turpināja virzīties gar Sindu uz augšu ar pārtraukumiem, lēcieniem, ik pēc 2 - 3 paaudzēm, arvien atstājot pagaidu apmetņu ugunskuru vietas un atsevišķas pastāvīgās apmetnes. Izkaisītie krama darbarīki aizveda arheologus uz Sulas upes ietekas apvidu, kur labā krasta augstajā terasē patiešām atklāja nākošo pastāvīgo apmetni bijušās Žovņinu muižas teritorijā, kurai tagad viļņojas pāri Kremenčugas ūdenskrātuves piesārņotie ūdeņi.

Otrā ziemeļa atzara pirmo pastāvīgo apmetni atklāja Sulas upes labā krasta pietekas Ternas augšējā terasē, Ukrainas Sumu apgabala Čerepovu ciemā.

Kaut gan tās tuvu pienāca Māras apmetnēm, tās sajaukt nevar, jo tajās atrada jau minētā jauktā tipa krama inventāru ar Akmens Kapa apmetnēm raksturīgajiem mikrolitiem, kamēr Māras pēcnācēju apmetnēs pēc 3 - 4 paaudzēm mikrolitu vairs nebija un darbarīku griežošās daļas tika asinātas no abām pusēm. Citas tā laika apmetnes Sindas piekrastē apskatāmajā upes posmā netika atrastas.

Kāda jauna ģimene no Čerepovu ciema pastāvīgās apmetnes pārcēlās dzīvot Seimas upes piekrastē, virzījās atkal pret ziemeli un uzcēla jaunu pastāvīgo apmetni Desnas kreisā krasta pietekas Seimas augšteces piekrastes augšējā terasē, kuru atklāja M. Rudinskis 1916. gadā, bet Čerepovu ciema apmetni pameta. Netālu atklāja epipaleolita krama kalēju darbnīcas Desnas un labā krasta pietekas Smjačkas satecē, 10 km pret ziemeli no Ziemeļnovgorodas pilsētas, bet 1925. gadā šajā apvidū atklāja Kudlajevas un Smjačkas pastāvīgās apmetnes. Piecus gadus vēlāk M. Rudinskis atklāja Smilšukalna apmetni, kuru viņš salīdzināja ar Polijas un Baltijas vissenākajiem atradumiem un atrada līdzību (447)

Pēc otrā pasaules kara tika atklāta Puškaru apmetne, kura izrādījās agrāka par Čerepovu apmetni un bija pastāvējusi ilgstoši - līdz neolita vidum. Tādējādi bija atrasts jauns briežu mednieku ilgstošas dzīves centrs, ko kura izdalījās Sudas upes krāču rajona piekrastes Gremjačas (Trokšņainā) apmetne, Birinas ciemata Gagaju, Baltākalna (Beloj gorki) un Boroviču apmetne, nedaudz tālāk nodalījās Desnas piekrastes Lučinku apmetne, no kuras sākās samērā strauja Desnas upes baseina apgūšana (141). Tādējādi Ziemeļnovgorodas mežastepes rajons tiešām izvērtās par nākamo lejiešu cilšu dzimšanas vietu, kā arī par vietu, no kuras aizsākās virzīšanās pret saulrietiem, kādai jaunai ģimenei atsakoties no ziemeļbriežu medībām un atsākot sumbru medības pēc vectēvu paražas (141).

Letu epipaleolita senkultūru D.Telegins izdalīja kā vienotu Volīnijas un Doņecas senkultūru grupu, kuru viņš nosauca par Svidru senkultūras Nobeļas varianta epipaleolīta atzaru, kurš pāraudzis Svidru un Madlēnas klasiskajā un Maglemozes senkultūrā, izplatīdamies visapkārt Baltijas jūrai, Krievijas augstienē, Pievolgā, Polijā, Vācijā, Francijā, Lielbritānijā, Īrijā un Skandināvijā (443).

L.Zaļizņaks un M.Rudinskis minētajā senkultūru kopībā izdalīja divas plūsmas, no kurām viena bija nākusi no Doņecas gar Sindu uz augšu, bet otra bija izplatījusies no Polijas teritorijas atpakaļceļā, ieskaitot tajā klasisko Svidru, Maglemozes un Tardenuāzas senkultūru, kuras bijušas par kādiem 500 - 800 gadiem jaunākas, nekā D.Telegina izdalītā senkultūra.

Tāpēc šīs senkultūras tika uzskatītas par vienotas etniskās sākotnes senkultūras teritoriālu sadalīšanos vides iespēju rosinātās varietātēs, kurām bijis kopīgs ģenētiskais centrs - Doņecas augstienes senkultūra, respektīvi, Akmens Kapa apmetņu grupa jeb Latas ģimenes arheoloģiskie pieminekļi, no kuriem izaugušas Sindas upes lejas krāču salu apmetnes (133).

Ap 11869. g. p. m. ē. Leta pēcnācēji bija jau sasnieguši Sindas augšteci, kur arheologs K.Polikarpovičs 1926. gadā atklāja Berdižas II epipaleolita apmetni, gadu vēlāk celto Timonovas apmetni, vēl pēc viena gada (11870. g. p. m. ē.) celto Judinovas apmetni Brjanskas apgabalā. Tajā laikā bija radusies arī Ežeriņu apmetne Lietuvā, Nemūnas upes kreisā krasta augšējā terasē. Augšējā terasē tādēļ, ka upe bija pārplūdusi jau vairākkārt pieminēto pasaules plūdu dēl.

Berdižas II apmetne atradās Sindas labā krasta pietekas Sožas upes piekrastes augšējā terasē, 1,5 km dienvidos no Gomeļas apgabala Čečerskas rajona Berdīžu sādžas. Otrās vai trešās paaudzes dzimtas savas apmetnes cēlušas tur pat blakus tēva un vectēva namam. Tā radās Berdižas I un Berdižas III apmetnes ar vairākiem pavārdiem, atkritumu bedrēm jeb noliktavām, kurās atrada ziemeļbrieža ragus un kaulus, lāča, vilka un lapsas kaulus. Mītņu vietās bija pamestas lapsas kaula adatas ar aci, kuras, acīm redzot, kalpoja šūšanai ar nātru vai lūku šķiedrām, vai arī šaurām ādas strēmelēm. Vēlākā izpētē atklāja četru apaļu puspagraba mītņu vietas ar pavārda ugunskura paliekām vidū. Tādā būdā varēja dzīvot 4 - 5 cilvēki, tātad ģimene ar 2 - 3 vai 4 bērniem (443).

1929. gadā Polikarpovičs atklāja Juroviču apmetņu grupu Pripetes upes augšējā terasē, kas radusies 11858. g. p. m. ē. Apmetņu vietas iezīmēja padziļinājumi, kuru malas bija apliktas ar lieliem laukakmeņiem, bet padziļinājuma vidū bija pavārda pelni. Apmetne aizņēma ap 2 a lielu platību, kurā atradās 3 vai 4 mītnes. Juroviču apmetni tās apdzīvošanas laikā piemeklēja liela nelaime: Pripete izskaloja un paplašināja terasi, liels zemes blāķis kopā ar diviem mājokļiem noslīdēja straumē. Cilvēki, šķiet, nebija cietuši, jo mītnes tika uzceltas turpat blakus, tikai tālāk no krasta un augstākā vietā.

Pēc ilgstošiem strīdiem arheologi secināja, ka Juroviču un Boroviču apmetnes uzceltas gandrīz vienā un tai pašā laikā, varētu būt 2 - 3 paaudžu dzīves laikā, kamēr 1972. g. veiktie radiokarbona mērījumi pārsteidza pašus strīdniekus apmetnes agruma dēļ. Abās apmetnes atrada krama, kaula un raga darbarīkus, kurus atzina par Desnas apmetņu tā sauktās Madlēnas senkultūras paveidu ar krama industriju, kurā dominēja jau minētie makroliti un Nobeļas varianta Svidru bultu krama uzgaļi, starp kuriem bija parādījušies prizmatiski uzgaļi, kas kalti no pelēkbrūna krama (180).

Leta pēcnācēji Lietuvā un Baltkrievijā ienāca epipaleolitā, aptuveni 11800. g. p. m. ē., kad Baltijas jūras ieplakā gulēja milzīga ledus linze, un lika pamatus nākamajai Nemūnas senkultūrai, kura etniski saistīta ar Jureviču apmetnes iedzīvotājiem (267).

Lietuvā pirmo epipaleolīta apmetni 1948. gadā atklāja Jablonskīte Rimantiene, ievērojamā Lietuvas zinātnieka, profesora K. Jablonska mantiniece. Tā bija apmetne Eiguļi 1A Neris upes piekrastes 2. terasē, 10 - 12 m virs tagadējā palu ūdens līmeņa upē, Eiguļu pagastā, kādus 100 m pret ziemeli no Eiguļu kapsētas, Kauņas Klebonišķu šosejas malā. Eiguļos pavisam atklāja četras apmetnes, kuras tika apzīmētas ar burtiem A, B, C un D. Apmetnes B, C un D bija atdalījušās no apmetnes A un uzceltas trešajā terasē, - kārtējo plūdu laikā.

Tātad Leta ziemeļbriežu mednieki ieradās Eiguļos pa divi lāgi, pēdējo reizi aleroda⁸³ beigās, aptuveni 11500. - 11200. g. p. m. ē. un uzcēla apmetni A. Uznākušais siltuma vilnis atjaunoja strauju ledāju kušanu, ūdens līmeņa celšanos upē, gultnes galīgo noformēšanos. Tāpēc apmetnes pārcēla augstāk. Precīzs namiņu skaits apmetnēs nebija nosakāms (151).

Eiguļos dzīvoja aptuveni 6 - 9 ģimenes jeb 30 - 45 cilvēki.

Lietuvā ir zināmi vēl citi paleolīta un mezolita pārejas laika arheoloģiskie pieminekļi (Ežarinas - 8, 15 un 16; Ģeržņiči - 31; Šilaļi - 2, Viļņa - 1 u. c.), kurus atstāja nevis Leta ziemeļnieki, bet gan rietumu atzara dibinātāja Sembra pēcnācēja Svidra saime 200 - 300 gadus vēlāk. Abas pieminekļu grupas pēdējos pētījumos tika apvienotas vienā Nemūnas - Narvas senkultūrā, kaut gan krama inventārā Rimantiene saskatīja atšķirības (443).

Tā Leta ziemeļbriežu mednieku pirmo jaunu medību lauku atklājumu ceļš noslēdzās dabas apstākļu strauju izmaiņu dēļ pie Nemūnas. Pētījumi rāda, ka virzība notikusi un cilvēki vairojušies lēni, daudzi apmira nelabvēlīgajos apstākļos. Ledāji turpināja kust, veidojās jaunas upes jaunās vietās, aizskaloja apmetņu paliekas Baltijas jūrā, kur tās nav vairs atrodamas.