Turpinājums

14. Čongaras universitāte

Herodots rakstīja par sūtnēm no Tridaures, kas esot apmeklējušas Latas tempļa kalpones Trojā, kuras savukārt ieradušās Tridaurē mācību nolūkos un pārvedušas no kimbriem sev dēlus ar zeltaini brūniem matiem. Trojas tempļa kalpones esot studējušas astronomiju, filozofiju (pasaules uztvere, kulta lietas, paražas, tradīcijas un kulta priekšmeti), bioloģiju (ārstniecības un pārtikas augi, zemkopība, lopkopība, putni, dzīvnieki, dzīvnieku un cilvēku anatomija), mutvārdu vēsturi, teikas, pasakas, kulta dziesmas, dejas, ceremoniju norises kārtību (123). Tā bija Čongaras⁷⁸ universitāte, kuru esot apmeklējuši daudzu citu baltu cilšu svētnieki, kas pulcējušies pa trim gadiem ceturtā gada vasaras saulgriežos kopējām ceremonijām, apspriedēm.

Čongaras universitātes atrašanās vietu arheologi atklāja Ukrainas Hersonas apgabala Azovas jeb Meotijas jūras (ezera) Čongaras pussalā pie Kimbru purvainā jūras līča Senču apmetnes (tagad Staroseļjes ciema) tuvumā, ko izpētīja 1976. - 1978. g.

Sindi sāka celt šo svētnīcu 10500. g. un pabeidza 1500. g. p. m. ē. (radiokarbona mērījumi ugunskuru oglēm), visu laiku kaut ko uzlabojot. Tur tika atklāti daudzi svētie kalni un svētnieku apmetnes, daudzas kulta senlietas.

Dažādu formu svētkalni bija uzcelti ar rokām nolīdzinātās paugurainēs 80 km² lielā mākslīgi radītā un nolīdzinātā platformā, kuras kontūras putna lidojumā atgādināja milzīgu cilvēka labās kājas jeb Brahmas⁴⁵ pēdu, kuras papēdis - Augstais kalns ar stāvu rieteņa nogāzi un slīpu austreņa nogāzi bija pagriezts pret vasaras saulgriežu saulrieta punktu, pieci “pirkstu kalni” skatā no “pēdas spilventiņa” kalna gala, kurā bija uzcelta plaša nojume uz stabiem un plašas puspagraba telpas kalna slīpumā attiecīgi sešu saules rietu punktu virzienos, veidoja vasaras un ziemas saulgriežu, pavasara un rudens saulstāvju un graudaugu ražas novākšanas sākuma laika (vasaras vidus) saullēktu punktu virzienus, starp kuriem “īkšķa spilventiņa” kalna galā iestādītā dižozola galotne atradās vasaras saulgriežu saullēktu punkta virzienā.

Gar pēdas vidus malu bija izvietota cits citā pārejošu kurgānu virkne, kas kopā ar gareno “īkšķa” svētkalnu veidoja svētā zalkša Šeša ķermeni. Šeša galva bija Augstais svētais kalns. Gar pēdas ārējo malu dienvidu pusē bija uzcelta cits citā pārejošu kurgānu virkne, kas veidoja “Indras spieķi”, kam blakus, pēdas iekšpusē, atradās garš pauguru veidojums, kas kopskatā no augšas atgādināja cilvēka figūru un, kā domā atklājēji, simbolizēja Pavasari jeb Vēdu Višnu. Zalkti veidoja svētkalnu virkne, kuru vēlāk savienoja ar kopīgu, ap 10 km garu dambi, kurš noslēdzās ar Augsto kalnu - Zalkša galvu. Zalktis raudzījās saules rietā ar divām, ar zaļu jūras zāli piekrautām ovālu bedru acīm, kurā vienmēr uzturēja jūras ūdeni, un ieelpoja svaigo novakares gaisu ar divām, melnām slapju dūņu piepildītām mazāku apaļu bedru nāsīm. “Galvas” sānos bija izraktas ar dzeltenām smiltīm pildītas, 4 - 5 m² lielas vaigu plankumu bedres (24).

“Brahmas⁷⁹ pēdas” austreņa pakājē atradās dzīvojamās un saimniecības ēkas - zāles, dzīvokļi, kūtis, klētis, pirts, starp kurām bija plašs laukums ar rūtu klājumu.

Saullēktu pusē bija trīs vai četrus metrus plats grāvis, kurā bija sabērtas baltas, skalotas upes smiltis. Kādus piecus metrus no grāvja malām ir bijusi stādīta aleja, bet starp grāvi un aleju atradušās gājēju takas un braucamais ceļš.

Nedaudz pret ziemeli, pašā upes krastā, augstā kraujā bija atsevišķs svētkalns, kas bija uzbērts pirms “Brahmas pēdas” būvdarbu beigām. No kalna kā aploces centra radiāli atgāja 24 minētā veida ceļi jeb alejas gada 12 mēnešu pirmās savaites pirmas dienas saullēktu un saulrietu punktu virzienos. Kādus 20 - 30 m atstatu ap kalnu bija salikti 54 megaliti mēness fāžu sākuma punktu noteikšanai. Kalna galā atradās akmens bruģis, kura malas bija apdarinātas ar žoga akmeņiem.

Bruģa vidū atradās milzīgs muldakmens, proti, liels laukakmens bluķis, kura vidū izkalts dobums. Tam blakus ir bijusi ugunskura vieta. Bruģa dienvidaustreņa malā bija uzcelts obelisks, kas meta ēnu uz viena no 12 iezīmētiem, lokā izvietotiem megalitiem, kuri kalpoja par saules pulksteņa stundu rādītājiem. Tātad saules pulkstenis bija sindu izgudrojums, kurš pastāvēja kopš 5. g. tk sākuma p. m. ē. (24).

 

 

38. attēls. Čongaras svētvietas “Brahmas pēdas” shēma un kontūras skatā no dienvidu  puses 1 - nāšu bedres; 2 - acu bedres; 3 - piltuve; 4 - vaigu plankumu bedres; 5 - zalkša ķermeni veidojošo pakalnu uzbērums; 6 - zižļa svētkalnu virkne; 7 - ceļš pret ausmu; 8 - kalpotāju mītnes un mācību telpas; 9 - svētbirzs un kapsēta; 10 - observatorijas kalna ceļi saules ciklu un akmeņi mēness ciklu noteikšanai un pētīšanai.

 

Čongaras centrālais svētkalns, - “papēža kalns”, arheoloģijā ir pazīstams kopš 1976. gada ar Augstā kalna (kurgāna) nosaukumu, jo tas bija saskatāms vairāku km atstatumā pāri stepei.

Augstais kalns kalpoja par Šeša galvu, kurā bija izveidotas acu un nāšu bedres, kas pildītas ar jūras dūņām un ūdeni, un vaigu plankumi - dzeltenu smilšu uzbērumi. Bez tam kalnā bija trīs vai četri apgāztas piltuves formas caurumi līdz dobumam kalna apakšā, kam bija krāšņa trilitu dolmena ieeja rieteņa stāvajā nogāzē. Augstais kalns bija kaolīna, sarkanā māla, dzeltenu smilšu un melnzemes daudzslāņains mākslīgs uzbērums, kas atgādināja Ēģiptes piramīdas, bet bija celts 6000 - 5000 gadus pirms piramīdām. Tas bija svētvietas centrs, kulta kalpoņu un kalpu pulcēšanās, svarīgāko rituālu norišu vieta, par kādu latviešu dainās ir teikts:

Sajāja brammaņi⁸⁰ Augstajā kalnā,

Sasēja kumeļus Svētajā dārzā.

Svētajam dārzam četrēji stūri:

Ik stūrī auga trejādi koki,

Ikkatram kokam četrēji zari:

Trejos zaros deviņi ziedi,

Trejos zaros deviņi ziedi,

Ceturtā zarā krauklītis sēdēja,

Trīs olas perēja caurajā ligzdā,

Perēja, perēja, neizperēja,

kur "svētais dārzs" - mēness kalendārs; "četri stūri" - četri atšķirīgi gadalaiki: pavasara, vasara, rudens, ziema; "trejādi koki" - katra gadalaika trīs atšķirīgie mēneši: vilku, ziemas un sveču (ziema), sērsnu, sulu un lapu (pavasara), ziedu, liepu un rudzu (vasara), sila, zemliku un sala (rudens); "četrēji zari" - trīs pilnas savaites (deviņu dienu nedēļa) un viena tukšā jeb nepilnā savaite; trejos zaros deviņi ziedi - katrā no trim pilnajām savaitēm deviņas dienas: pirma diena, otra diena, treša diena, ceturta diena, piekta diena, sesta diena, septīta diena, pussvēte, devīta diena, pie tam otrās savaites pēdējo dienu sauca par dujdevītu dienu, trešās - par trejdevītu dienu; "ceturtā zarā krauklītis sēdēja, trīs olas pāreja caurajā ligzdā" - katrs mēnesis noslēdzās ar ceturto tukšo savaiti, kurai bija pirma, otra un treša tukša diena Jaunā Mēnesī.

Augstā kalna galā atradās bļodai līdzīga galvenā keramikas piltuve ar plato galu uz augšu. Tās snīpis gāja cauri kalnam līdz apakšzemes trīs telpu koka dolmenam jeb kamerai. Piltuvē atrada koka ogles un pelnus, ziedoto zirgu un vēršu pārogļotus kaulus. Tātad zirgu ziedošana nelaimes novēršanai pastāvējusi ilgstoši, domājams, izbeidzās tikai pēc kristietības uzspiešanas.

Augstajam kalnam bija 12 uzbērumu kārtas. Katrā kārtā bija salikti akmeņu krāvumu zodiaku zīmes - Briedis (Lielie un Mazie Greizie rati), Vērsis, Auns, Bruņurupucis un veļu laivas, Stārķis, Māte Sinda, Ūdensvīrs, Bite un Suns jeb Vilks, Indra (vīrišķās auglības simboli), Artemīda (Māra) ar šaujamo loku un lāci, Čūska.

Zem kalna bija divpusēji slīpas ozola baļķu nojumes, tik augstas un plašas, ka tās trijās sekcijās, kas bija izvietotas saullēktu, dienvidu un saulrietu virzienos, varēja ieiet kādi 10 cilvēki un staigāt pilnā augumā. Sekciju centrā atradās ļoti sens skeletu kaps, kurā bija manāmas vairāku pārapbedījumu pazīmes. Tajā bija guldīts sirmgalvis. Saullēktu sekcijā bija jaunekļa apbedījums, saulrietu - jaunavas, dienvidu - bērna apbedījums. Apbedījumi bija izdarīti akmens plākšņu zārkā ar vāka akmeni. Sadalītie cilvēku locekļi bija salikti lielās, primitīvās, neapdedzinātās, ar milzīgām primitīvām bļodām pārsegtās māla urnās, kas novietotas zārka vidū. J. Šilovs uzskatīja, ka tādi trauki esot taisīti vienīgi neolīta sākumā (7. g. tk p. m. ē.). Nekādu apbedīšanas piedevu - rotu, trauku, darba rīku vai dzīvnieku kaulu nebija, izņemot daudzveltnīšu keramikas trauku lauskas.

Baļķu jumtu sedza niedru klājums. Baļķi balstījās uz ļoti resniem ozolkoka stabiem, aiz kuriem atradās zemes uzbēruma piespiesti sienu guļbaļķi. Stabu galos bija vērša galvaskausi. Saullēktu un dienvidu sekciju galos sākās pašauras lokveida ejas, kas bija savienotas ar saulrietu sekciju jeb priekškambari. Saullēktu sekcijas eja veda gar kalna ziemeļu puses pakāji. Sekcijas bija iedziļinātas gruntī 1,5 m dziļumā. Saulrietu sekcijas gals noslēdzās ar akmens bluķu kāpnēm uz augšu, kam pretī bija ieeja ar ozolkoka vārtiem, kas apkalti ar bronzas plāksnēm un izdaiļoti ar bronzas kaluma un grebuma ģeometriskām zīmēm.

Katra dolmenā virs apbedījuma vietas bija salikti dažādi māla trauki, sākot no primitīviem lipinājumiem un beidzot ar auklas keramiku, kuros ir likti ziedokļi - auna vai vērša gaļa, rotas, darbarīki ( akmens un bronzas).

Jaunekļa kapa bedre bija izveidota kā ola: ap bedres malu saliktās vienlielās pulēta akmens plāksnes veidoja čaumalu; bedrē bija neliels akmens plākšņu galdakmens¹⁴ tipa dolmens, kas veidoja dzeltenumu, jo tā pamatā bija dzeltenas smiltis; plašā telpa starp dolmenu un čaumalu bija piepildīta ar baltām smiltīm un simbolizēja olas baltumu; nelaiķa kauli bija dīglis.

 

 

  39. attēls. Augstā kalna vīrieša apbedījuma "akmens zārka (katakombas)" shēma: 1 - tēsti kapakmeņi skatā no augšas un priekšas, rakstu zīmes uz tiem, kuri ievietoti paseklā olveida vai laivas veida bedrē, veidojot slēgtu dolmenu (zārku); 2 - zārka vāka akmens; 3 - apbedītais un viņa ķermeņa stāvoklis; 4 - māla trauks ar ēdamām lietām; 5 – laivas cirvis vai bulta. Mirušais bija guldīts uz kreisajiem sāniem, ar galvu pret rītausmu, ar ceļos saliektām kājām, virs balzamējošu augu un ziedu klājuma, kas apbārstīts ar sarkanu minerālo krāsu, kā to darīja vēl paleolīta un epipaleolita apbedījumos, piemēram, Sungirā, Krimā, Kaukāza kalnu alās, Vidusāzijā, Kurdistānā.

 Kad vēra vaļā dolmena akmens vāku, bija skaidrs, saulains laiks, kā jau vasaras vidū Ukrainā. Kā nocēla vāka akmeņus, tā tūdaļ parādījās melns padebesis, sāka gāzt pamatīgas lietavas, kamēr visapkārt pie apvāršņa saglabājās saulains laiks. Tikko vāku uzlika, lietus pārstāja līt. Otrā un trešā dienā atkārtojās tas pats. Tad konstatēja, ka jauneklis ir apbedīts pamatīga lietus laikā, ka piltuves bija paredzētas lietus ūdens novadīšanai uz apbedījuma vietu. Arheologi kļuva māņticīgi, tomēr strādāja lietū. Vai tas būtu bijis Leta - jaunākā brāļa simboliskais apbedījums ?

Dolmena vāka akmeņos bija iekalti Vēdās pazīstamie Mitras, Varupa, Manu, Jama simboli. Vēdu Varupa pēc būtības bija Pērkons, Mitra - senlatviešu Ūdens māte, abi bija cēlonis un pretējs cēlonis debesīm un zemei, dzīvībai un nāvei, sievietei un vīrietim, ūdenim un ugunij, kas sakrita ar arheologu novēroto dabas parādību.

Sievietes ugunskapu ierāmējošajos akmens bluķos bija iekalti Lielo Ritošo Ratu, Mazo Ritošo Ratu un Greizo Ratu simboli kā Vēdu himnā:

Sūre iejūdza septiņas

Baltās Ratu Meitenes (zvaigznes),

Ar šo pašiejūgu

Aizbraukdams Mūžības tālēs (52).