2.4. ps

15. Skiti

Skitu vārds kā etnonīms Herodota un mūsdienu skitologu rakstu darbos tiek minēts kā Sindijā ieceļojušas tautas sengrieķu dota iesauka. Tāpēc nav skaidrs, vai skiti un sindi bija atsevišķi etnosi vai viena etnosa divi nosaukumi un prasīt prasās pēc jauna skaidrojuma, kritiski izvērtējot rakstu avotos sniegtās ziņas.

Viens gan ir skaidrs: *sky- nozīmēja mājlopi, turklāt umbru tautās tā sauca sīklopus - kazas un aitas. Arī skotu etnonīma pamatā bija šis jēdziens, jo skoti bija aitkopji. Tātad tas nebija etnonīms, bet gan sengrieķu dots lamu vārds ziemeļa baltu tautām. Lai par to pārliecinātos, ieskatīsimies senrakstu vecākos izdevumos, jo pēc 2. pasaules kara PSRS izdotajos senrakstu tulkojumos vēstures taisītāji nekautrīgi izmeta visu, kas runāja pretī viņu ideoloģijai, vai tik pat nekaunīgi ieviesa sev vēlamus labojumus.

Izstudēt visus rakstus par skitiem nav iespējams, jo kopš Herodota laikiem pētnieki ir uzrakstījuši par skitiem tik daudz rakstu, ka savākti vienā vietā tie veidotu milzīgu bibliotēku ar daudziem tūkstošiem grāmatu un periodisko izdevumu. Sevišķi daudz skitiem bija pievērušies padomju vēsturnieki, kuri uzspieda cilvēku apziņai unificētu uzskats par skitiem kā indoirāņu, respektīvi, ariešu tautu, kura esot iekarojusi Melnās jūras piekrastu stepes un meža stepes, aizklīdusi Eiropā un dzīvojusi tā sauktajās vēlākajās slāvu zemes, to starpā arī Polijā, Prūsijā, Vācas galā, tā sauktajā Pievolgā un, protams, arī visā Āzijā, jo netika šķirots, vai tie bija nomadu lopkopji jeb zemnieki, kas piemājas saimniecībā turēja mājlopus - aitas, kazas, govis, zirgus, cūkas, suņus, kaķus.

Jēdzienu skiti ieviesa sengrieķu rakstnieks Herodots. Herodots (gr. Hērodotōs) dzīvoja 490. - 425. g. p. m. ē., cēlies no senas pelasgu dzimtas, bijis tuvs domubiedrs Atēnu pēdējam valdniekam Periklam, daudz ceļojis kā tirgotājs, simpatizējis baltu ciltīm, taču palicis nelokāms Sokrāta izstrādātas Grieķijas impērijas radīšanas idejas aizstāvis, kālab nikni vērsies pret Grieķijas, Maķedonijas un Ponta pretiniekiem, neziņas dēļ ir izdomājis pretiniekiem palamas, neticamus nostātus savā izlikumā, bet vienmēr nostājās pret vardarbību, palika uzticīgs pirmā helēņu impērijas apvienotāja Salona demokrātisma principiem, kuri tajā laikā kļuva nepopulāri un tika aizvietoti ar klaju vardarbību, kālab rakstnieks tika izsūtīts uz Apenīnu pussalas ahaju koloniju Tauriju. Herodots ir uzrakstījis slaveno apcerējumu "Vēsture" (123), kurā it smalki ir aprakstījis Grieķijas impērijas karus ar Persiju Mazāzijas koloniju iekarošanas laikā, par sindiem un citām brīvajām Hiperborejas (baltu) ciltīm, kad helēņi un ahaji tiecās iekarot Melnās jūras piekrastes.

"Ja pāriet Borisfēnu, tad priekšā līdz Tanaisai paveras Hileja, kur dzīvo tautas, kas kopj lopus un zemi un kuras helēņi sauc par skitiem" (85). No šejienes izdarīja sev vēlamus secinājumus PSRS zinātnieki, kas šis atziņas ieviesa arī citu valstu zinātnieku darbos:

"Skiti (gr. Skithai) - senas ciltis Melnās jūras ziemeļa piekrastes zemēs 7. gs p. m. ē. - 3. gs pēc mūsu ēras. Pēc antīko autoru ziņām, bija vairākas lielas skitu grupas: valdnieku skiti, klejotāju skiti, arāju skiti. Skiti runāja radniecīgās izloksnēs, kas piederēja pie ide valodu saimes irāņu valodu grupas (saglabājušies skitu personvārdi, toponīmi un daži etnonīmi). Nodarbojās ar zemkopību, lopkopību; bija attīstīta metālapstrāde, tirdzniecība ar Melnās jūras ziemeļa un dienvidu piekrastes antīkajām pilsētām. Skiti 7. gs p. m. ē. izspieda no Melnās jūras ziemeļa piekrastes kimrus, 7. gs beigās pēc mūsu ēras iebruka Mazāzijā, Medejā, Sīrijā, Palestīnā, ap 512. g. p. m. ē. karoja ar persiešu valdnieka Darija I karspēku…" (88).

Herodots rakstīja, ka helēņi, kuri dzīvojuši tagad neesošās Melnās jūras Hipanis piekrastes kolonijās, tos skitus, kuri dzīvojuši pret rieteni no Borisfenas (Sindas, Dņepras) līdz Tīrai (Dņestrai) un Īstrai (Donavai), t.i., Baugainē, esot saukuši par borisfēniešiem jeb sindiem, bet Hīlejas austreņa gala (Meotijas, Lielburtijas, lejiešu dienvidus gala) skitus saucot par meotiem jeb kimbriem vai kimēriem, jo viņi dzīvojot Meotijas ezera (Azovas jūras) Hiperborejas (ziemeļa) piekrastē, bieži uzbrūkot helēņiem. Turpretī ahaju izcelsmes kolonisti, kuri sevi saucot par albioniem (baltiem piederīgiem), jo dzīvojot Albijas pilsētā Sindorē (Sindīka - skitu valsts un ahaju kolonija Melnās un Azovas jūras austreņa piekrastē), sakot, ka skiti dzīvojot no Borisfēnas (Sindas) līdz Tīrai (Dņestrai) un vēl tālāk - gar Istras (Donavas) piekrasti, Borejā³⁴ (Grieķija, Bulgārija, Maķedonija) un Hiperborejā (visi novadi pret ziemeli no Donavas upes).

Rakstīdams par skitu kariem pret helēņiem, Herodots skitus ir pieminējis Turcijā un Melnās jūras Kaukāza piekrastē, tātad vietās, kurās esot dzīvojuši skiti, patiesībā sindi, starp kuriem bija vēl citas baltu tautas. Sindu apdzīvotās vietas Herodots sauca par Skitiju. Skitijas robežas Eiropā un Āzija esot tik plašas, ka tās neesot nemaz nosakāmas. Euksinus (Melnās jūras piekrastes) skiti esot iedalāmi zemkopju skitos (lejiešos) un lopu skitos. Lopu skiti dzīvojot Meotijā, pārsvarā audzējot lopus, kurus ganot stepēs, bet kopjot arī tīrumus un dārzus, kālab tie esot jāizdala no pārējās skitu saimes. Zemkopju skiti apdzīvojot novadus, kuri pret austreni stiepjoties 3 dienu gājiena attālumā līdz pat Pantikapam (Ziemeļa Doņecas upei). Ziemeļvēja pusē zemkopju skitu novadi stiepjoties 11 dienu kuģojuma attālumā, ja braucot augšup pa Borisfēnu (Sindu), kas atbilst Baltkrievijas teritorijai. Vēl tālāk pret ziemeli no zemkopju skitiem esot neapdzīvoti un necaurstaigājami meži jeb drumi. Aiz drumiem dzīvojot antrofāgi (‘līķu rijēji’), kas esot atsevišķa, skitiem nepiederoša cilts, kuru nevarot nosaukt par skitiem tādēļ, ka tie esot mednieki, kaut gan turot mājlopus, kopjot zemi un dārzus. Tiem esot paradums apēst savus mirušos tēvus, lai tēvu gudrība un prāts iemiesotos ēdājos. Citās vietās viņš šos līķu ēdājus sauca par ēdujiem. Pēc M.Gimbutienes domām tie esot bijuši mordvieši (449)

Viņpus Hērai (Obas upei Rietumsibīrijā) atrodoties tā zeme, kuru apdzīvojot ķēniņskiti, paši drošsirdīgākie un skaitliski lielākie skiti, kuri pārējos skitus uzskatot par saviem vergiem. Dienvidos šīs zemes aizejot līdz Taurikai (Taura kalniem Mazāzijā). Ķēniņskiti kopjot zemi un lopus. Pret Auroru (Ritausmu) šo cilšu robežas aizejot līdz tai gravai, ko izrakuši aklo vergu un skitu sievu dēli, kā arī līdz Krēmonu jeb Kremnu ostai Meotīdas ezerā (Azovas jūrā), kura atradās Azovas jūras austreņa piekrastē. Tātad kēniņskiti apdzīvojuši visas vietas, kur pastāvējusi lopkopība (325).

"Daži ķēniņskiti, kuri dzīvo aiz Hīlejas mežiem, saka paši par sevi, ka viņi pati jaunākā tauta esot, kura cēlusies no kāda pirmā iedzīvotāja viņu pašu zemē, bet pirms tiem tajā neesot dzīvojis neviens cilvēks..." (123). Paši labākie un čaklākie zemkopju skiti dzīvojot Borisfenijā (Baugainē). Viņiem esot liela valsts, kuras vadoni saucot par ķēniņu, daudz karavadoņu. Viņiem esot pat sava galvaspilsēta Neapole, kuru apmeklējot helēņu un ahaju tirgotāji, uzpērkot maizes labību, zvērādas, vasku, medu, mājlopus, labus traukus.

Tātad Herodota sniegtās ziņas nesaskan ar augšminēto enciklopēdisko skaidrojumu un ir visai neskaidras, jo viņš neesot īsti pārliecināts, vai budīni, melanhilēni, agripeji un citas tautas būtu jāuzskata par skitiem vai patstāvīgām tautām, jo pēc dzirdētajiem nostāstiem arī tie audzējot mājlopus un kopjot zemi, kaut gan esot mednieki (123).

Herodots ir minējis trīs teikas par skitu izcelsmi, kurās ir saskatāmi teiksmu par Latu un viņas ģimeni motīvi, neievērojot laika starpību.

”Visi šie skitu kimbri kara sākumā sasauca sapulci, lai izlemtu, ko darīt, jo naidnieku karspēks bija milzīgs. Domas bija divējādas. Abas puses bija vienādi stipras. Visstiprākās izrādījās valdnieka domas. Tautas domāja nepakļaut sevi briesmām pretinieka pārspēka dēļ, bet valdnieks domāja iesākt karu savas zemes aizstāvībai. Tauta negribēja valdnieku uzklausīt, bet valdnieks uzskatīja, ka tad jau ir labāk mirušam gulties savā zemē, nekā kopā ar tautu bēgt un nomirt svešumā, taču līdz tam, tā viņš sprieda, būšot labāk baudīt labumus, ko nekad vairs neredzēs, ja atstās savu dzimteni un aizklīdīs svešumā. Tā tauta skitu kimbri sadalījās divās vienādās daļās un iesāka savstarpēju brāļu karu: kas šai zemē krita, to apglabāja Tīras (Doņecas) piekrastē, kur vēl tagad ir redzami viņu kapu kalniņi, bet pēc bērēm dzīvi palikušie aizgāja no savas zemes svešumā, tāpēc skiti iebruka tukšumā, kur nekā nebija. Un vēl tagad Skitijā ir Kimbrijas mūri (Sivaša zemes šaurums) un Kimbrijas pārceltuve pār Īstu (Donavu), kāds Ponta līcis tiek saukts par Kimbrijas Bosforu. Paši kimbrieši, ja vien tie nebija tie paši skiti, acīm redzot, aizbēga no skitiem uz Āziju, kur apdzīvoja to pussalu, kurā tagad ir helēņu pilsēta Sinona; toties skiti, tā šķiet, tos vajādami un ielauzdamies midiešu zemēs, būs apmaldījušies, jo kimbri bija turējušies pie jūras piekrastes, bet skiti, dzīdamies tiem pakaļ, atstāja Kaukāzu pa labi, iebruka midiešu zemēs, būdami ceļa ievesti vidienē.

[Skiti] savus vergus padara aklus un tādus izmanto par piena slaucējiem, ko tie dzer, jo baidās, ka tie varētu zagt. Slauc tādā veidā: ņem kaula caurulīti, kas atgādina dūdas, iebāž ķēvei radīšanas vietā un pūš iekšā elpu, ko tie dara tāpēc, lai piepūstu ķēvei dzīslas un no tā tesmenis pastieptos uz leju. Izslaukto pienu lej tukšos koka kublos, aklos vergus nostādījuši ap tiem; to pienu, kas uzceļas augšā, savāc un uzskata par labāko, bet apakšā palikušo - par sliktāku. Tāpēc jau vergus padara aklus, lai tie neredz, ko ar pienu dara, jo aklie vergi arāji jau nav nekādi, lopu gani gan iznāk...

Kamēr vīri karoja un dzina kimbriem pēdas Āzijā, sievas garlaikojās un sāka guldināt blakus vergus. Tā no vergiem un skitu sievām saradās jauna paaudze, kas, zinādama savu izcelsmi, nostājās pret tiem skitiem, kas atgriezās no Midijas, un uzsāka dumpoties. Dumpinieki vispirms norobežoja savas zemes, izrakdami plašus kanālus ap tām vietām, kur stiepās Taura kalni, un līdz Meotijas ezeram [ak, Dievs, kā tas bija iespējams - priekšā taču Melnā jūra un Kaukāza kalni ! - aut. piezīme], kur zemes bija visplašākās, un pasāka karus pret tamajiem skitiem, ja tie iedrošinātos ienākt viņu daļā... Ja viņu pastāvēšanu rēķina no pirmā skitu ķēniņa Targītāja līdz Darija Pirmā uzbrukumam... '' (123).

Tā nu paliek neskaidrs, vai par kimbries sauca iebrucējus no Āzijas jeb arī pašus skitus dēvēja par kimbriem, jo viņi esot bijuši tik vienveidīgi, ka senajiem grieķiem tie izskatījušies pēc vieniem un tiem pašiem ienaidnieku izlūkiem, kālab tiem piešķīruši kimbru vārdu, kas nozīmēja laupītāji un slepkavas, kādi patiesībā bija paši sengrieķi.

Damaskas Nikolajs (64. g. p. m. ē. - 1. gs vidus m. ē.) - helēņu vēsturnieks rakstīja savā darbā "Pasaules vēsture", no kuras 140 sējumiem ir saglabājušies tikai fragmenti, ka par skitiem saucot katru piena ēdāju tautu; tā kā skiti ēdot un dzerot pienu, tad pret tiem esot grūti cīnīties, jo pārtika nākot visu laiku līdz. Skitos neesot ne skauģu, ne nīdēju, ne arī bailuļu, jo to nodrošinot viņu dzīves veids un ciešā kopība, kurā bagātie nedzīvojot uz nabago rēķina, bet vienīgi no savas izveicības, drosmes, uzņēmības, veiksmes, nevis kā ahaju, ahajavu un helēņu valdnieki laupot, dedzinot un kaujot.

Skitu sievietes neesot mazāk kareivīgas par vīriešiem un vienmēr ejot blakus saviem vīriem un brāļiem. Šīs sievietes tad arī muļķīgi cilvēki saucot par amaconēm. Amacones esot gājušas vīriem līdz karā līdz Atēnām un Kilikijai. Šie skiti ar savām amaconēm un bērniem dzīvojot Meotijas ezera (Azovas jūras) piekrastē, kur kopjot zemi un audzējot mājlopus, ķēves un zirgus, kā arī aitas (388).

Asīriešu senrakstos (2. - 1. gs m. ē.) minēta Skutija, kuras iedzīvotāji turot lopus. Skutiju jeb Skitiju dalīja 4 apgabalos. Vienu daļu sauca par Ordu, otra daļa ietverot visas tautas Ūsonā (no usunu cilts nosaukuma) un Lopu tuksnesī (lopu ganīšanas vietas pustuksnšos Āzijā, Mongolijā, Ķīnā), trešā daļa esot Ķīnas skiti, bet ceturtā daļa esot gandrīz nezināma. To saucot par Beļģiānu (Beļģiju), Aragonu (Pireneju pussala), Arsateru (Baltiju un Skandinaviju), Ānnigu (Angliju).

Vairums lopkopju nākot no vietām, kur runājot mangala valodā, bet tās vietas saucot par Mangalu, kaut gan vēlāk esot mainījuši nosaukumu, tagad tos saucot par tartāriem (no helēņu Tartara 'elle'). Skutijas mazāko daļu, pat virs Asīrijas, esot saukuši par Lielo Tartariju. Lielā Tartarija Imaūsā (Ūralā) daloties divas daļās: viena puse - Tartārija, otra - Skutija jeb Skitija, kā rakstot helēņi (363).

Vergīlijs Marons Pūblijs (PubliusVergilus Maro, dz. 70. - 19. g. mūsu ēra) - romiešu dzejnieks un rakstnieks, pievērsdamies vēsturei, rakstīja, ka ''skiti dzīvo dziļi pazemē izraktos mājokļos un laiku pavada slinkumā. Viņi savelk un sakrauj virs mājokļiem veselus ozolu un ošu stumbrus. Naktis tie pārlaiž spēlēs, kas līdzinās helēņu dzīrēm, žūpodami alu vīna vietā un piekozdami skābas ogas, gaļu un maizi'' (12).

Strabons, helēņu izcelsmes ģeogrāfs un vēsturnieks, savā darbā "Ģeogrāfija" rakstīja:

''Es apstiprinu seno helēņu uzskatu par to, ka visas Hiperborejas tautas, kurām ir lopi, kaut arī tās kopj arī zemi, helēņi sauc vienā vārdā par skitiem jeb vietsēžiem, jo viņi neklaiņo pakaļ lopiem, bet tur tik daudz mājlopu, cik vajag iztikai, tieši tāpat, kā Homērs, kad savulaik tika atklātas Rieteņa zemes, lietoja paša sadomātos ķeltu, ibēru, jauktos ķeltibēru un ķeltskitu vārdus; tādējādi nezināšanas un tiešās tuvuma izpētes nespējas dēļ dažādas tautas pasāka apvienot kopīgā vārdā, līdzīgi tam, kā Dienvidu zemes, kas izvietotas Okeāna piekrastē, tika sauktas kopējā vārdā par Etiopiju, ko pierāda arī šāds fakts: Eshils savā ''Piekaltajā Prometejā'' saka , ka ''Tu ieraudzīsi Eritrejas jūras svēto tecējumu pēc purpura gultnes, kā arī ezerus Okeāna tuvumā, kuri baro etiopus'', bet tā taču nebija patiesība...Turklāt tika teikts, ka skiti dzīvojot Skitijā sen, bet tad sāka stāstīt par ienākšanu, par skitu ienākšanu" (85).

Arheoloģijā “nekādas skitu vai sarmatu kultūras pazīmes nav atklātas, ja neskaita zelta triādas, kas bija izplatītas visapkārt Melnajai jūrai un tik par labi varētu būt importētas no ahaju un helēņu kolonijām, dažas māla liešanas formas bultu bronzas un šķēpu galiem, kuri bija lancetiski ar piesi sānos, bet bronzas nažu asmeņi bija izliekti, muguriņas taisnas. Tādus nažus kala tikai baltu ciltis" (337).

Kubaņas kurgānu pētnieks M.Anfimovs atzīmēja, ka sindiem Kubaņā esot "augstie kurgāni kapulauka vidū, kurā uzkalniņu kapu rindas tikušas orientētas saules asu virzienos. Tur bija gan skeletu kapi, gan pelnu urnu kapi, kuros nelaiķi un urnas saliktas vienkāršos akmens krāvuma zārkos. Pelnu urnām bija vienkārši ģeometriskie vienas krāsas raksti. Ļoti reti atrastas senlietas, kuras rotātas ar zvēru attēliem, kādas bija vienīgi alāniem, nevis skitiem, bet tās nevar uzskatīt par skitu vai alānu senlietām vai skitu un alānu ekspansijas pierādījumu to retās sastopamības dēļ - tās bija importa preces. Dažos apbedījumos atrada zirgu kaulus. Tādi apbedījumi bija arī Prūsija. Taču tādēļ neviens nav apgalvojis, ka senprūši būtu skiti. Zem dažiem kurgāniem atrada sieviešu, vecu cilvēku un bērnu kaulus, kuri rāda, ka tie bija miruši sēdus vai guļus stāvoklī. Klāt bija daudz apģērbu rotu. Kā pierādīja Rerihs, šādos kurgānos ir bijušas slēptuves, kuras kara dēļ aizgruva, cilvēki nosmaka, jo netika vairs ārā. Tātad tās nebija verdzenes, kā daži rakstīja, bet gan varmācības upuri…" (343)

"Šie Priekškaukāza un Azovas jūras piekrastes apbedījumi bija izvietoti simetriskās rindās pret dobjo kurganu, kas atradās kapu lauka centrā. Kurgānu apakšā bija dažādas formas dolmeni, zem kuriem bija pa vienam skeleta kapam; dolmenā atrada ugunskura vietu, bet apkārt kalnam bija sakārtoti menhiri, kuri tagad ir izmantoti celtniecībā. Tāpēc tie ir jāuzskata par sindu neolīta, nevis skitu dzelzs laikmeta pieminekļiem; dažu kurgānu dolmenos tika atrastas retas bronzas loka saktas un gliemežnīcu krelles. Tikai vienā kurgānā tika atrastas stikla trauka lauskas, kuras sakārtojot rādīja stikla bļodu. Tādas bļodas taisīja Egejas jūras piekrastu un salu senkultūras ciltis pirms helēņiem un ahajiem. Nav iespējams apgalvot, ka skiti bija indoirāņi, kuri savus valdniekus apbedīja augstos kurganos, jo tādi kurgāni tika atklāti pat Arhengeļskas apgabalā, Baltijā, Pievolgā, visā Eiropā un Sibīrijā kā kalendāra kulta vietas visur, kur nodarbojās ar zemkopību…'' (340).

Skitu triādes un zvēru stila mākslas priekšmeti bija izplatīti no rūtu gala gar Melnās jūras ziemeļu piekrasti, meža stepē, kur dzīvoja lejieši un jatvingi, burti un tambovi, līdz Tuvas autonomajai republikai Austrumsibīrijā, Minusinskas ieplakā, Altaja novadā, Kalnu Šorijā, Kazahijas ziemeļa apgabalos, Kalmikijā, Priekškaukāzā, Irānā, Afganistānā, Vidusāzijā, Hattijā, Balkānos, Polijā, Morāvijā, Austrumvācijā, Austrijā, Šveicē un daudzās citās vietās (191). Tāpēc triādes nevar uzskatīt par skitu senkultūras pazīmi, jo tās tika atrastas visur, kur tika turēti zirgi, jo “kalpoja divu vai triju riņķu sajūgos kā tīsstaraina savienošanas skava ādas sloksnēm” (336).

Tātad etnosa skiti nebija, lielākā tuvinājumā par skitiem varētu saukt sindus un sibīrus - Sibīrijas baltus, kas sākot no 10. gs p. m. ē. pakāpeniski ieceļoja Eiropā, praktiski neatstādami nekādas pēdas, ja neskaita tā sauktās "skitu senkultūras sastinguma periodu līdz huņņu ienākšanai, ko sauc par sarmatu periodu”, kura arī nebija (336).