Turpinājums7. Tridaure jeb ‘Sindas vārti’
Tridaures cilšu grupas pamats bija Leta pāļu apmetne Sindas lejas krāču salās. Aptuveni 9. g. tk vidū p. m. ē. Leta salu mītnes bija nodedzinātas un pamestas, ko var izskaidrot ar sadursmi, kas notikusi starp meotiem un letiem no vienas un no Taurijas izceļojošajiem rūtiem no otras puses, jo pāriet Sindu varēja pāri lejas krāču salām, ko sauca par rieteņa dauri ‘vārtiem’. Krimai bija 3 daures - divas no Sindas upes abpus Bērzu salai - uz Baugaini, uz Meotiju un uz trešā uz Kaukāza kalnu piekāji jeb Sindīku.
Kādus 500 - 700 gadus pēc šīs sadursmes Sindas krāču apvidū neviens nedzīvoja. Aptuveni 8200. g. p. m. ē. šajā apvidū no jauna tika uzceltas mītnes, kuru vietās atrada gan mikrolitiskās Akmens Kapa pieminekļu senlietas ar raksturīgajiem zīmuļa veida nuklejiem un kaltiem, lejiešiem raksturīgos rupjos kokapstrādes cirvjus, noapaļotos kasīkļus, kas rāda, ka Sindas krāču rajonā dzīvi uzsākusi kāda jaukta Apja un Leta ģinšu dzimta, kuras pēcnācēji interesantā kārtā dzīvojuši tikai Sindas piekrastē, aptuveni 100 m joslā gar abiem krastiem, un virzījušies uz Krimas vārtiem.
Tātad Suras - Dņepras senkultūras attīstībai Tridaurē bija ļoti senas saknes, kuru atvases aizgāja uz Anatolijas pussalas Džeitūnas un Džebelas mezolita un neolita sākuma apmetnēm. Tas ir redzamas smagnējajos kokapstrādes darbarīkos un tā sauktajos dzelkšņos jeb īlenos, kuru asmeņi bija slīpi, retušēti no vēderiņa puses, kā arī iepaļājos un garenajos kasīkļos, kas izgatavoti no trapecoīda formas nukleja kā ķīļveida atskaldņi ar retušu atkal no vēderiņa puses, atkal ar ieslīpiem asmeņiem, noapaļotu augšdaļu, lai būtu ērtāk satvērt, zīmuļa veida nuklejos un kaltos. Tā bija šīs kultūras pirmā fāze.
Otrās jeb Kizļevas fāzes sākumu arheologi saskata Sindas upes Surskas un Pohilas salu Kizļevas apmetnes apakšējā kultūrslānī, kurā konstatētas pašas agrākās Sindijas smaila dibena kunhas ar bedrīšu rindām gar augšmalu. Tās pastāvēšanas laiks nav precīzi noteikts - neolita sākums, tātad aptuveni 7. g. tk vidus p. m. ē..
Kizļevas podnieka trauki ātri vien izplatījās gar Sindas piekrasti uz leju un Taurijas stepē. Ornamentu pamats bija šauras līnijas, apaļo iekavu formai tuvas, aprautas līnijas, kuras iegravētas traukā ar kādu asu un smailu priekšmetu, domājams ar krama dzelksni (īlenu), kā arī ar ķemmīti ievilktas lauztas zāģa zobu formas līnijas, kuras aprāmētas ar samērā platu, iegravētu līniju, kas vilkta ar gliemežnīcu kā apaļu kausiņu, malās atstājot apaļas formas robiņus.
Trešo jeb Vinogradnovas fāzi raksturoja trauki, kuri pēc apveida un ornamentiem bija līdzīgi Baugaines Sokoļcu apmetņu otrās fāzes traukiem (skat. augstāk).
Ceturtās jeb Pohilovas fāzes traukus izgudrojis kāds Surskas salas Pohilovas apmetnes podnieks. Viņa darinātie trauki bija tuvi iepriekšējās fāzes traukiem, bet atšķīrās ar izteikti stūrainām līnijām, kurās saskatāmi kvadrātisko meandru un jumīšu motīvi, krusteniski aizrestoti kvadrāti un ovāli, ap kuriem vilkti ķemmītes līkloči.
Piektās jeb Igreņas fāzes trauku izcelsmes vieta nav noteikta. Šie trauki izcēlās ar vertikālām jumīšu un skujiņu joslām, starp kurām bija iepriekšējās fāzes aizpildītie ornamenti ar krusteniski vilktiem ķemmīšu aizpildījumiem. Trauku masai sāka piejaut kapātus augu stiebrus, kuri apdedzināšanas laikā sadega un radīja porainu struktūru. Lentas veida ornamenti pakāpeniski izzuda. To vietā nāca ornamenti ar trīsstūraina zīmodziņa iespiedumiem. Agrākie šādā veidā rotātie dažādas formas trauki ir atrasti Volčokas un Igreņas apmetnēs Dņepropetrovskas pilsētas apkaimē, tātad lejiešu dienvidu galā, no kura šāda veida ornamentēšanas stils tad arī ir izplatījās Sindaurē, kas norāda, ka atkal bija sācies otrais migrācijas vilnis, kas apstājies Igreņā.
Sestās jeb Vovņinas fāzes vietējie trauki saglabāja iepriekšējo stilu, bet klāt bija nākuši importētie trauki, kuri ievesti no Baugaines un Pelasgijas, par ko liecināja pirmie Spondylus gliemežnīcu atradumi. Ka jau daudzkārt minēts Spondylus mita tikai Egejas jūras salu piekrastēs. Traukiem bija dažāda forma un visāda veida ornamenti, tai skaitā zoomorfie raksti un zīmējumi.
Šajā laikā blakus augšminētajām krama senlietām atrasti Krimas Šankobas tipa krama zīmuļa veida kapļi. Kapļi atgādināja Baltijas laivas cirvjus, bet bija šauri un slaidi ar iežmaugumiem starp asmeņiem un kāta caurumu. Bija izplatīti līki kaula (izmantots žokļa kauls) sirpji, kādus lietoja Tripoļes senkultūras zemkopji. Tātad tas bija jau zemkopības un piemājas lopkopības attīstības sākums. Pēc radiokarbona mērījumiem tas noticis 6850 - 6400. g. p. m. ē., kas sakrīt ar Mazāzijas ariešu zemkopības un piemājas lopkopības rašanās laiku (135). Minētajā laikā celti Čongaras44 svētkalni (24).
Eneolitā nodalījās no lejiešu dienvidu gala atsevišķa kopienu konglomerācija60, kura bija izplatīta, sākot no Orelas ietekas Sindā, gar Sindu uz leju, starpposmā no Vorkslas līdz Orelas ietekai. Tur tika atklātas tikai četras zemkopības un piemājas lopkopības kopienas - divas nelielās Suku, tad Mišurinrogu un Krasnojes kopienas.
Tridaurē ir atklāti 62 kopienu ciemati un 35 uzkalniņu pelnu urnu un 14 skeletu kapu lauki, 9 bronzas kausēšanas, liešanas un kalšanas darbnīcas, kurās atrasti bronzas senlietu depozīti, 9 augstie Raganu svētkalni, kuru skaits atbilda kopienu grupu un bronzas apstrādes darbnīcu skaitam, respektīvi, Sindaurē bija 9 kopienu grupas. Melnās jeb Ponta jūras piekrastē atklāti 6 kapulauki starp Sindas deltu un Ponta purviem jeb Taurijas dauri ‘vārtiem’. Tātad tur ir bijušas plašas kopienas. Atrasta apmetne Sindas deltas Bērzu salā, kuru ap 5. gs p. m. ē. okupēja helēņi un izveidoja tās vietā savu polisi. Taču pelasgu cietoksnis palika neskārts.
Ciemati bija atklāti (nenostiprināti), celti vecupju palienēs un krasta slīpumos. Mājas izvietotas vienā vai divās rindās gar piekrasti vai ielu, celtas pa ģimeņu grupām, starp kurām bijusi iela vai 20 - 50 m plata brīvā josla. Katrā kopienas ciematā bijušas 20 - 25 ģimeņu mājas, tātad Tridaurē bronzas laikmetā bija ap 10600 - 11400 iedzīvotāju.
Kolonistu ieceļošanas laiks nav zināms, bet līdz pat padomju laika sākumam Tridaurē pastāvēja pelasgu kolonija vietā, kur tagad atrodas Arteka atpūtas bāze. Viņi uzcēla lielu nocietinātu pili kalnos, kuru nevienam nebija izdevies iekarot. Šī pils ir pārtaisīta un restaurēta. Tajā iekārtota atpūtas bāze. Padomju laikā pelasgus uzskatīja par Krimas tatāriem un deportēja kopā ar tiem uz austreņa novadiem. Pelasgu kolonija bija tā vieta, no kuras dienvidu labumi un pieredze nokļuva Sindijā, veicinot tās attīstību. Arī tā sauktā Čongaras universitāte šķiet pelasgu dibināta. No šejienes izplatījās zemkopība un svētkalnu (kalendāra kalniņu jeb kurgānu) kultūra Austreņa un Vidus Eiropā.