Turpinājums5. Meotija
Par Meotiju sauca tagadējo Kreisā krasta Ukrainu, teritoriju starp Sindu un Donu (Tanaīdu), izņemot Sindas piekrastes. To apdzīvoja meoti - gaišmatainie sindi.
Meotu teritorijas ziemeļa robeža nav skaidri nosakāma, jo arheoloģijā nav atrasti kritēriji, pēc kuriem varētu strikti nodalīt meotus no burtiem, tamboviem un lejiešiem, no pārējām sindu ciltīm. Visgrūtāk ir noteikt meotu un burtu robežu. Skaids ir tikai tas, ka tagadējā Harkovas apgabala ziemeļa un dienvidu rajonos un Donas (Tanaisas) upes piekrastēs bija atšķirīga keramika, kuras dēļ tika izvirzītas patstāvīgas senkultūras, kaut gan tajās ir skaidri redzamas vienas senkultūras viena novada atšķirīgas attīstības fāzes.
Meotijas centrā palika Akmens Kapa daudzslāņainie pieminekļi Piena upes piekrastē, kuri ietvēra slāņus "no epipaleolita, mezolita, pirmskeramikas neolita līdz huņņiem, - tas ir daudzkārtīgi vienots, izcils piemineklis" (135).
Meotijā ir zināmas galvenās jeb centrālās bronzas laikmeta zemkopības un piemājas lopkopības stacionāro kopienu grupas jeb konglomerācijas60:
z Baltezera senkultūras Novotroicas un Sivaševkas Meotijas purvāju piekrastes grupa,
z Akmens kapa, Atmanajas un Akermeneas kopienas Pienupes piekrastē,
z Kucajas Berdinkas kopiena Kalmiusas baseinā un
z Nikolajevkas kopiena Donas (Tanaīsas) līča piekrastē, pavisam 6 grupas ar 3 - 4 kopienām, ar 15 - 20 mājām katrā kopienā.
Tātad šajās kopienās neolita vidū dzīvoja ap 1260 cilvēku. Tur bija daudzveltnīšu keramikas laika Melitopoles uzkalniņu kapulauks Pienupes apvidū, Prokazinas un Zalotajas Balkas kapulauki Nikolajevas kopienas apvidū. Domājams, bija arī kādi 7 - 8 kopienu ciemati (ap 7 - 8 tk cilvēku).
Kopienu skaits, acīm redzot, ir bijis lielāks, jo zemkopji pēc kāda laika noplicinātos zemes gabalus pameta, lai aramzeme atpūšas un atjaunojas, un pārcēlās uz citu vietu, visu nodedzinādami un nolīdzinādami, tā kā apmetņu skaitu nemaz nav iespējams noteikt. Minēto kopienu apmetnes ir bijušas stacionāri nocietināti ciemati.
34. attēls. Meotijā zem augsta kapu uzkalna akmens šķirstā apbedīta meotu ķēniņa galvaskausa skulpturāla rekonstrukcija. Ķēniņš apbedīts parādes apģērbā, kas bijis krāšņi rotāts ar zelta un dārgakmeņu rotām. Ķēniņam blakus apbedīts zirgs (10. - 7. gs p. m. ē.).
Arheoloģe S.Berezanska rakstīja, ka neesot nekāda pamata apgalvojumiem par meotu nomadu dzīves veidu un nodarbošanos tikai ar lopkopību, meotu ekspansiju citu cilšu novados, jo tādā gadījumā būtu atrastas lopkopju pagaidu apmetņu vietas - ugunskuru pelni, mājlopu kauli, ieroči, izkaisīti apbedījumi ar redzamām vardarbīgas nāves pazīmēm, kā tas redzams vēlākās Saltovas senkultūras cilšu apmetnēs, bet nav atklāts meotu un viņu kaimiņu cilšu apmetnēs, izņemot to, ka virzienā pret saullēktiem esot manāma vēlās Kostjonku senkultūras ietekme (555), no kā var spriest, ka meotu kultūra bija viendabīga, izņemot pārejas novadus blakus Burtijai un Krimas pussalu.