Māricas un Karanovas

senkultūras

Māricas un Karanovas senkultūru (7500. - 4600. g. p. m. ē.) pieminekļi tika atklāti tagadējās Polijas Krakovas apmetnēs, Frankti alā, Māricā, Karanovā, Alfeja upes piekrastes Elīdas apmetnē, Olimpijas, Epīras un Asprohalikas apmetnēs, Kiklādu salās, zemūdens pieminekļos pie Santorinas salām, Trojas un vairākās citās apmetnēs Anatolijas pussalā un tai tuvējās Vidusjūras salās, Nīlas upes lejtecē.

Asporhalikas apmetni uzskata par epipaleolita vecāko šīs senkultūras apmetni Nīgrindē, bet abas pārējās uzskata par Asporlihai sinhronām apmetnēm, kaut gan tās esot radušās ar 100 - 200 gadu aizkavēšanos, kas norādot uz zemu dzimstību un augstu attīstības līmeni (324).

Asporhalikas apmetnē ir bijusi ļoti sena akmeņkaļu darbnīca. Tajā kala gan krama, gan arī vulkāniskā stikla senlietas. Apmetnes senākajā kultūrslānī atrada pavisam 35000 senlietu: nuklejus, bultu un šķēpu Svidru tipa krama uzgaļus, kaula un raga zižļus šķēpu mešanai, žebērkļus ar vienas puses rupji iegrieztiem zobiņiem un līkloču rotājumu, kas, acīm redzot. simbolizēja čūsku jeb zalkti, stūrainus kasīkļus un kaltus, krama nažus, dūres cirvjus, divas epipaleolita pavārdu vietas. Tātad tur dzīvoja 2 ģimenes. Cik iedzīvotāju bija citās 12 apmetnēs, nav pētīts.