Turpinājums4. Aizmirstas atziņas
par apledojumu
Pēc kvartāra perioda izpētes Starptautiskās asociācijas INQUA ASV 1965. gada kongresa atziņas par Skandināvijas apledojuma beigu periodu jeb vēsturiskā skatījumā par epipaleolitu atšķiras no Baltijas arheoloģisko pieminekļu pētnieku rakstos minētajiem svīdru un daugaviešu ceļojumu laika pieminekļu datējumiem, kuri, starp citu, vēstures rakstos latviešu valodā nav nemaz minēti.
Par laika atskaites pamatu kongresā ņēma Raunas upes piekrastes gala morēnas, kuras pēc radiokarbona mērījumiem esot veidojušās vidēji 11925. g. p. m. ē. (pielaide +250, tātad maksimāli 12140. g. p. m. ē., kad ledāju atkāpšanās ātrums bija ap 500 metriem gadā. No ledāja brīvā josla apvidū no Ņevas upes krācēm līdz tagadējai Daugavai esot izveidojusies 11570. g. p. m. ē., bet 11500. g. p. m. ē. ledāji esot atbrīvojuši Daugavas labā krasta augstienes no Polockas līdz Lubānai, no Lubānas līdz Oņegas ezeram, Kurzemes augstieni, Vidzemes augstieni, lielāko daļu Igaunijas teritorijas, Somijas un Karēlijas dienvidu un vidienes augstienes, kā arī augstieni gar tagadējo Somu jūras līci, Vepsu augstieni, kamēr Lādogā un Pleskavā vēl gulējušas ledus mēles. Tajā laikā ziemeļbriežu medniekiem ir bijis brīvs ceļš no Polijas uz Polocku, no Polockas uz Latviju un tālāk līdz Somijai pa augstienēm, vietām pāri aizsalušām upēm. Tur, kur tagad ir Peipusa ezers, gara ledus kušanas ūdeņu straume esot veidojusi varenu Narvas un Peipusa ezera līci, kurš, kā jau zināms, daugaviešu medniekiem lika izšķirties divos zaros - viena ģimene gāja gar kreiso krastu, nonāca Latgalē, Vidzemē, Igaunijā, bet otra devās gar kreiso krastu un nonāca Sanktpeterburgas apgabalā, Karēlijā un Somija, pa ceļam atstājot dažas pastāvīgās apmetnes.
Laikā no 11300. g. līdz 10900. g. p. m. ē. Baltijas jūras ieplakā esot ieplūduši Ziemeļu jūras ūdeņi pāri tagadējai Zviedrijas zemienei. Tie esot bijuši salīdzinoši silti, jo tajā laikā esot izveidojusies Golfa straume Atlantijas okeānā, un paātrinājusi ledāju kušanu. No Dānijas Zviedrijas dienvidu galā un Britu salās varēja nokļūt sausam kājām.
Pēc 11000. g. p. m. ē. Karēlijā izveidojās Rāpakivi jūra (šļūdoņa nestu noberztu, nogludinātu akmeņu, tā saukto "auna pieru" radīta jūra). Auna pieres akmeņi ir atrasti arī Vīborgas apkārtnē. Rāpakivi jūra neskāra vienīgi Karēlijas austreņa puses pacēlumu un Oņegas ezera rieteņa krasta pacēlumu. Šī neskārtā teritorija bija pietiekami plaša, lai paglābtos ziemeļbrieži un viņu mednieki. Rāpakivi jūras laikā vēl kāda ledus mēle slīdēja lejup no Kolas pussalas pacēluma pāri Baltajai jūrai un Krievijas Arhangeļskas guberņai. Tādējādi Baltijas Ledus ezeram bija divas noteces zem ledus -caur Tīderverkes ezeru Zviedrijā uz Ziemeļjūru un caur Rāpakivi jūru uz Balto jūru. Tā bija Joldijas jūras attīstības sākuma fāze, kuras laikā Sembrijas un Vācas gala jūras ieplakas piekrastes apgabalos un gar upēm, kuras ieplūda Baltijas Ledus ezerā, izveidojās milzīgi saldūdens ezeri jeb jūras līči, kā, piemēram, Vislas un Oderas lejteču, Jelgavas, Daugavas, Ventas, Liepājas un Narvas - Pleskavas jūras līči, Augštaitijas, Prūsijas un Pinskas ezeri.
Tam sekoja Belinga svārstīgā laika pirmais mazais apledojuma vilnis (11055. - 10355. g. p. m. ē.), kurš turpinājās līdz alerodam (9950. g. p. m. ē.). Aleroda perioda robežas nav noteiktas, jo tas ietvēra pārejas laiku no 10355. līdz 10900. g. p. m. ē., kad silts laiks mainījās ar krietnu salu. Tas bija "Joldijas I" jūras31 laiks, kad tika pārtraukta tās attīstīšanās, ko it bieži neņem vērā, kad spriež par pirmo cilvēku ieceļošanas laiku. Alerodā39 Karēlijas augstiene un Somijas dienvidu pacēlums nodalījās no pārējās pasaules kā salas. Notika Somu jūras līča un Botnijas jūras līča, Oņegas ezera un Rāpakivi jūras transgresija (izplešanās). Tāpēc ceļu uz Karēliju un Somiju 10355. g. p. m. ē. slēdza Joldijas jūras līči. Līdzīgi ģeogrāfiskie apstākļi pastāvēja līdz Baltijas jūras Ancilus ezera fāzei - līdz 8000. g. p. m. ē. (179). Tieši tāpēc maldās tie, kas raksta, ka pirmie cilvēki būtu varējuši ieceļot Baltijā, Skandināvijā, Karēlijā un Somijā Joldijas jūras laikā.
Šis apskats liecina, ka Ziemeļa meitu valstības atklāšana varēja notikt laikā vai nu no 12250. līdz 11500. g. vai arī no 11055. līdz 10255. g. p. m. ē., ko apliecina laika mērījumi Medvežegorskas apmetnē (11250. g. p. m. ē.); pretējā gadījumā ieceļojumi varēja notikt pēc 7800. g. p. m. ē. Tika izteikta hipotēze, ka Rāpakivi šļūdoni izsauca Pēgrēmas vulkāna izraisītā zemestrīce (Oņegas ezera dienvidu rieteņa piekrastē).
No tā izriet, ka Kurzemē, Latgalē, Vidzemē un Igaunijā viņiem vajadzēja ienākt par 2 tk g. agrāk, nekā lasāms Latvijas vēstures ievados un Latvijas agrāko gadu arheologu atziņās. Tāpēc ir jāpiekrīt N.Gurinai, kura uzskatīja, ka pirmie cilvēki ieceļoja Latvijā, Igaunijā, Dienvidu Zviedrijā, Britu salās, Karēlijā un Dienvidu Somijā laikā no 11600. līdz 11000. g. p. m. ē., kālab cilvēku apmetnes tika atrastas upju un ezeru krastu pirmajās un otrās terasēs, kamēr vēlākās pacēlās trešajās, tas ir, augšējās terasēs, kas liecina par plūdiem .
Pēc G.Pankruševa aprēķiniem Oņegas ezera augšējā terase sāka formēties ap 9500. g. p. m. ē., kad apmetnes varēja saglabāties tikai pašā augšējā terasē, 38 m virs tagadējā ūdens līmeņa ezerā. Tajā laikā cilvēki ir pametuši pirmo un otro terasi, pārcēluši mājokļus augšējās terasēs, notikuši jauni ieceļojumi Karēlijā. Tajā laikā radās Māņkalna un Povēnas apmetnes, kam pretī Lāčkalna 10. apmetne tika uzcelta laikā no 11500. līdz 10200. g. p. m. ē.
Savādi. Kādēļ? Vai tikai tā nav tāda ideoloģija, lai baltu relikta tautas aizvēsture būtu pēc iespējas nesaprotamāka padarīta un uz neizpratnes pamatiem tad varētu būvēt melīgas hipotēzes ? Tas varētu būt slinkums: Latvijas vēsturniekiem taču arī ir pieejami raksti, kurus esmu izmantojis šīs grāmatas apcerējumos, bet viņi ieciklojušies un spītīgi pieturas pie saviem uzskatiem par civilizācijas sākumu Baltijā, neņemdami vērā pat radiokarbona mērījumus, - ieceļojumi sākās 9. g. tk p. m. ē. un cauri, bet tad taču notika vislielākās ūdeņu transgresijas…