Turpinājums5. Latvijas un Igaunijas
atklāšana
Daugaviešu ienākšanai Latvijā un Igaunijā var izsekot pēc epipaleolita beigu un mezolita sākuma pieminekļu ģeogrāfijas: sākot no Polockas gar Daugavas labo piekrasti uz leju ir atklāti reti epipaleolita pieminekļi. Pie kādreizējā Ledus ezera Narvas līča dienvidu gala, kurš iestiepās līdz Veļupes (kr. Veļikaja) vidustecei tagadējā Pleskavas apgabala un Latvijas robežu rajonā, ziemeļbriežu mednieki sadalījušies divos virzienos. Viena ģimene gāja pa augstienēm gar līča rieteņa krastu, atklāja Vidzemi un Igauniju, otra - gar austreņa krastu un atklāja Piejūras Latgolas novadus un Karēliju; abas virzījās pakaļ ziemeļbriežu bariem pret ziemeļvēju, kurš tajā laikā bija valdošais, jo gaisa plūsmas noteica ledāji, kuri strauji kusa, bet ziemeļbrieži centās turēties ledāju tuvumā, lai paglābtos no asinssūcējiem kukaiņiem - mošķiem, odiem, mušām un briežu utīm, kuru meža tundrā, kāda toreiz bija arī Latvijas un Igaunijas flora un fauna, vienmēr bija daudz.
Trešais atzars nokļuva Daugavas kreisajā piekrastē, kur atstāja Dvietes apmetni, turpināja ceļu un nonāca tagadējā Zaķu salā pie Rīgas, kur tagad paceļas televīzijas tornis, bet tādas Zaķu salas Daugavā tajā laikā vēl nebija - tā bija Daugavas piekraste.
Tātad pirmie cilvēki varēja ienākt Latvijas un Igaunijas teritorijā vienīgi no daugaviešu apmetnēm, jo citu ieceļotāju vienkārši nebija, un tikai laikā no 11350. vai 11250. g. p. m. ē. līdz 10750. g. p. m. ē., kas pierādīts ar radiokarbona mērījumiem Nemūnas un Karēlijas ("Medvežegorskas 10") pieminekļos (462). Notikuši arī vēlāki ieceļojumi pēc 10000. g. tk p. m. ē. Līdz tam Latvijas un Igaunijas teritorijā nav dzīvojusi neviena cilvēkveidīga būtne, vismaz nav atrastas ne mazākās pazīmes, ka tādas būtu dzīvojušas šajās teritorijās, varbūt Baltijas jūras ieplakā, kurā pētījumi nav veikti. Taču par Kromaņonas cilvēku jeb protobaltu apmešanos Latvijā var vēl strīdēties - lielie galvaskausus, kas atrasti Lietuvā un ap kuriem tiek būvētas visādas hipotēzes, ir ņemti no Kromaņonas cilvēku apbedījuma.
Lielais Ludzas ezers - pirmā daugaviešu apmešanās vieta Latgalē. 1954. gadā šī ezera Būdankas pussalas dienvidu stūrī, pretī nelielai saliņai, atrada ūdens izskalotas kaula senlietas - trjstūra šķērsgriezuma putnu bultu ar rupjām rievām malās, kuras arheologi sauc par harpūnām, jo tas bija derīgas gan medībām, gan zivju zvejai, tā saukto kaula nazi ar sīkiem krama nazīšiem vienā malā, ūralitparfirīta dūres cirvi ar slīpētu asmeni un rupjām atskaldes virsmām.
Pēc ūdens līmeņa pazemināšanās Lielajā Ludzas ezerā tika atklātas 10 mezolita un neolita apmetnes. Tātad kāda ģimene palika šajā vietā un nodzīvoja ilgu laiku tā sauktajā epipaleolitā.
Šo apmetņu grupai jāpiepulcē Šūļa gala, Zvidzes, Osas apmetnes, kurās atrada Kundas kultūras kaula senlietas un tāpēc tās tiek uzskatītas par agrajām mezolita apmetnēm, jo agrākus laikus minēt arheologi nav iedrošinājušies valdošā uzskata dēļ, kurš nosaka, ka cilvēki varējuši ienākt Latvijā tikai Joldijas jūras transgresijas laikā, kas, manuprāt, ir aplami, jo tad bija paši lielākie plūdi, kuri slēdza tālus ceļus. Ar to ir izskaidrojama tā saukto pastāvīgo apmetņu rašanās epipaleolitā un to izvietojums tagadējos ezeros un upēs, jo mednieki parasti nesēdēja vienā vietā bez nopietna iemesla, bet iemesls - Joldijas jūras transgresija un upju, ezeru pārplūšana pēdējo ledāju straujas kušanas dēļ.
Austreņa Latvijā ir zināmas 13 epipaleolita un mezolita sākuma apmetnes, kuru vairums atšķīrās no epipaleolita sezonas apmetnēm ar atrašanos tā sauktajās augšējās terasēs daudzu paaudžu dzīvju ilgumā, kamēr epipaleolita apmetnes atrada ezeros, upēs, kuru tolaik nebija, jo ezeri un upes saradās Joldijas jūras maksimālās jeb otrās transgresijas laikā, kad pēc paradoksus mīlošo vēsturnieku domām notikusi patiesībā neiespējami pirmie cilvēku ieceļojumi Latvijā.
20. attēls. Epipaleolita kaula harpūnas ar atzobēm vai krama ieliktņiem.
No Lubānas ezera izceltās senlietas apstiprina šo hipotēzi, jo I. Loze atzina, ka "Lubānas milzīgajā kolekcijā starp 3000 kaula un raga senlietām, izceļas dažas mezolita tipa senlietas, starp kurām ir jāmin uzgali ar malas gropi, uzgali ar zobainām malām, Kundas tipa harpūnas, harpūnas ar knābja veida zobiem, kā arī vēlā paleolita parauga harpūnas ar rupji iestrādātiem zobiem abās pusēs.. Starp Lubānas kolekcijas harpūnām sevišķi interesantas ir divas, kurām ir vēlā paleolita forma. Vienai no tām, 20,5 cm garai, trīsstūra formas šķēluma, ar saplacinātu muguriņu, ir rūpīgs slīpējums pa visu virsmu. Nelielie knābja veida zobi abās pusēs izvietoti vienādos attālumos, tikai divi zobiņi lejas daļā izjauc šo stingro kārtību.." (140h).
"Lubānas epipaleolita tipa harpūnas" (I. Lozes terminoloģija, 20. att) ir atrastas Aiviekstes upē, kur tās atklāja upes padziļināšanas darbu laikā, un tiek atzītas par Lubānas epipaleolita un mezolita apmetnēm, no kurām epipaleolitā ir atdalījušās apmetnes pie Cepcelniekiem Madonas rajonā un Pantenes purvā pie Igaunijas robežas. Tie bija gadījuma atradumi, kuri tomēr apliecina, ka tur epipaleolitā mituši ziemeļbriežu mednieki, ka tur ir bijušas sezonas vai ilgākas apmešanās vietas, ka protolatgaļi medījuši briežus, vilkus, lapsas un ūdensputnus, ķēruši zivis, moluskus, lasījuši ūdensputnu olas, dzērvenes, lācenes, mellenes, arī riekstus, vākuši kameņu medu.
Zvejnieku apmetnē pie Rūjas ietekas Burtnieku ezerā starp mezolita un neolita senlietām tika atrastas "Lubānas epipaleolita tipa harpūnas" (I. Loze: 140h) - tātad epipaleolita apmetnes.
Kurzemē ir zināmas piecas epipaleolita un agrā mezolita senlietu atradnes jeb ziemeļbriežu mednieku sezonas apmetnes ūdenī, purvā, kur, acīm redzot, epipaleolitā vēl nebija šo ūdeņu jeb senlietas kādu apstākļu dēļ pamestas (atpūtas apmetne, zveja, nelaimes gadījums virs ūdens ?):
1. Liepājas apriņķa Ploču kūdras purvā zem 2 m bieza kūdras slāņa atrasts ziemeļbrieža raga cirvis ar urbumu un minētā tipa harpūnas paliekas;
2. padziļinot gultni Sakas upē (Aizputes apriņķis) atrada kaula uzgaļa fragmentus, kuros bija grope sīku krama nazīšu iestiprināšanai;
3. Ventspils apriņķī Užavas upē tika atrasts 35,7 cm garš ziemeļbrieža raga `zizlis`, respektīvi, šķēpa metamā ierīce, kādu lietoja Kromaņonas cilvēki Skandināvijas apledojuma laikā;
21. attēls. Plostakrogā atrastais epipaleolita ziemeļbrieža raga cirvis ar kāta caurumu un spraugu krama asmeņu iestiprināšanai, kuru Lietuvas arheoloģe R.Rimantiene nosauca par "tipiskām epipaleolita senlietām".
4. Ventas upē pretī Plosta krogam tika atrasts ziemeļbrieža raga cirvis ar pietes galā izurbtu caurumu kātam un gropi krama asmeņu iestiprināšanai;
5. vietējie iedzīvotāji 1960. g. atrada augšminētā tipa (epipaleolita) 27,1 cm garu kaula harpūnu kūdras purvā - aptuveni 1,5 km no tagadējā Lubes ezera Talsu apriņķi, kurš agrāk apņēmis arī plašos kūdrājus. Tātad kādreiz milzīgais Lubes ezers radies Joldijas jūra transgresijas laikā, bet epipaleolitā šajā vietā ganījās ziemeļbrieži, proti, tā sauktās harpūnas nebūt nebija paredzētas tikai zivju duršanai, bet kalpoja arī par metamo un duramo šķēpu uzgaļiem, šķēpus aizvien vēl meta ar ‘zizli’.
Igaunijā ziemeļbriežu mednieki ienāca pa diviem ceļiem: (1) no Pantenes purva apmetnes un (2) no Ludzas ezera apmetnes, par ko liecina epipaleolita un mezolita sākuma apmetņu izvietojums. Šim vietām tuvāk atrodas Ludzas ezera epipaleolita apmetne un kaula senlietu atradumi Mustajegi upē (Gaujas labā krasta pieteka) pretī Harglai, kur tās izceltas upes gultnes padziļināšanas laikā (140j). Nākošās epipaleolita apmetnes pret ziemeli tika atklātas:
1. viena pie Emaijigi upes iztekas no Virtsjerva ( ig. jerv ‘ezers’);
2. divās vietās Peipsijerva (Peipusa ezera) rieteņa piekrastes purvājā pie Kallastas, kur kaula senlietas izceltas no ezerā ieplūstošās upes deltas;
3. trejās vietās Peipsijerva ziemeļa piekrastē starp Vasknarvu un Lonusu, kur ietek nelielas upītes - šo upīšu bijušajās deltās, kur tagad ir uzkrājies kūdras slānis;
4. Narvas apmetnes;
5. Kundas apmetne.
No Pantenes purva ziemeļbriežu medību taka aizvirzījusies gar Hallistes upi aiz Mizakūlas uz Pērnavas upes deltu, tad gar Pērnavas upi uz augšu līdz Virtsjerva rieteņa un ziemeļa piekrastēm, kur atklātas vairākas interesantas apmetnes, gar jūrmalu pret ziemeli, kur Kazari upes deltas apvidū pie Matsalas līča tika atrastas epipaleolita harpūnas (140j).
Pērnavas upes deltā, kur ieplūst labā krasta nelielā pieteka Rēja, ostas akvatorija tīrīšanas darbu laikā atrada epipaleolita tipa harpūnu. Piekrastēs atrast kādas apmetņu pēdas neizdevās.
Pērnavas senlietām bija dažāds vecums. Taču atradumu vairākumu uzskata par mezolita senlietām, kamēr paleolitam atbilda tikai 3 harpūnas. Bija arī primitīvas daļēji apdedzinātas keramikas lauskas. Senlietas liecināja, ka tur bijušas ļoti senas latgaļu apmetnes, kuras pastāvējušas vismaz līdz 2. g. tk sākumam p. m. ē., jo tika izceltas arī auklas keramikas lauskas.
Vai ieceļojumi bijuši atkārtoti, kālab tādā gadījumā ieceļotāji apmetās vienā un tai pašā vietā, jeb apmetnes bijušas upes piekrastē, vēlāk, upei mainot gultni, senlietas aizskalotas jūrā, bet pateikt apmetņu sākotnējās vietas, pateikt, vai senlietas nāca no vienas vai vairākām apmetnēm, nav vairs iespējams, Kā atzina Igaunijas arheologs Indreiko, "Pērnavas upes piekrastē dzīvoja ieceļotāji no Pantenes purva apmetnēm, viņu pēcnācēji palika dzīvot Pērnavas novadā, jo senlietu klāsts pārsedz laikmetus no epipaleolita līdz bronzas laikmetam bez jebkādiem pārtraukumiem, tā ka viņi būs dzīvojuši stacionāri kopš epipaleolita kā nometnieki" (521).
Virtsjerva apmetnes atklāja divās senajās salās pie Oijas, dienvidu ietekas Ehnes deltas apvidū, pavisam 7 ziemeļbriežu mednieku apmešanās vietas. Tajās atrada dažus rupji apdarinātus Valdaja brūngani kÄ