Turpinājums

3. Daugavieši

 Svīdru Viļņas apmetnes ziemeļbriežu mednieku atstātās (uzlasītās) Svidru tipa krama senlietas, kas kaltas no Turovas krama, aizved uz Polockas Tulznu sādžas trim apmetnēm Daugavas krastā, kur tās celtas 11750. g. p. m. ē. (151). Tulznu sādžas (Mozoļnoje) epipaleolita trīs apmetnes atklāja vietā, kur Lēnupīte ietek Sasas pietekā Vēršu upē.

Tulznu apmetnē atrada 3 - 4 ugunskuru vietas, Tūrovas krama nažus un dažus Svidru tipa bultu galus, krama kasīkļus, no ziemeļbrieža raga izdrāztu meža pīles galviņu, ziemeļbrieža kaula rupji apdarinātu žebērkli ar vienas puses atkarpēm, ugunī apdegušus ziemeļbrieža kaulus, ļoti senu apbedījuma vietu, kurā bija palikušas vienīgi sarkanās minerālās krāsas svītras virzienā no saullēktiem pret saulrietiem. Tā ir bijusi diezgan liela dzimta (ap 12 - 17 cilvēku), kas, neraugoties uz smagajiem dabas apstākļiem un par spīti dažu arheologu aizspriedumiem, prata pašsaglabāties un laist pasaule daudz pēcnācēju.

Šo pašu agrāko epipaleolita apmetņu iedzīvotājus un viņu pēcnācējus esmu nosaucis par daugaviešiem, kaut gan tās bija vai nu viešās (viedās) visu baltu Mātes Latas vai viņas pēcnācējas, kuru arī sauca par viešo Latu, svīdru senču totēma dzimtas. Kopš tā laika viņu pēcnācēji nav pametuši Baltiju, dēvējuši savu apdzīvoto teritoriju par Latas galu, sevi - par Latas gala ciltīm, latviešiem, ko varu teikt pārliecinoši, jo līdz vīkingu laikiem nav notikušas nekādas straujas izmaiņas nepārtrauktajā Latas gala cilšu kultūras izaugsmē, nav atrasti masu kapi ar vardarbīgas nāves pazīmēm.

No Tulznu apmetnes sākās ziemeļa gala apgūšana, kuru iezīmēja trīs apmetnes Sanktpeterburgas apgabalā. Kā pirmā būtu piemināma Semidinu apmetne Orošas upes piekrastē, kur agrāk atradās Jaunkalēnu sādža. No tās nākamajās paaudzēs atdalījās Mēravas, Lugas, Rakoskas un Veļjes apmetnes, Rudicas, Kovašas. Pulkovas un Melnes apmetnes Piejūras augstienē, Antreā un Korpilahti apmetnes Vuoksas upes piekrastē, Pīskānsalas, Riūkjervas, Teperimahas, Paavolanhjervas, Juoksemanjervas, Teperinahas, Hiarinmjakas, Vilkezera, Sestroreckas apmetnes, kas izveidojušās 11350. g. - 9800. g. p. m. ē.

 Pēc 3 vai 4 paaudzēm (ap 11370. g. p. m. ē.) sākās ieceļojumi Vidzemē, Augšzemē un Igaunijā (177). Kāda cita ģimene izvēlējās medību laukus pret Ziemeļa zvaigzni un atstāja sezonas apmetņu vietas līdz pat Baltezeram Aizvolgā.

 Lejieši un kurši sauca daugaviešus par viešās³⁴ mātes Latas jeb Raganu³⁵ cilti, kas savu ciltsmāti daudzinājusi gan cīši čānši³⁶, sitot čāngalu³⁷, gan čiukši³⁸, jo drosmīgo Tulznu apmetnes ģimeni vadīja Viešā māte, kas tālu uz priekšu redzēja, prata izlīdzināt likteņa kausus starp labā un ļaunā cēloņiem un pretcēloņiem, stāstīja saviem mazbērniem par Viešo māti Latu, kuras vārdu viņas pēcnācēji tad arī iznesa cauri visiem vēstures meandra līkločiem. Tāpēc daugaviešu pēcnācējus sauca par Latas viešajiem - latviešiem, Latas gala ļaudīm, viņu apdzīvotos novadus par Latas galu jeb Latgolu, mūsdienu latviešu valodā to sauktu par Latgali, kuras teritorija bija krietni lielāka, nekā tagadējā.

Svīdra dzimtas ziemeļbriežu medniekiem bija lemts atklāt ziemeļa novadus Karēlijā, Somijā, Norvēģijā (11300. g. p. m. ē.), kur pirms viņiem nav dzīvojis neviens Homo ģints pārstāvis ne pirms, ne pēc Skandināvijas apledojuma. Iedami pa augstienēm un ūdensšķirtnēm, viņi bija sadalījusies dzimtās, kas medīja gar Daugavu pret ziemeli. Šie ziemeļbriežu mednieki ir atstājuši savā ceļā, dodamies pakaļ ziemeļbriežiem, kas centās turēties tuvāk ledājiem, 9 epipaleolita pieminekļus. Tātad ir bijušas 9 ģimenes - katrai savs ceļš ejams, lai cita citai neatņemtu medījumus, kuru, acīm redzot, nebija daudz (492).