Noas (gr. Nea) senkultūra

Noas jeb Nejas senkultūra bija izplatīta abās pusēs Īstas (Donavas) upei, nosaukta pēc vissenākās pelasgu apmetnes Nejas, bet tā tiek minēta Rumānijas un Bulgārijas arheoloģisko atklājumu aprakstos, jo Nejas apmetnē visagrāk sāka attīstīties graudkopība un piemājas lopkopība (ap 6500. g. p. m. ē.), metālu laikmetā sasniedzot visaugstāko attīstību.

Tātad zinātnieku atzinumi par kultūras šķirņu labības izplatīšanos caur Pelasgiju bija patiesi.

Taču Rumānijā un Bulgārijā šo senkultūru  raksturoja primitīvas būdas, kas celtas kalnu pļavās. Tādas bija arī citur Pelasgijā epipaleolitā un mezolita sākumā, bet minētajā laika tur jau bija akmens krāvumu vairāku istabu nami, ap kopienas ciematu uzcelti augsti akmeņu žogu.

Pretstatā pelasgu tagadējā Bulgārijā un Grieķijā celtajām slīpēto akmeņu būvēm Nejas tipa zemkopības novados mājas tika celtas kā zaru būdas alpīnajās pļavās, bet zemkopības pazīmes Rumānijas Nejas senkultūras izplatības vietās kalnu pļavās nav atklātas, tikai ieleju ciematos, kālab šie Rumānijas Nejas senkultūras pieminekļi ir jāuzskata par ganu sezonas apmetnēm kalnu pļavās. Bet tur atklāja augstus uzbērtos Raganu svētkalnus ar sarežģītas konstrukcijas dolmeniem un visādām senlietām apakšā, menhiriem ap kalnu kā Austrijā, kapulaukus un svētbirzis, kālab to dēvēja arī par kurgānu senkultūru. Kapulaukos miroņi guldīti bedru kapos. Lejā bija ciemati, tīrumi (526).

Tātad tās tiešām bija ganības. Gani, acīm redzot, piederēja pie pelasgu illīru atzara, kas pārcēlās pāri Īstai tikai ganību sezonās. Protams, kalnos palika lopkopji arī starpsezonu laikā, jo arī ziemās mājlopus vajadzēja ēdināt un apsargāt no plēsīgiem zvēriem. Tas ir sakāms jo sevišķi tādēļ, ka šī Rumānijas tipa Nejas senkultūra bija izplatīta arī tagadējā Bulgārijā, gandrīz visā Illīrijā līdz Alpiem, tagadējā Grieķijā un Maķedonijā, tātad stingras etniskās robežas starp rūtiem, pelasgiem un illīriem nav novelkamas, arī senkultūras izplatības robežas nav novelkamas ne kartē, ne dabā.