17. Maizes ceļš uz Baltiju

Senajā Ēģiptē Poseidonijas pelasgus dēvēja par miermīlīgu jūras tautu, kas kuģos, ko airēja 18 pāri airu divos stāvos, vagoja Vidusjūras Iekšējo un Ārējo ezeru, lielākās Eiropas upes, izplatīdami tā saukto Kurgānu kultūru, kuru raksturoja mākslīgi, dažādās formās uzcelti svētie kalni ar akmeņu krāvumiem, kas bija izvietoti Saules griežu asu virzienos un katra mēneša pirmās savaites Pirmas dienas saules lēkta punkta virzienos. Tāpēc uzskata, ka tie bija kalendāri, kas parādījās tur, kur iesākās zemkopība ar piemājas lopkopību, apsteidzot šī saimniekošanas veida arheoloģiski pierādīto laiku gandrīz par viena vai pusotra tūkstoša gadiem. Šī saimniecības veida arheoloģisko pieminekļu pakāpenisko izplatīšanos tad arī esmu nosaucis par Maizes ceļu.

Tā sauktās Kurganu kultūras vistiešāko saistību ar kalendāru un zemkopības sākumiem visai uzskatāmi ir pierādījuši pazīstamie arheologi Blavatska (Т.Блаватская. Археология Греции во втором тысячелетии до нашей эры. М., Наука, 1984.), Titovs (В.С.Титов. Древнейшие земледельцы в Европе. - Археология Старого и Нового Света, М., Наука, 1966, с. 25−37.), Mongaits (А.Л.Монгайт. Археология Западной Европы. Бронзовый и железный века. М., 1974.), kā arī citi aizvēstures pētnieki. Ir skaidrs, ka Priekšāzijā augošos kviešus izkopa vispirms pelasgi, bet pēc 6. g. tk. p. m. ē. tie atgriezās ariešu kopienās jau izkopti.

Tagadējā Itālijā, Austrijā, Šveicē, Vācas gala dienvidos maizīte ienāca 4400. - 4200. g. p. m. ē. Ap 3200. g. p. m. ē. tā ienāca Prūsijā, Dņepras - Doņecas un Nemunas upju novados. Tā, piemēram, par zemkopības izplatību Prūsijā liecina Kaupa svētkalns pie bijušajiem Višķautiem, (tagad Mahovoje pie Primorskas). Uzkalniņš ar raksturīgajiem kalendāra akmeņu izvietojumiem ietver trīs kultūrslāņus, kur vecākais - 4200. g. p. m. ē. Tātad tajā laikā arī sākās graudkopība Prūsijā. Sēklas labība no nāca pa Vislas upi kuģos no Pelasgijas.

Latvijā, Lietuvā, Krievijas Sanktpeterburgas, Pleskavas, Novgorodas, Smoļenskas, Maskavas un Rževas apgabalā, kā arī Baltkrievijā laikmetu, sākot no 3000. g. p. m. ē. raksturoja tā sauktā Dņepras - Daugavas arheoloģisko izrakumu kultūra. Tās pamata pazīme bija guļbūves, dzīvojamās un atsevišķās rijas, dzirnakmeņi, bišu dravas, akmens un metāla lemešu arkli, zirgu, govju, aitu un cūku kauli, turklāt nomedīto meža zvēru kaulu daudzums pakāpeniski samazinājās līdz 23 % no kaulu kopskaita, bet vietu vietām atrada pārakme1ņojušus divkanšu miežu, kviešu, auzu, zirņu, lēcu, kaņepju un linu sēklas. Sākumā druvas atradās upju un ezeru palienēs, bet ap 2000. g. p. m. ē. bija sākusies līdumu zemkopība, dedzinot mežus samērā lielās platībās.

Kā atzīmēja M. Gimbutiene apbedījumos netika atrasti atšķirīgi galvaskausi, kas liecinātu par ekspansiju, (M.Gimbutiene. Balti aizvēsturiskajos laikos. R., Zinātne, 1994.). Tagad ir pierādīts, ka auklas keramika izplatījās gar Vislas upi un Daugavu no tagadējās Krāslavas apkārtnes, kur bija ūdens ceļi no Umbrijas, bet Spondilas gliemežnīcas, kas atrodamas vienīgi Egejas un Marmora jūrās, izplatījās no Poseidonijas gar Dņestras, Dņepras un Volgas upēm pret ziemeli kā maiņas līdzeklis, bet abos virzienos atpakaļceļā tika aizvests sukcinīts jeb Baltijas jūras dzeltenais dzintars, kas atrodams tikai Baltijas jūrā. Tātad tā nebija ekspansija, bet gan maiņas tirdzniecība, kas neizslēdz atbraucēju apmetnes Rīgā, Krāslavā un citās vietās.