Bronzas laikmeta vidū Bernašu kopiena iegāja Tripoļes senkultūras apgabalā, bet sākumā tā bija patstāvīga, agrāka par Tripoļes senkultūru un tāpēc tika izdalīta atsevišķi.
Apmetne aptvēra ap 1 ha lielu platību. Kultūrslāņi bija daudzām kārtām veidojušies nepārtraukti kopš 8. g. tk p. m. ē. Atrada septiņu māla klona četrstūraino puspagraba māju paliekas, kuras bija izvietotas 15 - 18 m viena no otras gar Zvanu upītes piekrasti rindā. Tikai vienas mājas pamatā bija 8. g. tk p. m. ē. veidojies apakšējais slānis, kurā bija rūtiem raksturīgās zīmuļa veidā izkaltās krama senlietas. Neolita sākumā atdalījušās trīs jaunas mājas, kādas 6 - 7 mājas tika celtas neolita beigās. Tātad sākotnēji tur dzīvoja viena ģimene, no kuras gandrīz 1500 gados bija radusies ap 35 - 40 cilvēku liela dzimta. Šī dzimta bija agri nodevusies zemes kopšanai un piemājas ganāmpulka audzēšanai, par ko liecināja atradumi atkritumu bedrēs. Acīm redzot, uz to spieda dabas apstākļi un pelsagu pieredze.
Vislabāk tika izpētīts kultūrslānis, kurš veidojies laikā starp 5. - 4. g. tk p. m. ē. Māju pamatus un sienas veidoja labi pieslīpētas un biezas dolomīta plāksnes, kā to darīja burti, pelasgi un umbri, bet tādu māju nebija ne sembriem, ne lejiešiem. Mājas 150 m2 bija 2 - 3 lielas istabas ar akmeņu krāvumu pavārdiem uz kaļķakmeņu plākšņu podesta. Tādā mājā varēja dzīvot pat 30 - 50 cilvēku. Bernašu jeb Bernašetu ciematā bija 10 - 15 minētā tipa lielo un 7 - 9 vienistabas māju, kuras apdzīvoja aptuveni 500 - 700 cilvēku. Tas bija plašs ciemats. Tam blakus atklāja ļoti senus skeletu kapus, kuros atrada platgalvainās varietātes mezocefālos galvaskausus (koef. 73 - 74).
Bernašu apmetnē atrada trīs veidu traukus.
Vieni bija veidoti no sarkanā māla ar šamota un smilšu piejaukumu. Māla masa bija drupana, rupja, vāji apdedzināta. Redzami pirkstu nospiedumi, sīkas bedrītes, kas iespiestas ar stibas galu. Tādu trauku bija ap 54 % no kopskaita.
Otrā veida traukiem, kuri tika lipināti piciņām no dzeltenīgā māla un tad nogludināti slapjām plaukstām, nebija nekādu ornamentu. Tādu trauku bija ap 29 % no kopskaita. Tie bija apaļi podi ar stāvām sienām, daži krietni nokūpējuši pavārdā. Šiem podiem bija atloks augšpusē ar pirkstu iekniebumiem. Dažu podu virsmas bija noklātas vieniem iekniebumiem. Tādi agrīnie trauki netika atrasti nevienā citā baltu cilšu novadā, izņemot Krimu, un tiek uzskatīti par rūtu podnieku radītiem pirmajiem patstāvīgajiem mākslas darbiem (133).
Trešā tipa māla traukus raksturoja smalka māla masa ar sijātu dzelteno upes smilšu piemaisījumu. Tie bija dzeltenīgi, labi apdedzināti, izgreznoti ar bedrīšu un ķemmīšu rakstiem, tīklojumiem, sēdošas sievietes kontūrām. Ja ķemmīšu un bedrīšu raksti bija plaši izplatīti visās ciltīs, tad sēdošās sievietes motīvu ir izdomājis rūtu mākslinieks (134).
Tās pašas podnieku darbnīcas kultūrslānī atrada māla statuetes. Vairumā tās bija kailas sēdošas sievietes. Bija arī zoomorfas figūriņas, kurās varēja atpazīt auna, suņa, pīles un čūskas galvu, lāča ķetnu. Sievietes glorificēšanā A.Losevs saskatīja Mūžības un Zemes mātes daudzināšanu, bet V.Daņiļenko - lopu valdnieces tēlu, līdzīgu sengrieķu Atēnai, Eiropai, latviešu Mārai (136).